Ar bērniem uz festivālu “Positivus”.

Kā jau stāstīju iepriekšējā ierakstā par somas pakošanu slavenā festivāla “Positivus” apmeklēšanai, mēs šoreiz bijām nolēmuši doties to baudīt visi kopā. Pirmais iemesls, kāpēc to nolēmām darīt kopā ar bērniem, ir pavisam elementārs – mums patīk brīvdienas pavadīt kopā, otrs iemesls ir vēl vienkāršāks – es meitiņu vēl pagaidām baroju pati, līdz ar to man ir daudz vieglāk uz šādiem daudzu stundu pasākumiem ņemt viņu līdzi, nekā sagatavot tik ilgam laikam piena banku, trešais iemesls, ja kāds piedāvātu ņemt līdzi tikai meitiņu, bet aktīvo ūdenszāli Otomāru atstāt mājās, lai varētu mierīgi izbaudīt pasākumu, tad mēs ar vīru uzreiz atbildētu, ka mums tāda lieta, kā bērnu dalīšana, lai pasākums būtu “vieglāks”, “ērtāks”, neeksistē, vai nu abi bērni, vai neviens, ceturtais iemesls – mūsu bērni ir vieni no tiem, kuri neizrāda nekādu diskomfortu atrodoties publiskās vietās, gluži pretēji – Emīlija labprāt visu dienu snauduļoja ratos un baudīja svaigu gaisu, bet Otomārs arī uzlaida danci ik pa laikam un tieši viņš bija tas, kurš vislabprātāk būtu rāvies iekšā pūlī, lai atrastos ballītes epicentrā. DaGambas koncerta laikā viņš arī ļoti labprāt izskrēja goda apli cauri pūlim, protams, tēta striktās acs pavadībā un uzdejoja tētim plecos. Gan pirms, gan pasākuma laikā, gan pēc Positivus, es pie dažām savām sociālo tīklu bildēm saņēmu komentārus no sērijas, ka mūs apbrīno par to, ka šādus pasākumus apmeklējam ar maziem bērniem. Dažos komentāros bija jūtams reāls atbalsts, bet citos bija tāda ironijas pieskaņa, jo laikam kādam šķiet, ka tā ir bērnu mocīšana. Ja kādam patiešām tā šķiet, tad laipni aicinu nemocīt savus bērnus un sevi, un šo rakstu nemaz tālāk nelasīt. Paldies jau iepriekš!

Stāstīšu par visu dienu no paša sākuma, lai radītu reālu priekšstatu par to, kā šādus pasākumus apmeklējam mēs un kā tajos jūtamies. Uzreiz atgādinu, ka bijām nolēmuši un to arī ievērojām, ka pirmajam šāda pasākuma apmeklējumam mums būs vairāk, kā pietiekami ar vienu dienu, turklāt rēķinājāmies arī ar to, ka visticamāk pasākuma teritoriju pametīsim jau pirms tumsas iestāšanās, lai ne mēs traucētu īstajiem ballētājiem, ne viņi sabojātu prieku mums.

No rīta bijām lēmuši mosties bez modinātāja, jo zinājām, ka Otomārs tāpat ir iegājis jaunajā bērnudārza režīmā un modīsies pietiekami agri, lai mēs absolūti neko nenokavētu. Vēlējāmies ierasties festivāla teritorijā ap divpadsmitiem, vieniem, lai varētu baudīt atmosfēru bez visiem pērnā vakara ballētājiem, kuri paši par savu eksistenci atcerēsies vien uz vakarpusi, kad viņiem būs lemts vērt acis jaunai dienai, jeb precīzāk – naktij. Mēs, kā jau liela daļa festivāla apmeklētāju, kuri bija ieradušies kopā ar bērniem, zinājām, ka viens no mūsu mērķiem būs arī Bērnu salas apmeklējums, bet primāri vēlējāmies vienkārši apstaigāt un aptvert teritoriju. Atbraukuši noparkojāmies sev ierādītajā vietā pļavā, nomainījām bērnu autiņbikses, lai visi ir tīri un svaigi, pabaroju meitiņu un devāmies dzīvē. Tā, kā meitu vizināju ratos, tad pagāja kāds brītiņš, kamēr iemanījos izlavierēt starp priežu saknēm teritorijā, bet ar visu to rēķinājos, jo Positivus festivālus bijām jau iepriekšējā bezbērnu dzīvē apmeklējuši. Uzreiz vēlos piebilst, ka mums ar vīru jau ir izveidojies tāds, kā loģisks bērnu sadalījums, kad dodamies cilvēkos – viņš koncentrējas uz Otomāru un izbauda skraidelēšanu pakaļ ļoti aktīvam divgadniekam, bet manā atbildībā ir miera un drošības sajūtas nodrošināšana mūsu jaunākajai atvasei. Mēs zinām, ka pasākumu apmeklēšana kopā ar bērniem nebūs laiskošanās pludmalē ar aukstu alus vai sidra glāzi rokās, jo prioritātes un uzmanība būs koncentrēta uz laika pavadīšanu ar bērniem, kas ir lieliski, jo kas gan cits bērniem brīvdienās ir vajadzīgs – mamma un tētis.

Ienākuši iekšā uzreiz devāmies izpētīt, kur kas šogad atrodas, apskatījām skatuves, ēdamzonas, jau palēnām izdomājām, kur varētu vēlāk iekost pusdienas, es Positivus telefona aplikācijā atzīmēju, ko vēlētos dzirdēt no sestdienas grupām, atradām Bērnu salu, izlasījām tās noteikumus, apskatījām tirgotāju piedāvājumu un tā, kā bijām ieradušies ļoti laicīgi, mūsu plāns par mierīgu dienas pirmo daļu festivālā pilnībā sevi attaisnoja. Saulīte arī bija parūpējusies par lielisku vasaras dienu un mēs vienkārši darījām to, ko vēlējāmies darīt – NE-KO! Baudījām atmosfēru, priecājāmies par cilvēku radošajiem festivālu tēliem un rādījām bērniem vēl vienu formātu, kādā ģimenes var kopā baudīt pasākumu.

Es, kā jau mamma, ar vienu acs stūrīti arī atradu, kur atrodas medpunkts ar sarkanos tērpos ģērbtiem dakterīšiem, kuri, starp citu, dienas saulainākajā laikā aktīvi patrulēja pa festivāla teritoriju un uzmanīja saulē aizmigušos ballētājus, lai tos pamodinātu, pārbaudītu vai viņi labi jūtas un ieteica pārcelties uz kādu ēnaināku stūrīti. Vēl novērtēju arī to, kur jebkurā brīdī ir iespēja ātri iegādāties ūdeni, jo man ir svarīgi, lai mēs visi šādās karstās dienās uzņemtu pietiekami daudz šķidruma tieši ūdens veidā.

Kad bijām aptvēruši un sapratuši, kur un kad aptuveni sāksies kādi koncerti, devāmies baudīt Bērnu salas labumus, jo palēnām jau bija arī pienācis Emīlijas ēdamlaiks un arī Otomārs jau bija pamanījis, ka tur tajā stūrīti aiz žoga notiek kaut kas viņam ļoti interesants. Devāmies klāt un tur jau mūs laipni sagaidīja Laumiņas Rezidences smaidīgās audzinātājas un auklītes. Bērnu salas teritorija bija izveidota tādā, kā uzkalniņā, kas atkal man bija izaicinājums ar ratiem, bet nu es jau saprotu, ka tur mērķauditorija tomēr bija drusku lielāki bērni, nevis bēbīši ratiņos, lai gan, kad viena no audzinātājām man burtiski no acīm nolasīja, ka vēlos pabarot mazulīti, viņa pati man pienāca klāt, ieteica rotaļu laukuma ērtāko un mierīgāko stūrīti, kā arī atnesa vēl divus plediņus, lai mums ir pavisam jauki un komfortabli. Sajutos ļoti gaidīta un apčubināta. Kamēr es ar Emīliju iemitinājos klusākajā salas stūrītī, Otomārs ar tēti izbaudīja pilnīgi visus labumus un tādu netrūka. Gan teltis, kurās varēja līst iekšā un tad atkal ārā, gan bumbas, gan basketbola grozs, gan improvizācija par trenažieru zāli, gan dažādas nodarbības, gan smilškaste parastā. Otomārs ar lielāko prieku metās baudīt visus labumus, arī baleta nodarbību pie skaistas skolotājas, kopā ar mazām, piemīlīgām balerīnām. Viņu pat nemulsināja drusku vecāks puisēns, kurš ērti iekārtojies skatītāju zonā skaļi smējās par to, kā “tas mazais puika dejo ar meitenēm”. Es jau ļaunā to neņēmu, jo saprotu, ka pirmkārt puisītim tāds vecums, kad “meitenes ir stulbas”, kā arī otrkārt pieņemu, ka varbūt bija padzirdējis kādu neapdomīgu pieaugušā teikumu, ka”puikas nedejo, jo to dara tikai meitenes”, bet Otomāra ignoranci pret šiem skaļi nekautrīgajiem izteicieniem un procesa izbaudīšanu gan vēroju tik lepna, kā piepūties resns pāvs. Iespējams pat šādā situācijā nonācu pirmo reizi, kad redzēju, ka kāds cits drusku vecāks bērns smejas par manu bērnu, bet viņš vienkārši dara savu lietu un nepievērš smējējam uzmanību. Es tiešām sajutos priecīga un arī mierīga, jo sapratu, ka šajā dzīves posmā viss ir pareizi.

Patīkami arī tas, ka bērniem bija savas divas atsevišķas tualetes, kurās iekšā bija arī maziņš podiņš, kā arī bija norādes ar ilustrētiem atgādinājumiem, ka obligāti jānomazgā rokas. Noteikti uzslavēšu arī visiem pieejamo ūdens bunduli, kur varēja atveldzēties pēc skriešanas un rotaļāšanās.

Bērnu salu bez vecākiem varēja apmeklēt bērni no 3 gadu vecuma un tur uzturēties varēja 4 stundas, kas ir pilnīgi pietiekami, lai bērns paspētu gan izbadēties, gan nogurt un tā ir tieša vecāku rūpe. Mazāki bērni, kā piemēram mūsējie, varēja salu apmeklēt vecāku pavadībā. Viena bērna izklaides Bērnu salā vecākiem izmaksāja 7 eur.

Protams, kur gan citur, ja ne Bērnu salā, var sastapt citas mammas blogeres. 🙂 Foto no Lauras Grēviņas arhīviem.

Kad bijām riktīgi izballējušies pa Bērnu salu, iemidzinājuši māsu, nolēmām, ka ir laiks doties kaut ko apēst. Izvēlējāmies vienu no noskatītajām burgernīcām un iestājāmies rindā. Šeit arī piedzīvojām vienīgo Otomāra histēriju, ja tā to var nodēvēt, bet man gan jāsaka, ka burgeri bija jāgaida tiiiik ilgi (esmu pārliecināta, ka gaidījām gandrīz stundu), ka ar mērenu paniku aplipinājās arī citi izsalkušie. Viens vīrietis pat iesmēja, norādot uz Otomāru, ka viņš ir tik izsalcis, ka drīz metīsies mūsu dēlam blakus un brēks tieši tik pat neapmierināti! Tā bija patīkama deva humora tajā procesā. Man gan atkal jāsaka, ka neizjutu ne kripatu kauna par mana bērna uzvedību, jo kaut arī tā sāka uzvilkt gan mani, gan manu vīru, tomēr apkārtesošie bija tik saprotoši, ka neveltīja absolūti nevienu pārmetošu skatienu mūsu virzienā un tas nomierināja arī mūs pašus. Lai gan, man vispār nav iedalīts kauns par to, ka mans bērns uzvedas, kā… bērns. Atkal pavisam nejauši ap mums bija sapulcējušies adekvāti un saprotoši ļaudis ar veselu nervu sistēmu. Lieliski! Otomārs necieš gaidīt un atrasties ilgi vienā vietā, turklāt te pieplusojās gan izsalkums, gan jau nogurums, tad nu viņš vienā brīdī izdomāja, ka varētu mesties Foresta Gampa cienīgā skrējienā kaut kur prom. Tad gan es apstulbu un sapratu, ka man ir sekundes simtdaļa rīcībai. Vīrs bija iestājies gaidītāju rindā pie burgernīcas, māsa aizmigusi čučēja ratos, bet Otomārs uzņēmis kursu nezināmā virzienā joza bļaudams prom. Es nolēmu, ka jāskrien pakaļ, uzmanot ar vienu aci māsas ratus. Attālums, kādā Otomārs atradās no manis, bija vien pāris metri, bet es jau paspēju sajusties kā desmit kilometru attālumā no sava mazā bērniņa. Kamēr skrēju viņam pakaļ, viņš jau paspēja apstāties un mani gaidīt. Tikmēr vēlos izteikt uzslavu visiem cilvēkiem, kuri zibenīgi reaģēja uz manu bērnu, kurš bija paskrējis drusku tālāk no manis un apstājās pie viņa, satraukti lūkojoties pēc viņa vecākiem. Šis viss process burtiski aizņēma ne vairāk par 2-3 minūtēm, bet cilvēki uzreiz pievērsa uzmanību bērnam, kurš nebija pie mammas vai tēta rokas. Milzīgs paldies viņiem par to! Šoreiz bērns bija uzraudzīts, bet tas man liek justies mierīgāk par to, ka cilvēki tomēr nav tik vienaldzīgi, kā te pēdēja laika traģiskie notikumi liek domāt. Es prātā pateicos šiem uzmanīgajiem ļaudīm, kuri būtu bijuši gatavi palīdzēt Otomāram, ja viņš patiešām būtu bijis nomaldījies. Pateicos prātā, bet vajadzēja pateikties skaļi! Tāpēc to daru vismaz tagad!

Atnākuši atpakaļ, izdzirdējām, ka aiz koku galotnēm ir dzirdams Dzelzs Vilks, kas bija viena no manām Positivus aplikācijā iezīmētajām sestdienas grupām, ko obligāti vēlos dzirdēt. Sev prātā nosmējos, ka pareizi jau ir – es taču gribēju viņus “dzirdēt”, nevis “redzēt” un šo iespēju man vairāk kā pietiekami kosmoss nodrošināja. Kamēr vēl joprojām gaidījām burgerus un tad tos baudījām, turpat sasēdušies priežu ielenkumā uz čiekurainās zemes, Dzelzs Vilks brīnišķīgi apspēlēja mūsu pusdienlaika našķēšanos un es varēju uzdziedāt līdzi, kā arī Otomārs varēja uzdejot, ēdot riktīgi eļļā izmērcētus frī kartupeļus. Panika beigusies, visi laimīgi.

Paēdām, devāmies tālāk. Drīz pēc tam jau spēlēja mana otra atzīmētā favorītgrupa – DaGamba. Pie viņu performances es mazliet nomirstu vienmēr. Tie čaļi ir KAUT KAS fenomenāls manām ausīm. Visskaistākais sestdienas brīdis man bija tieši DaGambas koncerta laikā, kad aizklīdām līdz kalniņam pie jūras, kurā lēni miga ciet dienas košā saule un fonā čelli man izrāva dvēseli spēlējot vienu no grupas MUSE skaņdarbiem. Es neatceros, kad pēdējo reizi man ķermeni bija noklājusi tāda zosāda. Burvīgi, vienkārši burvīgi! Bauda tās augstākajā pakāpē. Gandrīz apraudājos no tik intensīvām sajūtām.

Tieši tā, pavisam nemanot, bija jau pienācis vakars. Pulkstenis jau rādīja astoņi vakarā un piejūras meža zonu sāka piepildīt vakardienas nogurušās sejas. Dažas bija izgulējušas gadsimtu miegu, dažas jau bija piepildījušas māgu ar grādīgām dzirām no jauna, bet visi bija gatavi atkal otrās dienas ballītei, kas mums bija zīme, ka jādodas mājup. Otomārs arī sāka izrādīt noguruma pazīmes un nolēmām – laiks doties.

Kopumā es dienu vērtēju, kā ļoti pat izdevušos un paguvām gan laiku pavadīt kopā, gan kvalitatīvi nogurt, gan mūziku paklausīties, gan smukas bērnu drēbītes iegādāties, gan pa Bērnu salu izplosīties, gan vienkārši atkal doties kādā piedzīvojumā visiem kopā.

Esam ļoti pateicīgi Positivus organizatoru komandai par ļoti kvalitatīvu un pārdomātu pasākumu, jo mums neradās neērtības absolūti nevienā brīdī. Vismaz ne tādas, ko varētu “piešūt” organizatoriem. Uz tikšanos nākamgad!

Tagad ar vīru nepacietīgi gaidām “Red Hot Chili Peppers” koncertu, kas būs pirmais pasākums, ko apmeklēsim divatā kopš esam divu bērnu vecāki un jau zinu, ka tas būs lieliski. Mēs jūtamies baigi nopelnījuši tādu roķīgu randiņu!

Mani vispārīgie ieteikumi pasākumu apmeklēšanai ar bērniem:

  • Pasākums jāizvēlas tāds, ko tiešām gribat apmeklēt, jo iet kaut kur tikai tāpēc, ka visi citi tā dara – nav vērts, nav jēgas un nav nekādas vajadzības. Ja gribat, tātad varat un vajag!
  • Vecākiem pašiem ir jājūtas droši un mierīgi. Ja kaut kādu iemeslu dēļ šīs sajūtas nav, tad ir jāpārvērtē vai pasākumu ir vērts apmeklēt ne vien kopā ar bērniem, bet vai vispār tas ir šī pasākuma vērts!
  • Ja ģimenē ir vairāk par vienu bērnu, tad jau iepriekš jāvienojas ar vīru, piemēram, par to kurš veltīs savu nedalīto uzmanību kuram (kuriem) bērniem.
  • Iepriekš jāsagatavo līdzņemamo lietu saraksts. Jūs jau mani esat iepazinuši pietiekami, lai zinātu, ka es labāk paņemu kaut ko lieku, atstāju to automašīnā “katram (ne)gadījumam”, nekā jūtos pikta, ka man kaut kas ir aizmirsies. Lielākiem bērniem noteikti ir vērts padomāt par kādām ērtām uzkodām, piemēram, sūcamajiem augļu kokteiļiem vai kādiem cepumiņiem.
  • Ierodoties festivālā vispirms izpētiet, kur un kas atrodas, jo arī sapratne par to palīdz būt mierīgiem.
  • Izvēlaties ērtu un funkcionālu apģērbu visiem ģimenes locekļiem. Lai ir ērti un laika apstākļiem piemēroti! 
  • Rēķinieties, ka ballīte būs citādāka, nekā tā būtu bez bērniem. Tā noteikti būs daudz aktīvāka un dinamiskāka, nekā tā būtu bez viņiem. Izvērtējiet, kāda tipa pasākumu jūs sev vēlaties nodrošināt!
  • Uzmanīgi vēro bērna uzvedību un sajūtas, jo tikai vecāki spēs vislabāk noteikt vai viņu bērns jūtas komfortabli vai nē.
  • Ja tomēr pasākums izvēršas par stresainu un nogurdinošu pasākumu – mierīgu sirdi dodaties prom. Ar bērniem ir jārēķinās, ka nekad neko nevar paredzēt un ieplānot, tāpēc situācijas ir jāpieņem vieglu prātu tādas, kādas tās ir!

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: