Biju lekcijā, stāstu jums! vol. 2 – Rotaļlietu un rotaļu nozīme bērna attīstībā.

IMG_3409

Janvārī jau biju uz vienu no Diānas Zandes vadītajām bezmaksas lekcijām vecākiem, kas reizi mēnesī notiek tirdzniecības centrā Riga Plaza un nu vakar man sanāca apmeklēt vēl vienu, turklāt temats bija tāds, kas interesē ļoti daudzus vecākus – rotaļlietu nozīme bērna attīstībā. Visi vecāki, protams, vēlas savus bērnus attīstīt pēc iespējas pareizāk, līdz ar to arī vēlas iegādāties pareizās rotaļlietas. Es jau iepriekš esmu minējusi, ka ļoti cienu Diānas Zandes viedokli un arī šoreiz daudz, kam piekrītoši māju ar galvu. Laikam jau viņa ir tas speciālists, kurš Latvijā – šajā bērnu jomā, man ir izrādījies vissaprotamākais un pieņemamākais, tāpēc arī labprāt dalīšos ar vakar dzirdēto savā interpretācijā. Iespējams noderēs tiem, kuriem šo lekciju nebija iespējas apmeklēt.

Pirmie trīs miera mēneši.

Diāna uzsvēra visiem it kā saprotamo, tomēr tik bieži piemirsto lietu – bērnam līdz trīs mēnešu vecumam rotaļlietas pēc būtības nav nepieciešamas. Viņš tikko ir piedzimis jaunā pasaulē, kur katra, katra lieta ir jauns atklājums un piedzīvojums, turklāt ir svarīgi atcerēties, ka diezgan ilgu laiciņu mazulis neredz tālāk par pusmetru un līdz ar to grabināt grabuli metra attālumā nav jēgas! Negaidīti un nesaprotami trokšņi viņu var tikai izbiedēt un radīt pretēju efektu vēlamajam. Tieši tāpat pirmie trīs mēneši nav piemēroti rotējošajiem karuseļiem virs bērna gultas. To rotācija viņu tikai nogurdina un tas, ko dažreiz uztveram par raudāšanu, jo karuselītis ir pārstājis griezties, īstenībā ir zīme, ka mazulis ir noguris un to karuseli gribētu sadedzināt uz sārta.

Melnbaltais.

Pirmās “rotaļlietas” vēlams ieturēt melnbaltos toņos. Tās vispār var būt baltas kartītes ar melnu apli vai kvadrātu viducī. Tas nedrīkst būt nekas komplicēts un tam būtu jākalpo par rotaļlietu, kas trenētu mazuļa acu skatiena fokusu un vienkāršais melnbaltums tam ir ideāli piemērots.

Pirmais grabulis.

Kad esat nolēmuši iegādāties pirmo grabulīti, tad atceraties, ka tam ir jābūt ar ļoti maigu un klusu skaņu. Atkal jau, lai mazulī neradītu pretēju – baiļu efektu! Tam var būt maigas zvārgulīšu skaņas vai viegla graboņa, bet jebkurā gadījumā jāatceras, ka pirmajos trīs mēnešos to nav mazulim jāžvadzina sejā visu dienu. Viņš ļoti ātri nogurst un kļūst haotisks, nevis attīstās. Ja grabinot grabulīti mazulis novērš skatienu un spītīgi uz to negrib skatīties, tad tas ir jāuztver kā signāls, ka pietiek  grabināties.

Dziesmas un runāšana.

Jau no pirmajām mazuļa dzīves minūtēm bērniņa vislabākā un kvalitatīvākā rotaļlieta ir mammas un tēta balss. Tas, ka bērniņam tiek dziedāts, ar viņu mīļi runāts, viņš tiek paijāts, samīļots – pirmajos dzīves mēnešos ir tik svarīgi, kā nekad un tas pēc būtības būtu jāsaglabā visu atlikušo dzīvi, jo tas veido ilgstošu apziņu par komunikācijas nozīmi ar vecākiem.

Ķermeņa kontakts.

Līdzīgi, kā iepriekšējais punkts, arī šis ir ļoti svarīgi. Bērniņam mamma un tētis ir ne vien jādzird, bet arī jājūt. Maigi pieskārieni, mikro masāžas, maigi glāsti. Tā arī ir bērniņa “rotaļa”, kas nodrošina patvēruma un miera sajūtu.

Bērns NAV personība.

Lieta un apgalvojums, ko neviens vecāks nekad nevēlas dzirdēt, bet tas ir fakts. Bērns piedzimstot NAV personība. Viņam piemīt savs temperaments un zināmas rakstura iezīmes, bet personība ir tikai sākusi veidoties un tieši tagad veidojas pirmie aizmetņi. Tas ir jāpieņem un jāsaprot. Tas nenozīmē, ka bērnu varētu necienīt un nerespektēt, bet viņs tomēr nav pieaugušais un līdz ar to ar bērniņu ucināties, pucināties, mīlināties ir tikai absolūti nepieciešams, jo tās ir skaņas, ko viņš spēj saprast un uztvert. Nopietnie un citi pieaugušo balss tembri viņu tikai mulsina, biedē un galu galā sadusmo. Kā Diāna teica: “Dūdot “māmiņu valodā” ar savu bērniņu ir intuitīvi un pilnīgi normāli!”

Dari pats!

Ja bērns vēlas, tad ir jāļauj viņam pētīt pašam. Ja nevēlas darīt viens, tad ir jāpalīdz esot blakus. Tas nenozīmē visu laiku turēt bērnu rokās, bet būt viņam blakus, lai viņš zin, ka jūs tur pat vien esat. Es, personīgi, šo arī saredzu, kā tālejošu pamatu nākotnes komunikācijā starp vecākiem un bērniem, jo arī pusaudzim un jau pieaugušam “bērnam” ir bezgala svarīga šī sajūta, ka viņš saviem vecākiem var uzticēties un viņi būs “tepat blakus” neatkarīgi no tā, kādu ceļu bērns ir izvēlējies iet. Tas ir tiešā veidā saistīts ar pašapziņu un ģimenes vērtību sajūtu.

Man jau trīs mēneši – stiep šurp mantas!

Parasti pēc aptuveni trīs mēnešu vecuma mazulis sāk atlaist kulaciņos savilktās dūrītes, kas nozīmē to, ka ir sācies burvīgais ceļojums mantu tveršanas spēlēm. Bērniņš jau spēj labāk fiksēt skatienu un redz jau pieklājīgā attālumā, kā arī šajā vecumā mazulim noteikti ir jādzīvojas uz grīdas. Protams, pirms tam vecākiem noteikti ir vērts pašiem izrāpot māju un nē, tas nav joks! Jūs būsiet izbrīnīti, cik daudz, dažādas atklāsmes pie jums atnāks par to, kā pasauli redz cilvēks, atrodoties tādā pozīcijā. Pavisam citādāks skatupunkts uz lietām, turklāt tā varēsiet arī pamanīt “bīstamības”, kas jānovērš. Šķēres uz zemākiem plauktiem, putekļi zem skapja, asi stūri, ko no augšas nevar pamanīt un tamlīdzīgi. Iejūtieties sava bērna lomā! Ja ir vasara, tad Diāna viennozīmīgi iesaka likt bērnu zemē, iepazīt zālīti, smiltiņas un citas lietiņas, kas ir dabā. Ja ir bailes no ērcēm, tad bērnu var nolikt gaišās drēbītēs uz balta palaga un vienkārši uzmanīt. Tik mazu bērniņu taču jūs neatstāsiet bez uzraudzības un ērce gan jau neuzmetīsies nemanīta ar putām uz lūpām zibens ātrumā.

Ir svarīgi turpināt ķermeņa kontaktu ar bērnu masāžu veidā, bet tagad īpašu uzmanību jāsāk pievērst plaukstiņu vingrināšanai. Jāpaijā, maigi jāpaknaiba, jāsabučo, jāpabužina mazās plaukstiņas, lai bērniņš tās relaksētu un sāktu apjaust aizvien vairāk.

Ap šo vecumu var sākt ieviest atbilstošas rotaļlietas, kam ir jābūt vienkāršām un nesarežģītām figūrām, maigiem grabulīšiem. Dažādu izmēru satveramas bumbas esot ļoti laba rotaļlieta jebkurā bērna vecumā. Mūsu gadījumā Otomāram, piemēram, bumbas jau no laika gala ir viena no mīļākajām spēļmantiņām.

Te ir svarīgi neklausīt omītes, kuras varētu sākt ieteikt stutēt bērnu spilvenos. Nē, nē un vēlreiz nē! Nedz staidzināt, nedz sēdināt bērnu “ar varu” nav nekādas nepieciešamības un tas var nodarīt daudz lielāku ļaunumu nenostiprinātajiem muskulīšiem un kauliņiem, kā labumu.

Seši līdz divpadsmit mēneši.

Vecums, ko Diāna nodēvēja par “īstu rotaļu vecumu”. Parasti šajā laika posmā mazuļi sāk līst, rāpot, sēdēt un daži pat staigāt. Bērni kļūst maksimāli kustīgi un līdz ar to arī neaptverami zinātkāri. Visu vajag pagaršot, apēst, visur vajag iebāzt pirkstus un pārbaudīt uz savas ādas. Šis būs labs laiks noslēgt durtiņas, atvilktnes un elektrības kontaktus. Mūsu mājās durvju un atvilktņu noslēgšana bija ļoti svarīga, jo atvilktnes īpaši Otomāru vilināt vilina.

Ir īstais laiks ieviest faktūru un krāsu dažādību, kārbas, karotes, kastroļus, piramīdas, klučus un citas neplīstošas lietas. Bērnam šajā vecumā patīk darīt divas lietas – sist un mest! Nav jādusmojas par to, ka bērns met zemē knupīti vai uzstājīgi sit ar koka karoti pa zemi. Tā viņam ir ļoti svarīga un attīstoša rotaļa. Viņš sāk apzināties, ka tā var sasaukt mammu, vai tā forši skan, vai tā notiek priekšmetu saskarsme, dažādi priekšmeti skan citādāk un tā tālāk. Ir labi spēlēt dažādas pirkstiņspēles ar mazuli, piemēram, vecais, labais – vāru, vāru putriņu! Te gan ir viens svarīgs aspekts, kam ari es stingri piekrītu, mētāšana un cūkošanās neattiecas uz pārtiku! Ēdiens ir ēdiens un ar to nebūtu jāspēlējas. Ja bērns sāk svaidīties ar ēdienu, tātad viņš ir paēdis un viss. Ēdiens ir jāciena un jātur godā.

Bieži mammām šķiet, ka mazulītis nav paēdis un nomirs trakā bada nāvē, ja tieši tagad neapēdīs savas pusdienas un tāpēc iedod viņam vismaz kādu cepumiņu, jo viņš nav gribējis savu burkānu un ķirbju putru. Nē. Bērns nenomirs bada nāvē. Vesels bērns lieliski sapratīs shēmu, kurā viņš drīkst neapēst savu putru, jo tad pēc neilga laiciņa dabūs kādu kārumu. Pie pietiekami liela izsalkuma, bērns apēdīs arī to ķirbi vai putru. Te nav runa par bērna dresēšanu, bet elementāru cieņu jau no bērnības pret vecāku darbu, maizīti un spēju aptvert, ka jāēd to, kas ir pieejams, nevis to, ko šausmīgi gribas, bet varbūt nemaz nevajag. Vēl par ēdienu Diāna Zande pieminēja, ka īsti netic Bērna Vadītas ēšanas principam, jo kopumā jau tāpat bērns to ēšanu nevada tādā produktu izvēles ziņā. Viņš taču neiet pie ledusskapja un neizvēlas savus produktus. Es uzskatu diezgan līdzīgi, tomēr ticu, ka bērnam ir jāļauj izjust pilnvērtīga ēdienu faktūra, ne vien to košļājot, bet arī turot rokās, tomēr svaidīt pa gaisu gan nedrīkst. Ja sāk sviest zemē, tad bērns ir paēdis un ēdiens tiek aiznests prom. Viss. Turklāt nav tāda termina, ka mans bērns ēd tikai cīsiņus ar kečupu, jo bērns pats nav varējis paņemt no ledusskapja to cīsiņu ar kečupu. Es arī tomēr piekrītu, ka mazs bērniņš ēd to, ko vecāki viņam piedāvā un nekas slikts nenotiks, ja bērns izlaidīs kādu ēdienreizi, bet, ja pieradīs pie regulāriem un neveselīgiem ēdieniem, kas ir “garšīgāki”, tad problēma jau veidosies ilgtermiņā. Šis jau laikam no Mazais Nav Lielais tēmas. 🙂 

Ja pirmajos mēnešos skaļa raudāšana ir tas, uz ko viszibenīgāk ir jāreaģē, tad tagad tas ir klusums, jo ilgāks nešiverēšanās un pilnīga klusuma brīdis nozīmē, ka bērns jau kaut ko nelegāli ēd (putekļus, piemēram) vai bāž kaut kur savus ziņkārīgos pirkstiņus (elektrības kontaktligzdā, piemēram), vai ir atradis, piemēram, kādu krāsu bundžiņu un veiksmīgi to atvēris vaļā. Apsveicu, jums būs jauns sienu krāsojums!

Diāna šajā vecumā iesaka izvietot mantas pa vairākiem mājas kaktiem, lai katru reizi atrodot čupiņu ar mantām, tās bērnam šķiet jaunas un neredzētas. Mūsu gadījumā gan mantas tāpat tiek iznēsātas un pārliktas citur, bet varbūt, ka tā nav slikta ideja, lai bērnam ilgāk būtu interesanti ar savām “vecajām” mantām.

Objektu permanence.

Šajā vecumā bērnam parādās tas, ko dēvē par “objektu permanenci” – viņš sāk saprast lietu secību un sakarības starp notikumiem. Ja vēl nesen mamma, kura paslēpās zem lakata, mazulim šķita pazudusi pavisam, tad tagad jau bērns zina, ka mamma ir paslēpusies zem lakata, nevis izgaisusi no viņa dzīves un telpas. Paslēpju spēles ar “ku, kū!” un mantiņas paslēpšanu sev aiz muguras, tagad bērnam ir interesantas un aktuālas rotaļas, turklāt katru reizi paslēptās mantas meklēšana būs vienlīdz aizraujoša… jā, arī 236. reizi!

Valoda, valodiņa!

Lai bērns iemācītos runāt, ar viņu ir daudz jārunā. Vecāku verbālā komunikācija un dažādi sejas šķobīšanas mēģinājumi un vingrinājumi palīdzēs bērnam apgūt jaunas skaņas un jaunas spējas. Bērnam ir jārāda, ar savu piemēru, kā var klakšķināt mēli, kā interesanti var rūkt, kā ar mēli var aizsniegt degungalu un tamlīdzīgas lietas. Ar laiku bērns sāks skaņas imitēt un pārveidot vārdos. Turklāt arī šis ir svarīgs punkts, lai attīstītu savstarpējo komunikāciju ar bērnu. Diāna uzskata, ja bērns iemācīsies ar vecākiem “sarunāties” jau bērnībā, tad tas nebūs nekas neparasts arī lielākā vecumā un saglabāsies visu dzīvi.

Pēc viena gada vecuma.

Parasti ap šo vecumu rotaļas kļūst ķermeniskākas un plašākas, jo bērni jau sākuši pārvietoties vairāk pa perimetru, līdz ar to rotaļas arī ir saistītas ar pārvietošanos, pasaules un sava ķermeņa izzināšanu. Priekšmetu mētāšana pa gaidu vēl joprojām ir ļoti aktuāla spēle un būs vēl kādu laiku. 

Diāna ieteica, ka ir ļoti labi laicīgi sākt nolūkot mazulim līdzsvara ritenīšus un tamlīdzīgus divriteņus, trīsriteņus un četrriteņus (atkarībā no mazuļa attīstības pakāpes, lai manta bērnu attīsta, nevis sarežģī dzīvi, jo pārāk sarežģīta lieta bērniņu vienkārši neinteresēs un viņam nepatiks). Turklāt ir ļoti svarīgi šiem braucamajiem iegādāties ķiveri un nevis tāpēc, lai ar bērnu kaut kas nenotiktu, bet ir svarīgi jau laicīgi pieradināt pie attieksmes pret elementāru drošību. Man pašai šis ieteikums šķita ļoti prātīgs un vērtīgs, bet pati noteikti to nebūtu iedomājusies.

Rotaļlietām nav dzimuma.

Ak, dieniņ, ak dieniņ! Mans puika spēlējas ar lellēm un leļļu ratiem vai arī mana meita grib spēlēties ar mašīnām! Nē! Nost ar stereotipiem! Mums ir jāpieņem, ka puika nerotaļājas ar lellēm tāpat vien. Ja meitiņa ar leļļu ratiņiem apgūst mammas iemaņas jau pašā saknē, tad puika ar tiem pašiem ratiem mācās tēva iemaņas un rūpes par citu “cilvēku”. Bērnu fantāzija nav tik samaitāta, kāda tā ir mums pieaugušajiem, tāpēc jāļauj bērnam pašam pieņemt lēmumu, ar kādu rotaļlietu no piedāvātajām spēlēties. Rotaļāšanās attīsta fantāziju un mūsu iespēja ir šo fantāziju palīdzēt attīstīt pareizā un kvalitatīvā virzienā.

Citādais eksistē un ir tik pat normāls, kā ierastais.

Es pati vēl no sevis vēlos piebilst, ka, manuprāt, bezgala svarīgi mums ir savos bērnos ieaudzināt toleranci, izpratni un cieņu pret to, kas ir nedaudz citāds. Piemēram, mūsu vidū ir ne mazums cilvēku ar īpašām vajadzībām un reiz dzīvojām pasaulē, kurā izlikās, ka šādi cilvēki neeksistē, bet beidzot mēs tādā pasaulē vairs nedzīvojam, tāpēc tas ir tiešs vecāku pienākums mācīt, ka katrs cilvēks ir unikāls, īpašs un nav “nepareizu” cilvēku, kas attiecas uz īpašam vajadzībām. Nedz kustību traucējumi, nedz brilles, nedz kruķi, nedz ratiņkrēsls, nedz baltais spieķis, nedz jebkura cita palīgierīce vai atšķirība nekad nedrīkstētu būt iemesls, lai mūsu bērni par kādu atļautos smieties, ņirgāties vai nepieņemt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Aicinu vecākus runāt un izglītot savus bērnus jau laicīgi, lai reiz mēs dzīvotu sabiedrībā, kur šāda tolerance ir norma, nevis kaut kas īpašs, turklāt caur rotaļām to ir iespējams paskaidrot bērnam saprotamā valodā. Nevajag izlikties, ka citādais neeksistē un tāpēc varam atļauties par to nerunāt, tas ne pie kā laba nenovedīs mūs, kā sabiedrību kopumā!

Liels paldies Diānai par kārtējo saturīgo un interesanto lekciju un ceru, ka jums, mani lasītāji, šis atstāsts būs noderīgs! Paldies par lasīšanu! 🙂

P.S. Nākamā lekcija būs 11. maijā un tēmas nosaukums: “Ēšanas paradumi, piebarošana!” un pieteikties var te.

Līdzīgi raksti:

2 Comments

  1. Paldies par atstāstu! 🙂
    Es ļoti piekrītu par ēdienu un to, ka mēs esam tie, kas piedāvā tās dažas izvēles, nu kaut vai tas pats ledusskapja saturs ir vecāku izvēle. Šajā ziņā analoģiski ir ar multfilmām – es labi apzinos, ka pati (nesaprotu vairs gan kāpēc!) parādīju to pirmo mazo filmiņu. Un tagad visādi cenšos panākt, lai multfilmas mazais prasītu pēc iespējas retāk.

    1. Es laikam neesmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata multfilmas par baigo ļaunumu. Man pašai tās ļoooti patīk! Manuprāt, galvenais ir noteikt limitus, cik skatīties un varbūt palīdzēt izveidot to vērtīgo multfilmu gaumi, jo tagad tik daudz drazas veido. BET man viss šis vēl priekšā :D. Pagaidām grūti spriest, kā būs, kad būs. 🙂

Vieta Tavam komentāram: