Atvaļinājums, kas nav atvaļinājums.

IMGP2476

Kas ir pirmās lietas, ko Tu iedomājies, izdzirdot vārdu “atvaļinājums”? Man tas vārds nozīmē laiskošanos, ceļošanu, atpūtu, jaunu iespaidu iegūšanu, laiku sev, frizieri, manikīri, grāmatu lasīšana un tā tālāk un tā joprojām, tāpēc mani nedaudz mulsina nosaukums “Bērna kopšanas atvaļinājums“, kurā šobrīd atrodos arī es. Jā, protams, tas ir atvaļinājums no mana ikdienišķā pamatdarba, tas ir atvaļinājums no līgumā ierakstītiem darba pienākumiem, tas ir atvaļinājums no biroja galda (manā gadījumā), atvaļinājums no režīma, kas piedienas darba dienai no 9:00 līdz 18:00, bet nezinu vai atvaļinājums ir īstais vārds, lai raksturotu to, kur atrodos tagad. Vēl vairāk manas pārdomas rosināja šis raksts, kas gan ir lasāms tikai angliski, bet tiem, kuri neprot angļu valodu, īsumā apstāstīšu, ka raksta autore ir izdevusi noveli ar nosaukumu “Meternity”, kas pēc būtības ir vārdu spēle, apvienojot vārdus “me” un “maternity”. Es neesmu eksperts tulkošanā, bet īsumā nosaukums sevī slēpj ideju par nevis bērna kopšanas atvaļinājumu, bet atvaļinājumu sev un savām vajadzībām. Raksts īsumā apstāsta noveles būtību, kas ir labi izskaidrots raksta nosaukumā “I want all the perks of maternity leave – without having any kids”, tātad rupjā tulkojumā tas būtu “Es vēlos visus labumus, kas pienākas bērnu kopšanas atvaļinājumā esošajiem vecākiem, tikai bez bērnu radīšanas”. Ja caur manu blogu esat mani kaut nedaudz iepazinuši, tad sapratīsiet, uz kurieni šis ieraksts “velk”. 🙂 Jā, tieši tā, šodienai piestāv pāris šķipsnas ironijas par tēmu, cik liels atvaļinājums patiešām ir bērnu kopšanas atvaļinājums. 

Lasot Meghanas (Meghann Foye) rakstu, kas būtībā ir intervija ar New York Post žurnālisti Annu Davles, es daudz raucu uzacis tādā izbrīnītā jumtiņa “pozā” un pie sevis skaļi smējos. Īpaši mani sasmīdināja tā sadaļa, kurā Meghana vienā plauktiņā nolika došanos laicīgi prom no darba, jo ir jāpaņem no bērnu dārza bērns, ar margaritu iedzeršanu kopā ar draudzeni, kuru ir “uzmetis” sarunātais randiņš. Jā, tieši tik “līdzīgas” šīs lietas ir.

Vēl viena lieta, par ko aizdomājos – ir jau pierasts un mazliet piegriezies, ka jaunās mammas viena aiz otras publiski taisnojās par iziešanu kaut kur bez bērna un par kripatiņu laika tikai sev pašai, tomēr izrādās, ka ir jātaisnojas arī par bērna kopšanas atvaļinājumu, kuru raksta un grāmatas autore salīdzina ar laisku un personīgi izaicinošu atvaļinājumu trīs mēnešu garumā. Diez kādā šokā šī kundzīte nonāktu, ja uzzinātu, ka Latvijā mums ir iespēja apmaksātā bērna kopšanas atvaļinājumā atrasties pat pusotru gadu?! 🙂 Kā arī nebiju iedomājusies, ka cilvēki, kuriem nav bērnu, uz mājmammām un vispār vecākiem skatās ar zināmu skaudību tieši šo “labumu” un “ērtību” dēļ, ko sniedz bērns.

Feminisms ir baigi labā štelle. Feminisms un modernā, jaudīgā sieviete vispār tagad ir baigi modē. Feminisms ar Beyonci, Hilariju un Angelu griež pasauli. Sievietes jūtas un ir tik spēcīgas, kā nekad. Sievietes spēks tiek novērtēts, kā nekad. All shapes and sizes un mēs varam būt jebkas, kas vien vēlamies būt un visas tās lietiņas. Who runs the world, kā Beyonce jautā? Nu, bet, protams, ka meitenes, sievietes, sievas, mātes. Tāpēc ir loģiski, ka jebkurš vēlas sev tādu atvaļinājumu, kur bērns ir superīgs iemesls ātrāk aizskriet no darba, vai, iedomājaties to laimi, nestrādāt vispār?! Slava visaugstākajiem spēkiem par tādu čilloutiņu.

Bet zini ko? Būšu nemoderna un galīgi nestilīga, bet feminisms dažreiz skrien ar pieri sienā un dažreiz teikt muļķības tikai tāpēc, lai kaut kas būtu skaļi izkliegts un “pastāvēts par savu viedokli un esamību”, ir diezgan pastulbi. Piedodiet, rūdītās feministes, bet tā tas ir. Tas attiecas uz absolūti jebkuru dzīves tēmu, arī šo. Bērni nepadara nevienu par labāku un priviliģētāku cilvēku, tomēr nepadara arī par sliktāku un mazāk priviliģētu.

Lai arī, cik ļoti es necienītu šo laiku ar bērnu un, lai arī cik ļoti es to nebaudītu (no sirds un pa īstam!), tomēr es nespēju atturēties neuzrakstot atbildi, kuru šīs grāmatas autore visticamāk nekad neizlasīs, tomēr iespējams to izlasīs kāds cits, kurš vēl joprojām dzīvo mežā un uzskata, ka mammas mājās dzīvo tāpēc, lai laiski varētu malkot kokteilīšus un lakot nagus, kamēr bērns piedzimst, sevi izaudzina un aiziet pelnīt miljonus glaunā darba vietā. Mani lasītāji jau mani pazīst un apmēram nojautīs, ka kopumā viss te ir vairāk, nekā vienkārši pārspīlēts, bet lai jau iet! 🙂

Pāris iemesli, kāpēc atrasties bērna kopšanas atvaļinājumā ir pilna laika darbs:

  • Uz Tevi bļauj. Daudz. Un svešā valodā. Tu nesaproti, bet tavs vistiešākais pienākums ir saprast. Savā ziņā katrai mammai ir jābūt apveltītai ar telepātiju, jo jānolasa maza, ne pārāk koordinēta un ļoti cimperlīga priekšnieka domas un vēlmes. Teikšu tā – nevienā no manām iepriekšējām darba vietām tāda prasība nav tikusi izvirzīta. Iespējams tas ir kaut kas no sērijas par svešvalodu prasmēm, bet vēl neesmu atradusi tos kursus, kur to prasmi apgūt. Tā laikam ir viena no lietām, ko apgūst praksē un neviens pat sertifikātu beigās neizsniedz.
  • Uz tevi bļauj arī naktī. Tas ir drusku, kā armijā. Tu saldi maldies savā sapņu valstībā, bet te istabā ieskrien rotas vadītājs, aplej Tevi ar aukstu ūdeni, ierubī spilgtāko gaismu, kliedz taisni ğīmī un pieprasa no tevis pilnīgu pazemību un pakļaušanos, kā arī citkārt liek Tev pagatavot siltu un svaigu ēdienu. Pacelt opā. Samīļot. Paaijāt. Tagad. Ātri. Un tā katru nakti. Daudzu mēnešu garumā. Citreiz vairākas reizes naktī. Protams, šis neattiecas uz tiem bērniem, kuri guļ visu nakti jau no dzimšanas, bet esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka katram vecākam ir bijusi vismaz viena tāda nakts ar bēbi.
  • Autiņbikšu maiņa. Jā, šis ir apmēram tas pats, kas malkot kokteiļus ar draudzenēm pavasarīgās, saulainās dienās. Nooot! Īpaši, ja bērna autiņbikses jānomaina tagad un tūlīt, jo tās draud uzsprāgt, atkārtojot notikumus Fukušimā un tas noteikti prasītu vairāku gadu morālu un fizisku atkopšanos visiem iesaistītajiem.
  • Uzvilkt skaistas drēbes un ieveidot skaisti matus ir reti iespējama misija. Kad vēl neatrados bērna kopšanas atvaļinājumā, neviena “darba vieta” nestāvēja pie manas vannas malas, liekot izkāpt tagad un tūlīt, tas nekas, ka mati ir saputoti ar šampūnu un kāja noskūta ir tieši viena un līdz pusei. Kaut kā izkūņojoties no vannas istabas laika skaistai frizūrai tāpat vairs īsti nav, jo priekšnieks grib vai nu ēst, vai gulēt, vai spēlēties, vai uz tevi pabļaut,vai ir piekakājis bikses. Būuuum! Fukušimas situācija all over again! Par drēbēm – skaisti vari saģērbties, tas, protams, nav apspriežams, bet tad nesamulsti, ja dienas beigās secini, ka visu dienu esi staigājusi ar mazu (vai milzīgu) vemslīti uz muguras un to nemaz neesi pamanījusi.
  • Fitness nav nepieciešams (teorētiski). Tev ir personīgā hantele, kura ar katru mēnesi kļūst smagāka. Vienīgais mīnuss ir tāds, ka visticamāk no mistiskām bērna nēsāšanas pozām ātrāk par labu fizisko formu var iedzīvoties līkā mugurā un sāpošā sprandā. Šis noteikti ir kaut kas līdzvērtīgs iespējai atvaļinājuma laikā apmeklēt SPA procedūras un sporta klubus.
  • Pēc dzemdībām ir jāpaiet laikam, lai aprastu ar to, ka ķermenis ir tas pats, tomēr cits. Strijas, mistiska āda, kur tā nebija iepriekš, piens, spanieļausis krūšu vietā un visādas citādas ķermeņa izdarības, ko tu gaidīji, bet tomēr negaidīji. Citās darba vietās no manis maksimāli varēja izspiest stresa sviedrus vai kādu aizvainojuma asaru tualetē, bet šitie visi šķidrumi un ļumekļi ir jaunums. Izklausās pretīgi? Jā, tieši tā tas arī ir. Feministes tagad uz mani nikni lūr! Sievietes ķermenis tak ir jāsvin! Nu, bet bez šaubām, ka tas ir jāsvin, protams, ka tas ir padarījis un turpina darīt neizmērojami fantastisku, mistisku, brīnumainu un ne ar ko citu nesalīdzināmu darbu! Protams! Par to diskusijas nav, bet… nu… tie ļumekļi un šķidrumi.
  • Slimības lapa? Kas tas tāds? Silmot nav forši. Nekad. Bet vēl stulbāk ir slimot tad, ja Tev ir mazs bērns. Tev ir 38 grādu temperatūra? Caureja? Aizpuņķojušās acis un smadzenes? Apsveicu, Tu vēl joprojām esi mamma un Tavus pienākumus neviens neatcels. Bēbis pats sevi nepabaros, nepārģērbs un neizvedīs pastaigā. Celies un velies. Ak vai, ak vai, kur skatās arodbiedrības un darba aizsardzības likums? Necieņa! Brutalitāte! Jāiet piketēt! Ā nē! pagaidiet, es taču esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, no kura nav atvaļinājuma.
  • Nekad iepriekš nebiju pamanījusi, cik ātri vairojas putekļi? Tā vien šķiet, ka māja kļūst netīra vienkārši man par spīti. Kad strādāju ofisa darbu, māja nebija tik aizvainota. Laikam manam mazajam dzīvoklim pietrūkst laika sev. Nabadziņš. Iedošu palasīt grāmatu. Varbūt izbeigs ražot putekļus tik daudz. 
  • Atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā Tu pēkšņi kļūsti nekompetenta visās jomās, kas sniedzas tālāk par trauku mazgājamajiem līdzekļiem un autiņbiksēm. Kaut kā gada, pusotra laikā Tavas smadzenes acīmredzot ieņem lodes formu un nopulē visas gadu gaitā iegūtās profesionālās prasmes. Nu jā. CV gada vai pat pusotra gada vērts caurums. Tātad tā ir īstenība. Galvā biežāk ir caurvējš, nekā vērtīga informācija. 
  • Visi par mani visu zin labāk. Manās iepriekšējās darba vietās ar lielu centību un gadiem izdevās iegūt kaut kādu zināmu kompetences līmeni, kur manas prasmes tika atzītas un pozitīvi novērtētas, tomēr atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā VISI VISU par Tevi un Tavu bērnu zina labāk. Pārsteigums? Ha! Jā! Un zini, kas ir labākais? Tas nekad nebeigsies. Pat, ja Tev būs trīs un vairāk bērni. Kāda tante veikalā noteikti zinās labāk, ko Tu dari nepareizi un kā Tev būtu jādara. Nemaz neizteikšos par citām mammām, kuras noteikti nekautrēsies padalīties savos neaicinātajos padomos, ja Tavs bērns būs saniķojies skaļāk par citiem un kritīs gar zemi tieši tramvaja vidū. Turklāt, jo izmisušāks un pārgurušāks būs Tavs skatiens, jo asinskārāki kļūs padomdevēji. Ak, jūs mazās, mīļās haizivītes!

Bet, protams, ka visi kritiķi un gudrinieki tāpat vienmēr nonāk pie viena secinājuma – balansēt darba un mājas dzīves NAV viegli nevienam. Nedz tiem, kuriem ir bērni, nedz tiem, kuriem bērnu nav. TAS spiediens, ko mūsuprāt mums uzliek kāds no malas ir pilnīgi un galīgi pašu radīts un mazliet piegudrots. Tie visi ir kompromisi, ko mēs pieņemam sevis, savu ģimeņu un draugu labā, bet pēc būtības visus standartus uzliekam mēs paši sev un tad īsti jau nav iemesla kādam par to pārmest, bet tik ļoti taču gribas, lai kāds vienmēr būtu vainīgs pie mūsu noguruma un sliktajām pašsajūtām. Cilvēki, dzīvosim taču drusku vieglāk un baudīsim to, kas mums ir! Svinēsim savu cilvēcisko spēku, jaudu un to, ka esam cilvēki, tādi, kādi esam un cerams katru rītdienu labāki, nekā katru šodienu un dzīvosim ar lielu devu humora un pašcieņas. 🙂 Svinēsim to savu sievietību, vīrietību un cilvēcīgo būtību, laimi, kas ir pavadot laiku ar bērniem un laimi, kas ir dzīvē, kurā bērnu nav. Vienkārši būsim pašpietiekami, bet ar noslieci uz attīstību, ok? Priekā!

 

Līdzīgi raksti:

8 Comments

  1. Labs! Es sevi dažas reizes esmu pieķērusi, domājam, nez, kad būs brīvdienas, vai ka nevaru sagaidīt atvaļinājumu… lai atcerētos, ka es jau esmu “atvaļinājumā”…

  2. Nesen par šo visu(apmēram) domāju…kāpēc mums tāds liktenis?… vai tas notiek tikai ar mani, vai es daru visu pareizi?… bet tad kad man ir dota viena h atpūtai-domas ir tikai par vienu un ne par ko citu,kā mans mazais bērniņš-vai viņam ir labi,silti,paēdis,sauss,samīļots vai pat tā-vai nespīd saulīte actiņās…nevaru neko tur sev padarīt. Tad arī rodas manas atbildes uz manām domām-saprotu kāds atvaļinājums-tagad man tas viss ir novērtēts ar ko vairāk…laiks ar manu bērniņu!!! Būs grūti un sirdij smagi,kad man būs jāiet atpakaļ uz darbu un jāsūta mazais uz dārziņu un manis nebūs blakus visu laiku. Un tad es gaidīšu brīvos vakarus,brīvdienas,atvaļibājumu lai būtu kopā!

  3. Man pašai gan bērnu vēl nav, bet šis spilgti atgādina kolēģu teikto – Tu gaidi Ziemassvētku brīvdienas, lai atpūstos no darba, bet es gaidu brīvdienu beigas, lai atpūstos no brīvdienām esot darbā 🙂

  4. Paldies par rakstu. Atkal jau “viela” pārdomām. Es ļoti cīnos ar savu veco ES, jo tas mani ļoti baksta un baksta par to, ka jāizdara šis, jāīsteno tas, bet jaunais – mammas ES – saka, pietiek skriet, baudi brīdi! Tu jau tā tik daudz dari un tā nu tās abas sievietes manī katru dienu cīnās. Jo vairāk iet laiks, jo vairāk es priecājos par iepēju būt pilnas slodzes mammai, kurai ir iespēja arī piepildīt savus profesionālos sapņus, kaut pamazītēm. Brīžiem pieķeru sevi pie domas, ka jāataisnojas maniem kolēģiem par to, ka vēl neesmu atgriezusies uz 110%, bet zini – nav man tas jādara! Viņi to sapratīs tikai tad, kad paši būs vecāku lomā. Paldies par rakstu!

  5. Tātad, sanāk tā, ka ASV un citās valstīs, kur šis “atvaļinājums” ir absurdi īss un bērnus principā uzaudzina par sistēmas produktiem, bērniem droši vien ātri vien tiek arī kārtīga sleep training programma, kas viss kopā rezultējas iekšēji mirušos cilvēku pūļos..
    Pilnīgi noskurinājos no šausmām… :/

Vieta Tavam komentāram: