Biju lekcijā, stāstu jums.

sdsgf

Sākšu uzreiz ar vienu lietu – no visiem pieejamajiem lektoriem, kuri Latvijā stāsta gudrības par bērniem, viņu kopšanu un vispārīgo attīstību, es par sev personīgi vispiemērotāko esmu atradusi un izvēlējusies tieši Diānu Zandi un viņas pieeju lietām. Sākot jau ar to, ka man ir zināma līmeņa uzticība cilvēkam, kuram pašam ir veiksmīgi izaudzināti pieci bērni un paralēli ir atradies laiks kļūt par Psiholoģijas doktorantūras programmas doktoranti un visādu citādu izglītību padziļinošo kursu absolventi. Mani tiešām, līdz pat šim brīdim, viss dzirdētais no Diānas Zandes ir šķitis interesants, noderīgs un saprotams. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka visiem šie uzskati ir pieņemami un noderīgi, tomēr, ja tā ir, tad labprāt pastāstīšu par atziņām, kuras ieguvu sev pēdējā Diānas apmeklētajā lekcijā. 

Labprāt pieminēšu, ka reizi mēnesī tirdzniecības centrā Riga Plaza notiek Chicco bezmaksas lekcijas stundas garumā, kuras vada Diāna. Katru mēnesi tēmas ir citas un tās var uzzināt, kā arī pieteikties lekcijas apmeklēšanai, var te (pagaidām gan vēl nav nomainīta iespēja pieteikties uz nākamo lekciju, bet Diāna pačukstēja, ka tā būs par Podiņmācību, tāpēc, ja ir interese, sekojiet līdzi jaunumiem). Šoreiz tēma bija par to, kā mainās attiecības ģimenē pēc mazuļa piedzimšanas.

Kāpēc to izvēlējos apmeklēt es? Tāpēc, ka arī mūsu ģimenē ir piedzimis bērns un, protams, ka zināmā mērā mūsu attiecības ir mainījušās. Tās noteikti nav kļuvušas sliktākas, bet tās ir jūtami mainījušās, jo tagad esam ne vien vīrs un sieva, bet klāt mums ir nākusi arī jauna loma – vecāki un tas ir piņķerīgi tādā nozīmē, ka pēkšņi jūs abi aptverat, ka jums ir uzticēts nevis kaut kāds nekustamais īpašums, bet gan reāla cilvēka dzīvība un vispār jau arī turpmākā dzīve. Lai cik rožaini tas viss nebūtu, tomēr ir brīži, kad nākas piedomāt pie tā, lai vīra un sievas attiecības neaizvārtītos kaut kādā simtajā plānā aiz bērna audzināšanas, mājas kārtošanas un, kas nu kuram kļūst par šausmīgi svarīgu lietu, jo “es taču to daru priekš ģimenes”. To visu sabalansēt loģiski un jaunajiem vecākiem ērti nav nemaz tik viegli, bet nav neiespējami. Citiem tas sanāk viegli, harmoniski un uzreiz, bet citiem pie tā ir jāpiestrādā, tāpēc šī lekcija man bija ļoti lielisks atgādinājums par to, kā praktiski uztvert lietas, kuras varētu likt uzsprāgt un gribēt, lai zeme atveras un mani aprij. Paldies Diānai un labprāt dalīšos arī ar Jums tajā, kas man šķita visnoderīgākais.

  • Jo mazāk no kāda kaut ko gaidi, jo mazāka iespēja vilties.

Tik vienkārši, tomēr… nē! Es esmu vienmēr bijusi cilvēks, kurš ir ticējis, ka ja neko no dzīves negaidīsi, tad arī no tās nebūs iespēju neko saņemt un es arī palieku pie šī uzskata, BET ko esmu stingri apņēmusies censties aptvert – tas neattiecas uz cilvēkiem manā dzīvē. Man nav tiesību gaidīt, ka kāds (bērns, vīrs, draugi, draudzenes, mamma, tētis, omes, māsa, kaimiņi…) kaut ko darīs pēc mana prāta un tad, kad tas nenotiek – kļūt niknai un “vilties” šajos cilvēkos. Redz, izrādās, ka katram ir savs skatupunkts uz vienām un tām pašām lietām un tas ne vienmēr sakritīs ar manējo un tas ir ok! Galvenais jautājums ir tajā, kā un cik mierīgi es to varu/protu/spēju uztvert. Protams, to ir vieglāk domāt, nekā izdarīt, bet piekritīsiet taču, ka vilties kādā par to, ka viņš neatbilst kaut kādām jūsu ilūzijām par to, kādam JŪSUPRĀT tam cilvēkam ir jābūt, ir diezgan absurdi, tomēr tas ir viens no visbiežākajiem konfliktu iemesliem. Neuzspiest citiem savas ekspektācijas, bet ļaut visam ritēt savu gaitu. Šo es ļoti stingri pierakstu sev uz pieres, kā sacīt jāsaka, un to attiecinu ne tikai uz attiecībām ar savu vīru, bet arī uz bērnu un viņa attīstību – nesalīdzināt un mākslīgi neveidot tajā cilvēkā to, kas viņam nav dabisks un loģiski aptverts pašam savā veidā. 

  • Laba ģimene nav tāda, kurā nav strīdu vispār, bet gan tāda, kura prot atrisināt radušos konfliktus.

Diāna minēja to, kam ļoti piekrītu – bērnam nav jādzīvo ilūzijā par ideālo pasauli bez jebkādiem konfliktiem, tomēr viņiem ir svarīgi redzēt to, ka mamma un tētis ne vien dažreiz sakašķējas, bet arī prot izlīgt. Tas ir neizsakāmi svarīgi ne vien bērna attīstībai un izaugsmei, bet arī attiecīgajam pārim. Emocijas nav sevī mākslīgi jākrāj, jāuzglabā un tad jāuzsprāgst. Dažreiz ir vērts mazliet sakašķēties, ja tā nu ir sanācis, bet vienmēr ir jāprot salabt un tas jādara tā, lai bērns redz to maigumu savu vecāku starpā. Apskāviens, buča, mīļi vārdi – to visu bērns redz un nav svarīgi, cik liels vai maziņš viņš ir, jo ja ir bijis kāds kašķis, tad bērnam ir jāsaprot, ka būs un ir arī izlīgums. Bērni nudien saprot vairāk nekā mums šķiet. Ja ne ar apziņu, tad vismaz ar zemapziņu viņi sevī šo informāciju noglabā un tāpēc strīdieties, bet beigās vienmēr, vienmēr salabstiet. 🙂

  • Runāt un lūgt palīdzību, nevis gaidīt, ka lietas notiks pašas no sevis.

Es esmu cilvēks, kuram bieži ir nācies nodomāt, ka ja gribu izdarīt labi, tad jādara pašai, bet ne vienmēr visu VAJAG izdarīt tā, lai TEV šķistu ideāli. Ļauj kādam citam izdarīt viņa IDEĀLI. Šis, protams, mazliet papildina iepriekšējo punktu, bet ir ļoti, ļoti svarīgi mācēt lūgt palīdzību un mēs bieži vien to absolūti nemākam, jo domājam, ka lūgt palīdzību ir vājuma izpausme, bet ir taču gluži pretēji – tikai stiprs cilvēks var palūgt palīdzību. Te Diāna ieteica izpildīt tādu kā uzdevumu. Paņemt baltu papīra lapu un sarakstīt vistuvākos savus cilvēkus. Gan morāli, gan fiziski tuvus, piemēram, kaimiņi. Tad pretim katram no šiem cilvēkiem pierakstīt, kas ir tieši tas, kādu palīdzību vajadzības gadījumā viņam varētu lūgt. Katram no šiem cilvēkiem ir sava “funkcija” Tavā dzīvē un viņi noteikti labprāt palīdzētu, ja esi noguris vai, piemēram, Tev vajag atvest kaut ko no veikala, jo ar bērnu ratiem aizstumties cauri sniegiem un vējiem ir neiespējami. Un visinteresantākais ir tas, ka Tu iespējams pukojies, ka Tev netiek palīdzēts pietiekami, bet cik bieži Tu cilvēcīgi esi šo palīdzību palūdzis. Ar vārdiem, nevis tikai Tev saprotamu ķermeņa valodu. Man pašai šis ir ļoti āķīgs punkts, bet pie tā ir jāstrādā. Man pašai sevis dēļ un galu galā arī citu dēļ.

  • Paskatīties biežāk uz augšu.

Kad mums – sievietēm piedzimst bērns, mēs visbiežāk ieejam tādā, kā… bērna kopšanas ziemas miegā. Mūsu skatiens ir vērsts vairākumā gadījumu uz leju – tur, kur atrodas mūsu bērns. Īpaši izteikti tas noteikti ir ar pirmajiem bērniņiem. Mums gribas būt vislabākajām mammām, urķēties savās nepilnībās, meklēt veidus, kā uzlabot būšanu mammai un pašām to nemanot, aizmirstam paskatīties uz augšu – tur, kur atrodas mūsu vīrieši. Ne vienmēr ir runa par fiziskajām attiecībām, bet arī par emocionālajām attiecībām. Apjautāšanos, kā klājās darbā, mīļiem vārdiem un vienkārši labu attieksmi. Neskatoties uz to, ka mums mazuļu loterijā ir laimējies ar ļoti patstāvīgu un foršu bēbi, tomēr arī viņš ir mans darbs uz pilnu slodzi un dažreiz ir grūti būt labai mammai un arī labai sievai, bet bērns izaugs, viņš beigs būt atkarīgs no mammas klātbūtnes, bet attiecības ar savu vīrieti paliks un tas, kādas tās būs pēc tam, ir atkarīgs tikai no mums pašām. Diāna ieteica vingrinājumu pašai sev – kamēr esi mājās ar mazuli, kamēr vīrs ir savos darbos un Tu vienkārši dari savas lietas – velti pāris minūtes tam, lai pie sevis atcerētos vismaz vienu lietu, kāpēc Tavs vīrietis ir TAVS vīrietis. Kāpēc jūs esat izvēlējušies būt kopā, kāpēc jūs izvēlējāties radīt kopā šo mazuli, kāpēc viņš Tev patika PIRMS piedzima bērns? Paskaties uz savu vīrieti, kā uz vīrieti biežāk. 🙂

  • Laiks divatā.

Par šo laikam tiek runāts pa labi un pa kreisi – cik ļoti svarīgi ir veltīt laiku tikai jums abiem. Par šo man ir dalītas jūtas, jo paši ar vīru pirmo reizi izgājām kaut kur divatā tikai 6 mēnešus pēc tam, kad mazulis bija piedzimis. Mēs devāmies uz kino.  Ātrāk vienkārši nebija sajūta, ka tas ir nepieciešams un, ka to vēlamies. Vēlāk jau esam bijuši vēl šur tur, bet es teikšu vien to, ka tas ir neizsakāmi svarīgi tiem, kuriem ir sajūta, ka tas ir neizsakāmi svarīgi. Man patīk aiziet ar vīru uz kino vai restorānu, vai, piemēram, uz kalnu, kā izdarījām vakar. Tas neapšaubāmi izvelk no rutīnas pat tad, ja mājās ar mazuli ir tikai labas un pozitīvas emocijas. Cilvēkiem vajag krāsainību dzīvē un, kaut arī bērns ir prioritāte, tomēr tā nav vienīgā prioritāte! Es uz iziešanu uz randiņiem skatos, kā uz ilgtermiņa ieguldījumu un vienkārši atpūtu no rutīnas pat, ja nemaz nešķiet, ka ir tāda vajadzība. Tie ir jauni iespaidi un kura dzīvi gan nepilnveido jauni iespaidi? 🙂

  • Īsā nabassaite.

Mammām ir tendence visu darīt ātri, ātri, lai varētu fiksi, fiksi atgriezties pie bērna, bet agrāk vai vēlāk lielākā daļa mammu secina, ka ir akūti vajadzīga atelpa, kā jau no jebkura darba, tikai tagad tas darbs ir audzināt pašai savu mazuli. Un no tās atpūtas nevajag testies, kā aptrakušai mājās, bet gan vajag iet lēnām. Vajag pilnvērtīgi izbaudīt tos brītiņus, kad esi izrāvusies uz veikalu pēc jaunas kleitas vai pie friziera un, kad nāc mājās, tad nāc lēnītēm, nevis aulekšo, kā nodzīts zirgs, jo dienas beigās tas ir arī tas, kas tu būsi un vai Tu gribi būt nodzīts zirgs, nevis laimīga mamma? Es, piemēram, nē! 🙂 

  • Samērīsimies ar nogurumu!

Liela daļa kašķu rodas no tā, ka viens par otru domā – es tik daudz strādāju, bet viņa tik sēž ar bērnu mājās un stāsta, ka ir nogurusi. Vai arī otrs domā par to pirmo, kas ta’ šim – nostrādā no astoņiem, līdz pieciem un nāk mājās pie uzvārītas zupas un smukas sievas, bet man taču darba diena nebeidzas nekad. Jā, arī es esmu sevi pāris reizes pieķērusi šādi domājot un es varu saderēt, ka vismaz netieši, bet arī manam vīram kaut kas tāds smagākās dienās ir iešāvies prātā. Tad vakarā šie divi pretpoli satiekas un rodas īssavienojums, bet tā tam nebūtu jābūt. Sieviete tiešām neatpūšas mājās ar mazuli. Tas nudien ir darbs, kas nekad nebeidzas un pat ar vismierīgāko mazuli mamma ir pārgurusi un viņai neizsakāmi gribas, lai to kāds dienas beigās novērtē. Lai atnāk lielais, stiprais mamuta mednieks un viņu pasargā no noguruma un no visa, kas sakrājies uz sirds. Bet humors jau ir tajā, ka lielais, stiprais mamuta mednieks ir nodzenājis to mūsdienu mamutu un viņš ir pārguris, dažreiz pārstresojies par neražām darbā un uz mājām nāk pēc silta un mierīga patvēruma. Tad dienas beigās satiekas šie divi nogurušie cilvēki un rodas problēma, JA VIEN abi nepieņem faktu, ka abi ir vienlīdz noguruši. Jā, tieši tik vienkārši! Pārgurums abos ir vienāds un no tā, ka tiks diskutēts par to, kurš ir noguris vairāk, labāk nekļūs nevienam, jo rezultāts būs tieši tāds nekāds un tas būs tikai lieks kašķis. Man, paldies Dievam, ir paveicies ar vīru, kurš neuzskata, ka sieva ar bērnu mājās ir baigais kūrorts, bet ja Tev ir gadījies tāds līdzcilvēks, kuram šķiet, ka Tu visu dienu to vien dari, kā urbini degunu, bet patiesība ir gaužām pretēja, tad – runājiet, runājiet un vēlreiz runājiet. Tas ir pārsteidzoši, cik labi var atrisināt konfliktus runājot. Un galvenais, pieņem to, ka otrs ir tik pat noguris, kā Tu. 🙂

  • Apēst problēmu pa maziem gabaliņiem.

Nereti cilvēks jūtas nelaimīgs tad, kad viņš ir nokodis lielāku gabalu, nekā var sakošļāt. Tas pats attiecas arī uz īslaicīgu stresa situāciju risināšanu. Es, piemēram, diezgan ātri aizsvilstos. Jā, arī par relatīvi lieliem sīkumiem. Piemēram, visiem zināmais fakts – bērni raud. Dažreiz viņi raud daudz un ilgi. Dažreiz Tu izmēģini VISU, kas Tev ir zināms par bēbjiem, bet viņš uz Tevi tik un tā brēc atspēries un Tu vairs nesaproti, pa kuru logu labāk izkāpt. Protams, metaforiski runājot. Bet fakts ir viens – visiem viņu bērni dažkārt besī! Tieši šādus vārdus lietoja arī Diāna Zande savā lekcijā. Jā, tieši tik vienkārši. Manuprāt, atkal jau, mums besī nevis mūsu bērns, kā bērns, bet besī tieši tā bezspēcība, ka tu esi nopēries kā idiots, bet nesaproti, kas ir ne tā. Un tad pēkšņi viņš vairs neraud, bet visticamāk jau raudi tu. Nu vai vismaz esi ļoti tuvu tam. Pazīstama situācija? Es nezinu nevienu mammu, kuras bērns nebūt vismaz vienu reizi raudājis sev neraksturīgi ilgi un dikti (jā, citiem tās ir 20 minūtes, citiem teju vai visa diena) un mums visiem tas kaitina. Bet Diāna ieteica kādu metodi, kuru es šodien pārbaudīju pati uz sevis un ziniet ko? Man nostrādāja! Mans bērns, kurš raud maz un reti bija izdomājis uzsākt raudāšanas maratonu. Pampers, bada sajūta, auksti, karsti, zobi, kājas, rokas, ausis, nagi, ragi, mati… NU KAS, KAS TEV KAIŠ!? Jā, es viņam acīs skatoties, uzdevu šo jautājumu! Viņš, paskatījās uz mani un sāka brēkt vēl skaļāk. Tad atcerējos vakardienas lekciju un sāku sev galvā skaitīt šos vārdus:”Nomierinies! Šī problēma ir īslaicīga! Tā ir tikai šeit un tagad! Mazais beigs raudāt. Viņš neraudās visu dzīvi. Viņš ir bēdīgs tagad un šeit. Vienkārši pieņem, ka problēma ir tagad un Tev vienkārši tas ir jāpieņem un jānomierinās.” Nejauši iedevu bērnam rokās vienu viņa mantu. Viņš nomierinājās. Uzreiz. Mierīgi “aizgāja” spēlēties. Nezinu vai viņu nomierināja fakts, ka paņēma rokās tieši TO mantu, vai fakts, ka mammai galvā beidzās stresa diskotēka, bet viņš vienkārši kļuva mierīgs. Apziņa, ka problēma ir īslaicīga un jāiztur tagad būs mana pretstresa mantra, jo manā gadījumā tā strādā. Varbūt strādās arī jums?

  • Bērns nav izlutināts, bērns nemāk izteikties.

Pēdējā atziņa, kas man bija tikai atgādinājums, nevis jaunums, jo šo es pati stingri ievēroju. Mazi bērni mēdz spiegt, mēdz skaļi dziedāt, mēdz skaļi runāties, mēdz saniķoties, mēdz nokrist gar zemi un spirināties. Un tad ir tās “foršās” tantes un onkuļi, kuri paši bieži vien ir bijuši vecāki, tagad nereti ir vecvecāki, nu tas padomju laiku “produkts”, kuram vienmēr, kā minimums ir pārmetoši jāaizrullē acis pakausī, lai visi redz, ka viņš norāda uz faktu, cik neaudzināts ir Tavs bērns. Lūdzu, lūdzu, LŪDZU nekļūstiet par tādām tantēm un onkuļiem. Jā, dažreiz tie ir niķi, bet BĒRNI TĀ DARA! Bērni vēl nemāk izlikties, ka viss ir labi, ja viņiem tā nešķiet. Turklāt vairumā gadījumu tā publiskā trakošana nav slikta audzināšana, bet gan dažreiz tas ir vienīgais veids, kā tas četrgadnieks prot izteikties un pateikt to, kas viņu satrauc. Diāna pastāstīja labu piemēru par kādu omīti, kuras mazdēls satrakojies lielveikalā un gāzies niķos gar zemi. Ko darīja omīte? Nenosarka drausmīgā kauna sajūtā par sava mazbērna “ārkārtēji drausmīgo” uzvedību, bet gan metās uz grīdas viņam blakus, lieliski nodemonstrējot, kā viņš no malas izskatās. Šokā bija mazdēls, kurš esot vienkārši piecēlies, pamudinājis omi celties un konflikts bija atrisinājies. No sirds ticu, ka komentētāju apkārt netrūka, bet vai tad nav vienalga, ņemot vērā, ka tas ir jūsu bērns un jums ar viņu būs jāsadzīvo visu atlikušo dzīvi, bet to rudo dusmu-tanti un ūsaini nīgro onkuli tramvajā, kam ir kaut kas pārgudrs pasakāms, tu visticamāk nekad vairs neieraudzīsi. 

Paldies Diānai un Chicco par iespēju doties uz šādām lekcijām un, ja ne iemācīties, tad atgādināt sev pašai noderīgas lietas. 🙂

Līdzīgi raksti:

No Comments

  1. Liels paldies par šo rakstu! Es pati diemžēl nevaru apmeklēt Diānas lekcijas, tādēļ īpaši novērtēju iespēju izlasīt šo detalizēto konspektu. Man arī tuvas viņas idejas par bērnu audzināšanu un ģimenes dzīvi.

Vieta Tavam komentāram: