Apzinātā radīšana.

Es regulāri nonāku nulles punktā. Lai ko nedarītu, lai kur nebūtu, es vienmēr, vienmēr nonāku tajā punktā, kur ir jāsaliek lietas pa plauktiem, lai nemētājas pa dvēseles pakšiem, kur nu kurā. Es varbūt nemāku vienmēr salikt pareizi pieturzīmes savos teikumos, bet dzīve vienmēr prot atrast īstos pieturpunktus man. Vienmēr ir kaut kādi brīži, kad apstājos, blenžu baltā sienā un domāju, ko tagad iesākt. Tas nenozīmē, ka ir apstājusies pasaule, ka mirkstu bezdarbībā vai man būtu garlaicīgi. Es vispār neprotu vārdu “garlaicība”. Tas nozīmē, ka dzimst kāda jauna doma, ideja, vēlme un to vajag tā pareizāk palaist kosmosā. Tad es sēžu un blenžu tajā baltajā sienā. Stundām, dienām, mēnešiem… Par dažām lietām pat gadiem. Vēl pie tās sienas apstājos un iesprūstu, kad sastopu savus kompleksus. Kā jau lielākā daļa no mums. Ok, man pat gribas domāt, ka visi. Vistipiskākais, protams, protams, ir par savu ķermeni. Loģiski, ka mēdzu paklupt pret kompleksu akmeni un sagruzīt sevi līdz pat asarām. Skaidrs, ka ašpadsmit gadus atpakaļ tapušas bildes no vidusskolas liek drusku apsiekaloties un pajautāt sev: “Eu, kur liki savu plakano vēderu, tontoniņ?” Lai krūzīte taptu pilnāka, to mēdz pajautāt arī kāds cits. Bieži vien caur puķēm, bet ir gadījies arī ne caur puķēm. Ir gadījies, ka jautātājs uztaisa kucēna seju un žēlīgi papliķējot par plecu gandrīz vai līdzjūtības izsaka. Jā, kā mirējam! Tad parasti patiešām gribas drusku nomirt. O,  jā. Kamols sariešas kaklā, savirpinās kaklā un kāpj augšā līdz pat asaru kanāliem un tur sāk ritināties vaļā. Protams, ierastā scenārijā es pasmejos un atjokoju ar kādu stulbu, galīgi nesmieklīgu jociņu, bet vislielākā vēlme tomēr saglabājas pajautāt – vai Tev nav vienalga, cik es sveru? Redz, lielākais humors jau ir tajā, ka, jā, varbūt manu plakano vēderu sen jau ir nomainījusi drusciņa mīkstumiņa, bet mani vienmēr samulsina, kāpēc tas kaut kādā veidā liek apšaubīt cilvēka kvalitāti (mazai atkāpei priekš skeptiķiem un mazāk attapīgajiem – es nerunāju par skarbām pataloģijām, bet gan visparastākajiem vidusmēra cilvēkiem). Es lieliski saprotu un esmu informēta par to, kas mūsdienās skaitās skaisti un pievilcīgi, bet es ļoti apbrīnoju to, ka vēl joprojām, mūsdienu attīstītajā pasaulē cilvēka vērtību var izmērīt sešpakās. Nu tajās, kas Baywatch čaļiem un dāmām uz vēderiem, nevis bundžiņās ledusskapī. Ha! Un tad ir tie man pavisam pretējie ķermeņi. Skaistie, slaidie, apbrīnojamie, kuri gribot neņemas svarā. Tie, kuriem tāpat nāk raudiens, kad viņiem, it kā pa jokam, iedur ar nazi taisni starp acīm pajautājot: “Eu, nu Tevi takš laikam vispār nebaro?! Ribas spīd cauri! Paēd taču vienreiz.” Tas nabaga cilvēks taču ēd un ēd, bet ribas, kā zibinās caur ādu, tā zibinās un ko viņam tagad padarīt? Pielīmēt sev spilvenus zem krekla, lai izskatītos tuklāks, kā ir patiesībā, lai tikai kādai tirgus tantei šķistu apetelīgāks skats uz šo nabadziņu? Tad ir tie, kuriem ir sprogaini nepaklausīgie mati, bet viņiem vienmēr taču ir gribējies tos taisnos, mirdzošos matus, kā arī, protams, neaizmirsīsim tos, kuriem ir mirdzoši taisnie mati, kurus izmisīgi gribēdams neielokosi. Vēl noteikti sveicieni drusku šķībajiem priekšzobiem, kurus vienmēr gribās taisnākus un bez šaubām baltākus, kā tad bez tā, vasarraibumiem, kurus vieni apbrīno, bet citi grib nokasīt sev no sejas ar dakšu. Saproti, kur es ar visu šito virzos?

Es, piemēram, savu vērtību varu izmērīt nu jau striju sastrīpotajā vēderā un gurnos. O jā. Mani abi bērni mani galīgi nesaudzēja šajā ziņā un ietetovēja zebras stīpas uz mūžu. Tādus smukus zirnekļtīklu zīmējumus par piemiņu, lai neaizmirstas, ka reiz man vēderā gandrīz pa gadam katrs no viņiem veidoja savu pirmo dzīves ciklu. Tā it kā es varētu kaut ko tādu aizmirst. Kā auga, kā kūņojās, kā pieklauvēja, kā iemiga pie maniem sirdspukstiem, kā sargāju, kā piesedzu punci, kad kāds neuzmanīgi nākot pretī nepamanīja mani un manu bērnu. To, kurš vēl dzīvoja manī. Tāds absolūti svēts un brīnumains. Mans. Manī iekšā izauga kaut kas tāds. Kaut kas tik pasakains un dzīvs. Es zinu anatomiju tādā līmenī, lai saprastu, kur un kā rodas bērni, tomēr ja runājam tā pavisam nopietni, tad es vēl joprojām nespēju noticēt, kā divi cilvēki var uzradīt kaut ko tik brīnumainu. Veselu jaunu dzīvību. Citreiz pat divas vai vairākas vienlaicīgi. Nu pasakiet vēl, ka tā nav maģija! Totālākā vēl pie tam. Tur ir tā patiesā vērtība. Man. Te nu ņemu un iebraucu banalitātē tik vecā kā pasaule, bet bērni ir tas, pēc kā es mēru savu vērtību. Viena no mērauklām. Tā nav vienīgā, bet viena no dārgākajām gan. Notievēt es varu, pārmērīgi tievais gan jau arī kaut ko ilgtermiņā izdomās, lai nav jāapvainojas mūžīgi par tiem komplimentiem, kas vairāk skan, kā aizvainojums beigu galā, zobus arī var iztaisnot un matus pārkrāsot, bet īstu vērtību jau piešķir pieredzes, izmantotās iespējas, pārmantotās sievišķīgās spējas, dzīves gudrības un talanti. Zinu dažus, kas teiks, ka apbērnoties un piedzemdēt jau nav nekāda dižā māksla, par ko es absolūti piekrītu, bet apzināti radīt un pārdzimt gan ir māksla. Apzināta radīšana ir augstākā mākslas forma! Tā tas vienkārši ir.

Vienmēr esmu skatījusies ar bijību un milzu cieņu uz tiem ļaudīm, kuri ir spējuši savu dzīvi pilnībā parakstīt kādai mākslas formai. Vienalga vai tie ir bērni, balets, mūzika, gleznošana, bizness, sports. Vienalga. Bet tā apzinātā parakstīšanās un radīšana manī raisa tādu kosmiska līmeņa respektu. Tas prasa daudz vairāk, kā vēlme noniecināt cita dzīvi, izvēles, spējas un iespējas. Pateikt kaut ko pretīgu var jebkurš. Uzbraukt par kārno miesu vai tuklo vaigu var patiešām jebkurš, tur daudz prātiņa nevajag, bet radīt vietu motivācijai un iekopt augsni kaut kam auglīgam un augtspējīgam – lūk to vajag prast un tā ir māksla. Ai, es jau atkal par to, ka vajag otram teikt vairāk labas lietas. Drusku vairāk motivēt! Nu ok, ir tā strijainā pēcpuse, tak super! Ja tā ir Tava sieviete, Tavs cilvēks, tad vēl vairāk – ņem un samīļo to smuko dupsi. Pasaki, ka tāpēc mīli, jo tā ir pieredze, kas nāk ar to visu ādas strēķi kopā. Tas ir viens no puzles gabaliņiem, kas to cilvēku ir salicis vispār kopā. Tāpat arī izdari Tu, sieviete! Nobučo to sava vīrieša drusku šķībo degunu, ko viņš ir ieguvis videnē izkaujoties, aizstāvot tā laika draudzeni. Tagad taču viņš ir Tavējais un visskaistākais. Vai ne tā? Ja tie nav Tavi cilvēki, bet Tev gribas viņus kaut kā uzlabot pa savam , pirmkārt, pacenties saprast vai to vispār vajag un, ja izrādās, ka tiešām vajag, tad motivē, palīdzi piecelties un parādi virzienu. Radi augsni kaut kam skaistam, jaunam, svaigam. Dod vietu kaut kam labākam par saviem kompleksiem. Palīdzi citam sajusties skaistam un labam. Velti sevi apzinātai radīšanai, sarunāts? Lūdzu, lepojies ar savu sešpaku, jo tā ir iegūta smagā darbā, lepojies ar savām maģistriem apaudzētajām smadzenēm, koncentrējies uz saviem spēkiem un prasmēm, nevis to, kas Tevi padara vāju. Audz pats un cel sev līdzi citus, jo tas otrs savu izspūrušo ķermeni, kas neatbilst taviem standartiem, vienmēr varēs salikt smukos plauktiņos, bet bezjēdzīgi lieki vārdi tikai paliek par kauna traipu pašam pateicējam, jo jēgas no tiem ir tikai tik, cik iespļaut smukā jūrā. 

Foto: Anita Austvika

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: