Bez vainas vainīgie.

Vairums cilvēku ir pieraduši attaisnoties. Attaisnojas gan par padarīto, gan par vēl neizdarīto, gan par savām sajūtām, gan par domām, gan par viedokļiem, gan par tādām lietām, par kurām man vēl nav sanācis pat iedomāties. Interesantākais ir tas, ka dažreiz cilvēki to dara pat tad, kad viņiem šķiet, ka viņi to nedara. Jā, zinu! Ļoti “loğiski”, bet tā ir. Dažreiz dara, jo kāds viņiem to liek, dažreiz vienkārši tāpat – laikam profilakses pēc. Arī es tā daru. Protams, ka arī es tā daru par tēmām, kuras man ir īpaši svarīgas, nozīmīgas un iespējams atšķiras no kāda cita viedokļa. Ne vienmēr, bet daru.

Mammām, protams, ir savi vispārīgie karsto kartupeļu temati par ko sanāk attaisnoties un tie tādā iekšējā mammu lokā ir labi pazīstami, un pašām jau līdz asarām smieklīgi, bet ir. Mammas vispār ir tāda suga, kurai vainas apziņa piedzimst kopā ar pirmo bērnu un tas ir absolūti saprotami, jo mēs gribam būt perfektas, gribam radīt perfektus bērnus un perfektas dzīves, kaut pašas taču labi saprotam, ka tas nav nedz iespējams, nedz vajadzīgs, kā arī vārda perfekts definīcija atšķiras dažādu cilvēku prātos tik ļoti, ka to pat nav iespējams izstāstīt un noformulēt.

Es par šo ikdienā daudz nedomāju, jo kopumā esmu sev apsolījusi dzīvot SAVU dzīvi, ar SAVU ğimeni, uzskatiem, pārliecībām un sajūtām, bet absolūti neliegšos, ka mani vēl joprojām spēj sakost, aizskart un uzvilkt dažādi neaicināti bērnkopības jautājumi/ apgalvojumi/ ieteikumi un tas nekas, ka visbiežāk tie nāk no cilvēkiem, kuriem vai nu vēl nav bērnu vispār, vai viņi ir auguši tālajos Padomju gados un līdz ar to arī no visa izrietošā audzināšanas loğika. Piemēram, gadu un pāris mēnešus vecs bērns ir daudz par vecu autiņbiksītēm, bet daudz par mazu tam, lai ēstu pats, gabalu ēdienu un ar dakšu, piemēram. Vai arī apgalvojums no cilvēka, kuram ar medicīnu ir tik pat liels sakars, kā man ar jūraszirdziņiem (absolūti nekāds!), ka vienam bērnam bērnam piena zobi ir izlīduši ātrāk, nekā citam, jo viņu mamma ir barojusi ar krūti trīs mēnešus ilgāk, nekā to otru bezzobaino nabadziņu. Par fizioterapijas pārzinātājiem man vispār trūkst, ko teikt, jo principā gandrīz katrs otrais cilvēks pārzina, kādam būtu vai nebūtu jābūt bērna pēdu, kāju, roku un citu ekstremitāšu izliekumam, formai un vispārīgo kustību iespējām konkrētā vecumā. Tie, kuri lasīs šo drusku ar ironiju un starp rindiņām, sapratīs, ka mazliet vēlos pasmieties par ierasto lietu kārtību, citi gan jau teiks, ka uztveru lietas saasināti un pārspīlēti, bet tas viss ir ok. Tie ir viedokļi, sajūtas un emocijas, uz ko mums katram ir tiesības. Tāpat arī mums ir tiesības audzināt bērnus pēc savas labākās sirdsapziņas.

Pasakot visu augstākminēto, es gan tīri personīgi no sevis piebildīšu arī to, ka, manuprāt, ir milzīga starpība vai mēs tukši, lieki un bezjēdzīgi aizrādām kādai mammai par to, ka viņas dēls spēlējas ar lelli, nevis mašīnu, jo tas nav vīrišķīgi, vai arī mēs aizrādām grūtniecei par smēķēšanu, vai mātei, kura uz ielas brutāli slāna savu raudošo bērnu. Es ticu, ka kopumā vienaldzība ir viena no mūsdienu sabiedrības indēm, bet tā vietā, lai tukši kādu mēğinātu ievest vēl lielākos kompleksos, kā iespējams tas cilvēks (šoreiz ar uzsvaru uz mammām) jau atrodas, pamēğināsim vismaz iztikt bez dzēlīgiem komentāriem par lietām, kuras nu galīgi nav nekas tāds, par ko vispār būtu pat jādiskutē.

Gan jau (ok, pilnīgi noteikti) arī man sanāk uzdot gan stulbus jautājumus, gan nejauši izspert kādu neapdomīgu komentāru, ko, pēc tam apdomājot, sanāk nožēlot, bet es noteikti varu teikt, ka no sirds cenšos piedomāt pie pārgudriem audzināšanas komentāriem un sākumam ar to būs gana un tas ir viss, ko gribētos lūgt arī jebkuram citam cilvēkam – pirms izteikt dzēlīgu komentāru par svešu bērnu un vecāku audzināšanas metodēm (atkal jau – es te par ārstiem, kuri nav ārsti un tamlīdzīgi, nevis māmiņu, kura pa visu tramvaju brēc uz savu mazuli trīsstāvīgiem vārdiem), lūdzu pacenties padomāt, cik un vai vērtīgs tas komentārs ir. Ja Tavs prāta filtrs uzskata, ka tam noteikti ir jāsasniedz vecāku ausis – aiziet! Saki! Jo, protams, nenoliedzami dažreiz pieredze, padomi un idejas ir gaužām noderīgi un vērtīgi, bet par šī ieraksta atslēgas vārdiem izvēlēšos “komentāra vērtības filtrs“.

Man ir ļoti paveicies, ka man labos draugos ir arī citas mammas, kuru mazuļi ir līdzīgos vecumos un mēs viena otrai varam gan pajautāt padomus, gan godīgi arī izteikt viedokļus, bet ne visām mammām tā ir un drazu viedokļu jūrā ieslīgt ir gaužām viegli, bet tā jau atkal ir taisnākā taciņa dažādu depresiju virzienā, kas nav vajadzīga nevienam indivīdam, kā arī mēs – sabiedrība varam iztikt bez jaunu depresijas avotu radīšanas.

Celsim viens otra pašapziņu, nevis grausim, ok? Lai Tev veiksmīga diena, pat ja kurpe spiež, neesi nakti gulējis, bērns izspļaudījis pa visu māju Tevis rūpīgi gatavotās pusdienas vai vienkārši besī kaut kas, kas vienkārši besī.

Un, jā, šo ierakstu es rakstu dienā, kad man pašai visa kā ir gana (tfu, tfu, tfu) – spēka, garastāvokļa, veselības un vēlmes teikt, ko domāju, tāpēc ar lielāko prieku spiežu pogu “publicēt ierakstu”, lai dienā, kad man visa būs par maz, man būtu kur atgriezties un atgādināt sev, ka īstenībā viss ir forši un mūsos pašos dzīvo tas īstais spēks, kas palīdz atsijāt, kas labs, kas slikts.

Paldies, ka lasi un uz drīzu tikšanos!

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: