Biju lekcijā un stāstu jums – Nākamā bērna ienākšana ģimenē pie D. Zandes.

Kā jau rakstīju vienā no saviem iepriekšējiem grūtniecības stāstiņiem, mēs ar vīru jau pašā šīs grūtniecības sākumā sarunājām, ka noteikti apmeklēsim lekciju pie Diānas Zandes par nākamā bērna ienākšanu ģimenē un vakar, esot pavisam tuvu trešā trimestra sākumam, to arī izdarījām. Teikšu tā, man personīgi nebija daudz jaunatklājumu, BET tas noteikti tāpēc, ka laika gaitā man ir sanācis apmeklēt diezgan daudzas Zandes lekcijas un gribot, negribot daudziem no šiem aspektiem viņa bija jau pieskārusies citu tēmu sakarā, tomēr lekcija bija ļoti vērtīga, kaut vai tādā ziņā, ka salika daudzus mums tādus mazliet neskaidrus un dūmakainus jautājumus pa plauktiņiem un mūsu gadījumā apstiprināja, ka scenārijs, kādu esam ieplānojuši mēs (tieši no praktiskā viedokļa – gatavošanās dzemdībām, vecākā bērna sagatavošana, pie kā un kur atstāt vecāko bērnu dzemdību laikā un pirmajās dienās, kamēr būsim ar vīru dzemdību iestādē, kā iepazīstināt abus bērnus pie ierašanās mājās, vest/nevest vecāko bērnu uz stacionāru iepazīties ar jaunāko brāli/māsu  utt.) ir mums diezgan labi piemērots, gana saprātīgs un, kas nav mazāk svarīgi – pietiekami elastīgs, lai citādas realitātes gadījumā mēs varētu visu diezgan operatīvi un nesāpīgi koriģēt dažādos virzienos. Ar šo rakstu nevēlos nedz iedziļināties detaļās par mūsu izsapņoto plānu, ja to maz tā var saukt, nedz uzskaitīt, kam piekrītu, kam nepiekrītu tīri teorētiskās lekcijas kontekstā, bet noteikti labprāt atstāstīšu visu dzirdēto, protams, nedaudz savā interpretācijā un noteikti piebildīšu to, ko vairākkārt atkārtoja arī pati Diāna – nekas nav 100%īgs, nekas neder visiem un vienmēr, tāpēc lasot/klausoties ir jādomā pašiem ar savu galvu, jāpieņem sev noderīgais un atbilstošais, un jāizmet miskastē tas, kas jau pašā saknē neatbilst jūsu pārliecībai par bērnu audzināšanu. Tie ir tikai piedāvāti instrumenti un dažādu situāciju iespējamais skaidrojums, kas var palīdzēt ikdienā, kurā pavisam drīz ģimenes modelis mainīsies un kļūs par vēl vienu bērnu bagātāks. Vēl viens iemesls, kāpēc es piedāvāju savu atstāsta interpretāciju par šo lekciju – iespējams tas jūs ieinteresēs pašus to apmeklēt vai gluži pretēji – sapratīsiet, ka tas nav un nebūs domāts jums.

***

  • Palīdzības saraksts.

Es sāku ar šo punktu, jo tas ir labs punkts ne vien tikai pie otra, trešā un visu pārējo bērnu ienākšanas ģimenē, bet arī visparastākajā ikdienā ar vienu bērnu. Diāna iesaka izveidot konkrētu cilvēku sarakstu, kuriem mēs varam lūgt palīdzību attiecīgi piemērotās situācijās. Kas ir ļoti svarīgs aspekts – konkrētam cilvēkam jāpieraksta klāt kādu tieši palīdzību viņam visticamāk var lūgt! Piemēram, ir zināms, ka viena vecmāmiņa ir ik pa laikam pieejama darba dienās bērna pieskatīšanai un gardu pusdienu pagatavošanai, ja tas ir nepieciešams, to arī pierakstām, vai varbūt jums ir superīgas attiecības ar kaimiņu un viņam var palūgt vakarā pēc darba atvest no veikala jums kādus pārtikas produktus, ja tas atvieglo dzīvi, vai varbūt jums ir draudzene, kura var reizi pa reizei atnākt palīgā uzkopt māju vai varbūt var jūs kādreiz kaut kur aizvest, ja tas nepieciešams un jums pašiem nav automašīnas. Šo sarakstu Diāna visvairāk attiecina tieši uz to vecāku, kurš atradīsies ar bērnu vai bērniem mājās, tāpēc, ja šis nav gadījums, kur bērniņus kāds no vecākiem audzina viens, tad visticamāk saraksta augšgalā būs arī otrs partneris, visbiežāk tas būs bērnu tētis. Sarakstā ir vērts arī atzīmēt ne tikai tos cilvēkus, kuri var praktiski palīdzēt, bet arī emocionāli, ar kuriem var parunāties un lūgt padomu. Padomājiet par šo tēmu, jo es zinu, ka man tāds saraksts noteikti taps. Pat ja nebūs nepieciešamības to izmantot, es zinu, ka sirdsmieram man tāds būs. Protams, jārēķinās, ka katram no sarakstā iekļautajiem cilvēkiem ir savas dzīves un ne vienmēr viņi mums varēs izlīdzēt, bet tas nenozīmē, ka vienreiz nevarot palīdzēt, viņi nespēs to arī citreiz. Es absolūti piekrītu uzskatam, ka palīdzības lūgšana ir vecāku spēka resursu rādītājs un nekas cits! Mācamies nebūt visu varenie cietēji – mums visbiežāk ir līdzcilvēki, kuriem rūp, bet viņi ne vienmēr spēj iedomāties, kāda praktiska palīdzība mums var noderēt. Kaut vai tā pati karsta ēdiena piegāde pirmajās mazuļa dzīves nedēļās!

  •  Pretrunas vecākajos bērnos.

Bērni brāļa/māsas ienākšanu ģimenē var uztvert ļoti pretrunīgi. Vienu brīdi viņi vēlas jaunpienācēju samīļot un sabučot, bet pēc neilga laiciņa saka, ka vairs viņu te nevajag un, ka TAS kaut kas ir jānes prom. Tas ir pilnīgi normāli, jo bērna piedzimšana ir ne vien sarežģīts laiks vecākiem, bet arī vecākajiem bērniem. Tikai parasti bērniem nav tādas pieredzes, kas atgādina, ka grūti ir tikai pagaidām un viss ir pārejoši. Viņi tāpēc arī godīgi pasaka vai izrāda, ka mazais vecāku uzmanības zaglis būtu tā, kā jāaizvāc no mājām. Diāna iesaka nekaunināt vecāko bērnu un pieņemt viņa emocijas. Nekādā gadījumā neuzspiest mīlestību, komunikāciju, draudzēšanos. Tas viss notiks ar laiku, kad bērns tam būs gatavs. Pat, ja vecākais bērns mēnesi ignorēs zīdaini – tas viss ir normāli. Ļaujiet viņam to darīt un neuzspiediet kaut kādu mīlestības formu. Tajā pašā laikā ir jāizceļ viens svarīgs aspekts – nekad paši nejūtaties vainīgi un netaisnojaties par savu lēmumu dzemdēt konkrētu skaitu bērnu! Tā ir vecāku, nevis bērnu izvēle. Tātad sajūtas ir jāpieņem, jāsaprot, bet nekādā gadījumā nedrīkst justies vainīgiem, jo nav noticis nekas slikts. Uz brīdi vienkārši ir grūti! Brīdis, protams, var būt ilgs un tas nav dienu jautājums, bet visbiežāk daudzu mēnešu adaptācijas jautājums.

  • Runāt ar bērnu par nākotni.

Tagad, kamēr gaidām mazuli, ir ļoti svarīgi vecākajam bērnam stāstīt, kas drīzumā notiks. Neatkarīgi no vecuma, bērnam tas ir jāstāsta. Protams, ka pusotrgadnieks līdz galam nesapratīs koncepciju par bērniņa dzimšanu un viņa rašanos, bet tas neatbrīvo mūs no pienākuma viņam to stāstīt pēc būtības, nevis detaļās. Piemēram, ir jāsaka, ka drīz dzims māsiņa, kura tagad dzīvo mammai puncī. Jāstāsta, ka arī viņš pats kādreiz dzīvoja mammas puncī un tad piedzima pie mammas un tēta. Protams, ar pavisam maziem bērniņiem, kuri vēl nerunā, ir drusku vieglāk, jo stāstāmais ir atkarīgs tīri no vecāku iztēles, bet vēlāk bērni jau uzdod papildus jautājumus, uz kuriem mums arī godīgi jāatbild. Diāna atzīmē, ka bērni dažkārt uzdod arī tādus jautājumus, uz kuriem mēs neprotam tā uzreiz sakarīgi atbildēt, tad nu arī godīgi jāpasaka, ka es tagad īsti Tev neprotu izskaidrot, bet es padomāšu un tad Tev pastāstīšu. Galvenais savu solījumu arī pildīt. Jābūt godīgiem pret bērnu un nevajadzētu veidot jaundzimušajam pozitīvu PR kampaņu, ka nu tik dzims un nu tik būs futbola komandas biedrs, jo mēs taču labi zinām, ka mazais bēbītis sākumā nekāds reālais rotaļu biedrs vecākajam bērnam nebūs. Tā arī sakām. No sākuma bēbītis būs maziņš, daudz čučēs un ēdīs, iespējams arī daudz raudās, dažreiz arī pa naktīm, bet tad pēc ilgāka laiciņa viņš paaugsies un tad jūs abi kopā varēsiet darīt visādas foršas lietas, bet līdz tam būs jāpagaida. 

Diāna uzsver arī to, ka ir ļoti svarīgi, ja ar bērnu par šīm tēmām spēj runāt abi vecāki, lai jau laicīgi veicinātu uztveri par veselīgu seksualitātes uztveri un kopējo atbildību par seksuālo audzināšanu ģimenē. Nav vairs padomju laiki, kuros seksa nebija un cilvēki mulsa pie katra anatomiskāka vārda, bet būsim taču sakarīgi domājoši cilvēki un sapratīsim beidzot, ka ne penis, ne vagīna nav nekādi rupji vārdi, bet pēc būtības apzīmē tādas pašas ķermeņa daļas, kā kāju vai roku. Par to taču mēs nemulstam? Protams, katra ģimene skaidro saviem bērniem šīs lietas atbilstoši bērnu vecumam un nav nekādas vajadzības divgadniekam, kuru tas nemaz tik padziļināti neinteresē, skaidrot par seksu un kā tas notiek. Nē, bet, ja bērns jau spēj un arī jautā sekojošus jautājumus, tad mums ir jāspēj par to runāt un stāstīt atbilstošā un viņam saprotamā valodā. 

Ja vecākais bērns jau ir pietiekami saprātīgs, tad ir vērts kopā ar viņu sagatavot jaunā bēbīša lietiņas. Piemēram, vecākajam ļaut palīdzēt izvēlēties bēbīša drēbītes, gultiņas atrašanās vietu istabā, ņemt līdzi uz veikalu un ļaut izvēlēties bēbīša pirmo grabulīti. Ir svarīgi ļaut piedalīties bērnam kaut kādu lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz jaunāko brālīti/māsiņu, jo vecākais bērns ir un paliks svarīga ģimenes daļa. Kāpēc gan viņš būtu jānoliek maliņā arī šādos īpašos brīžos?

  •  Nepārklāt krīzes.

Mēs esam pieraduši vārdu “krīze” saistīt ar kaut ko negatīvu, bet tas tā nav. Vārds krīze savā saknē nozīmē radikālu izmaiņu stāvokli procesā vai arī to, ka gluži vienkārši ir situācija ir nobriedusi tik tālu, ka mums ir laiks piedzīvot kaut kāda veida pārmaiņas, kuras nebūt nav vieglas, tomēr tas nenozīmē, ka ilgtermiņā tās būs negatīvas. Līdzīgi ir ar bērna ienākšanu ģimenē. Arī tad, kad abi vecāki sagaidīja savu pirmo bērniņu, tad tā bija jaunās mājsaimniecības krīze. Tās bija pārmaiņas, kurām vieglākā vai grūtākā veidā nācās pielāgoties. Nācās pārplānot un pārkārtot savu ikdienu un tas nekādā ziņā nav pavisam viegli. Tagad, kad pārmaiņas vistiešākajā viedā skar vēl vismaz vienu mājsaimniecības locekli – vecāko bērnu, tad ir jāsaprot, ka viņš gribot negribot, bet uztvers brāļa/māsas ierašanos kā krīzi. Mums ir jāpriecājas, ja adaptācija notiek salīdzinoši viegli, bet man neviens neiestāstīs, ka tai ir iespējams notikt bez jebkādiem konfliktiem, vecākā bērna izlēcieniem un vai pat veselības izmaiņām. Īpaši, ja vecākais bērniņš vēl ir maziņš un racionālas lietas neuztver tik racionāli un konstruktīvi, kā mums vecākiem to gribētos. Diāna iesaka, ka optimālā variantā ideāli būtu vecākajam bērnam nepārklāt krīzes 3 mēnešus pirms un 3 mēnešus pēc bēbīša piedzimšanas. Šajā pus gadā ideāli būtu parūpēties, lai vecākā bērna ikdienas ritms saglabājas maksimāli ikdienišķs un viņam pierasts – bez tādām absolūti krasām pārmaiņām, ja tas ir iespējams. Par papildus krīzēm šajā laikā var tikt uzskatīta gan ģimenes pārvākšanās uz jaunu mājokli, vecākā bērna sūtīšana dārziņā, vecākā bērna guļvietas maiņa mājokli un citas tamlīdzīgas lietas. 

  •  Teritoriālais sadalījums.

Līdz šim vecākais bērns bija mājas saimnieks tīri teritoriālā ziņā. Viņa mantas bija visur, viņa lietas bija visur un viņš drīkstēja būt vairāk vai mazāk visur, bet ar jaundzimušā ienākšanu ģimenē, lietas mainās. Diāna uzsver, ka svarīgi ir nespiest dalīties ar mantām, lietām, pat ja mēs uzskatām, ka mūsu divgadnieks jau sen kā ir izaudzis no tā sava bēbju grabuļa. Protams, ka ir un, protams, ka viņš viņu tagad atkal ir sācis staipīt apkārt, lai pierādītu savu taisnību par jaunā īrnieka nesaprotamo ierašanos, bet nevajag mudināt viņam savas mantas atdot jaunākajam ģimenes loceklim. Pirmkārt, vecākajam bērnam tas ir svarīgi un otrkārt, jaunākajam ir ļoti ilgi pie kājas par visādiem grabuļiem, mantām un citiem liekiem krāmiem. 

Lekcijā Diāna arī uzsver, cik ļoti svarīgi ir parādīt vecākajam bērnam, ka abi vecāki apzinās faktu, ka viņš ir kādu laiku bijis pirmais un vienīgais bērns ģimenē, ka viņam tas nav izlicies un tas tā ir bijis. Ir īpaši jānovērtē katrs bērna daiļdarbs, dāvaniņa mammai (atceraties to savītušo pieneni, ko mazais ir atradis pļaviņā un atnesis kā vislielāko dārgumu? Apbrīno! Paglabā! Atklāti priecājies un saki paldies!) un jāparāda, ka vecākais bērns vēl joprojām ir morāli svarīgs, neskatoties uz to, ka ir pievienojies vēl viens iemītnieks. Vēl interesanta lieta, ko ieteica Diāna – izvietot pa māju vairākas saskatāmas vecākā bērna fotogrāfijas BEZ jaunākā bērna kadrā. Tajā skaitā arī bez mammas grūtniecības punča. Diāna uzskata, ka šīs bildes pamanīs arī pavisam mazi bērniņi un tas ļaus viņam pašpārliecināti apzināties, ka neskatoties ne uz ko – es te biju pirmais un visi to vēl joprojām atceras!

  • Bērns un dzemdību pieredze.

Bērns emocionāli uztver dzemdību procesu tāpat, kā to uztver visi pārējie, tāpēc iespēju robežās ir svarīgi neradīt lieku spriedzi un lieku paniku, kad dzemdības ir sākušās. Ir laicīgi jāizdomā shēma, kādā notiks praktisko darbu organizācija, kad būs pienācis laiks doties uz dzemdību iestādi vai arī mājdzemdību gadījumā ir strikti jānolemj, kāds būs scenārijs vecākā bērna sakarā, jo tomēr viņa uzskata, ka bērnam dzemdībās nav vieta un arī mammai nav vajadzīgs vēl viens cilvēks, par ko būtu jārūpējas vai jādomā. Mammai ir jākoncentrējas uz dzemdībām un jaundzimušā sagaidīšanu šajā pasaulē. 

Ir svarīgi nolemt jau laicīgi, pie kā tiks atstāts bērns visu to laiku, kad vecāki vai mamma būs prom un ir svarīgi izdomāt jau laicīgi, kā tiks organizēta vecākā bērna nodošana konkrētajam cilvēkam. Arī tad, ja dzemdības sākušās naktī un tā tālāk. Diāna iesaka variantu, kur dzemdību sākšanās gadījumā par visiem loģistikas jautājumiem atbild vīrs, lai māmiņa var mierīgi nodoties darbam, kas viņai stāv priekšā. 

Pavisam maziem vecākajiem bērniem tomēr visieteicamākais ir nemainīt vidi un pieskatītāju aicināt pāris dienas padzīvoties pie jums, lai atkal jau nenotiek tā saucamā krīze, kura pārklātos ar jaunā ģimenes locekļa piedzimšanu. Ja tomēr tas nav iespējams un bērniņš ir jānogādā pie vecmāmiņas, piemēram, tad ir vērts šo scenāriju jau izmēģināt iepriekš, lai bērns pie šī varianta jau pierod laicīgi un tas viņam nav šoks.

Ja dzemdības sākušās naktī un pieskatītājs brauc pie jums, tad neorganizējiet asarainas atvadas no vecākā bērna. Lai viņš mierīgi čuč un no rīta satiekas ar pieskatītāju, kurš pastāsta, ka abi vecāki ir devušies sagaidīt brālīti/ māsiņu. Tāpēc ir svarīgi pieskatītāju izvēlēties tādu, ar ko bērns jūtas stabili, droši un vienkārši labi. Jums arī iepriekš ar pieskatītāju ir jāizrunā vienota nostāja un attieksme pret procesiem. Lieki nestresot, nezvanīties uz dzemdību iestādi ik pēc 10 minūtēm, nestāstīt bērnam, ka tūlīt atgādās jaunu rotaļu biedru. Vienota ģimenes nostāja par jauno situāciju radīs papildus drošības sajūtu vecākajam bērnam.

  •  Iepazīšanās.

Ideāli optimālā gadījumā ir jārīko vienas atvadas (vai pat nav tās, ja ir nakts, kad sākušās dzemdības) un viena satikšanās. Protams, vecākus bērnus var jau atvest sapazīties ar jaundzimušo uz stacionāru, bet mazākiem bērniem tās būs liekas emocijas. Ideāli ir tad, ja jaunajai ģimenei ir iespēja atkalapvienoties tikai un vienīgi jaunajā sastāvā. Visas vecmāmiņas, vectētiņi, māsas, brāļi un citi zvēri paspēs satikties un iepazīties. Galvenais šajā brīdī ir jaunā ģimene. Pie satikšanās vēlams, lai tētis nes mazuli un mammai rokas ir brīvas, lai var cieši samīļot vecāko bērnu. Nevajag vecākajam likt iet bučot jaundzimušo un visam jāļauj ritēt savu dabisko gaitu, jo ir pilnīgi iespējams, ka vecākais bērns nemaz negribēs neko kopīgu ar jaunpienācēju un viss, ko viņš vēlēsies būs sēdēt mammai klēpī un mīļoties kādu laiku. Visas reakcijas ir normālas! Vislabāk ir teikt, ka bērns drīkst doties aplūkot brāli/māsu, bet tas nav jādara, ja viņš to nevēlas. Laiks iepazīties būs gana!

  • Diena pēc rītdienas.

Kad jau esat sākuši dzīvot savā ierastajā ikdienā, tad jāpievērš uzmanība dažādām lietām:

Abus bērnus nekad neatstājam vienus pašus divatā! Īpaši tas attiecas uz maziem vecākajiem bērniem. Tas nav ieteikums, bet likums. Līdzīgi, kā tas ir ar bērniem un mājdzīvniekiem, īpaši suņiem. 

Ja vecākais pats izrāda vēlmi palīdzēt ar mazulīti, tad nevajag uz viņu ķērkt, ka viņš kaut ko dara nepareizi, bet tā vietā jāparāda, kā būtu pareizi.

Ja nāk ciemiņi, tad viņiem ir jāatgādina, lai nekad nepiemirst par vecāko bērnu. Viņš vēl joprojām te ir, viņa ikdiena ir svarīga un un arī jautājums viņa virzienā: “Kā TEV klājas?” vēl joprojām ir bezgala svarīgs. Tagad iespējams pat svarīgāks, kā jebkad. Iespējams var lūgt atnest arī kādu dāvaniņu vecākajam bērnam, ja tiek nestas veltes jaundzimušajam. Tas var būt absolūti jebkāds sīkumiņš, zīmulītis, lācītis, grāmatiņa, bet galvenais parādīt, ka neviens par viņu nav aizmirsis. 

Visam ir vajadzīgs laiks un mums vecākiem, vecvecākiem, visiem līdzcilvēkiem ir jāsaprot, ka vecākais bērns piedzīvo zaudējuma, nevis milzu ieguvuma sajūtu, bet ar laiku viņiem tas ir jāpieņem. Mums pie katras vecākā dusmu izpausmes, ja tādas parādās, ir jāpastāsta, ka mēs ļoti labi viņu saprotam, apzināmies, cik viņam ir grūti, bet tomēr brālītis/māsiņa te paliks un tur nekas vairs nav maināms.

Greizsirdība ir tur, kur nav drošības un pārliecības sajūtas. Greizsirdība ir absolūti normāla parādība pie tik radikālu izmaiņu situācijas.

Atrodiet regulāru laiku, kas būtu veltīts tikai vecākajam vienam pašam. Pat ja tās ir 40 minūtes nedēļā, kad vecākais ar mammu dodas pastaigā vai uz kino, vai apēst kādu kārumu, vai palasīt kādu grāmatu. Tik pat nozīmīgi ir arī divvientulības brīži ar tēti. Parūpējaties par to, lai vecākajam ir iespēja kaut pa reizītei, bet atkal sajusties, kā vissvarīgākajam un pirmajam teritorijas saimniekam. Turklāt jums noteikti ģimenē ir savi īpašie veidi, kā jūs bērniem ļaujat uzzināt, ka jūs viņus mīlat, vai ne? Mums noteikti tādi ir! Otra bērna ienākšana ģimenē ir lielisks veids, kā šos īpašos veidus nepazaudēt, bet tikai pastiprināt.

Neatdodiet jaunākajam vecākā bērna mīļākās rotaļlietas un mīļvārdiņus, kādā saucat tikai viņus. Jūs noteikti esat radošāki, lai abus bērnus sauktu par saulītēm vai zaķīšiem.

Nespiežam vecākajam bērnam būt lielam. Viņš nav liels. Viņš nelūdza kļūt liels. Tā bija jūsu izvēle. Viņš vēl ir mazs un to nedrīkst aizmirst. Kļūšana par vecāko bērnu, nepadara viņu par lielo bērnu, kam tagad pēkšņi jāsāk darīt nez kādas pieaugušo lietas.

  • Greizsirdības izpausmes, kam jāpievērš uzmanība.

Mazi bērni regresē. Piemēram, sāk atkal čurāt biksēs, prasa krūti, zīž pirkstu, šļupst un dara citas sev vairs neraksturīgas bēbīšu lietas.

Lielāki bērni var sākt apzināti uzvesties slikti, izaicinoši un izpaust sakāpinātas emocijas, kas parasti viņiem nav raksturīgi. No neizsakāmiem sajūsmas uzplūdiem, līdz pat klajam naidam.

Emocionāli norobežojas un, piemēram, grib spēlēties tikai vienatnē.

Psihosomatika – bērnam parādās fiziskas kaites (iesnas, temperatūras, klepi, pumpas, sāpes utt.) Tā arī var būt spēcīga pazīme par to, ka bērnam ir grūtības aprast ar jauno situāciju un tā rezultātā viņa imunitāte ir novājinājusies. Diāna iesaka sākt papildus stiprināt bērna imunitāti jau pirms ir piedzimis nākamais mazulis.

Hiperaprūpe – bērnam pēkšņi parādās pārāk liela tieksme visur būt klāt, visu darīt visu citu vietā un apkraut sevi ar simtiem pienākumu un pārlieku lielu centību. Tā arī varot būt pazīme un brēciens pēc mīlestības.

  • Kā palīdzēt vecākajam bērnam?

Laiks, laiks un vēlreiz laiks! Ļaut pie situācijas pierast neko neuzspiežot un savā laika ritmā. Nekas nenotiek vienā dienā. Nespiest uzreiz iemīlēt mazuli.

Uzmanīgi vērot vecāko bērnu un piefiksēt kā un vai mainījusies viņa uzvedība. Pirmajā mēnesī uzvedības izmaiņas ir normālas, bet vai pēc diviem, trīs mēnešiem tā stabilizējas? Vai uzvedība ar auklīti, bērnudārzā ir mainījusies?

Jāļauj bērnam izpaust jūtas kā verbāli, tā fiziski. Nekaunināt viņu par viedokli un iespējamu sākotnējo nepatiku pret jaundzimušo.

Palīdzēt vecākajam bērnam samazināt spriedzi. Skriet, kliegt, lēkt, velt sniegavīrus, zīmēt ar pirkstiņkrāsām, lipināt plastalīnu, spēlēt dažādas aktīvas spēles un vēlams svaigā gaisā visai ģimenei kopā. Pie jūras spēlēt spēli, kurš aizkliegs vistālāk, piemēram. 

Atrast sfēras, kurās vecākais bērns jūtas kompetents un veicināt viņa kompetenci.

Nedalīt bērnus un nekad, nekad, nekad viņus nesalīdzināt! Nekad nejautāt: “Kāpēc gan Tu nevari būt tik pat mierīgs, kā brālis?”, “Kāpēc gan Tu nevarētu tik pat skaisti dejot, kā māsa?” Tas ir lieki un negodīgi, kā pret vienu, tā pret otru bērnu un padomājiet paši, cik ļoti mums patiktu, ja kāds tā teiktu par mums pašiem. Atcerieties, ka ilgtermiņā arī otram tā nav nekāda uzslava, bet gan lieks un nevajadzīgs spiediens, kas var izraisīt dumpošanos.

Galu galā pēc iespējas vairāk visai ģimenei jāpavada laiks kopā. Jāsaka vienam otram (arī mammai un tētim savstarpēji) labās lietas, jādalās ar sīkumiņiem, kas notiek ikdienā, jārada vide, kurā uzticēties vienam otram un vienkārši jābūt blakus bez liekiem traucēkļiem, kas mūsdienās sevī ietver arī mobilos telefonus, datorus, planšetes, televizorus un tamlīdzīgas ierīces.

Ja secināt, ka paši netiekat galā, tad ir vērts vērsties pēc profesionālas palīdzības, lai risinātu problēmu!

***

Tas tad nu arī šoreiz viss. Raksts sanāca pagarš, bet arī pati lekcija noritēja divas stundas. Es ļoti ceru, ka no šī mana konspekta/interpretācijas topošie vairāku bērnu vecāki izlobīs sev kādu ieguvumu, kā arī, ja tas rosinājis iedvesmu doties to paklausīties no oriģinālavota – Diānas Zandes, tad jums tāda iespēja ir un es noteikti to ieteiktu izmantot, kaut vai, lai justos drošāk par sav nākotni un atrastu stabilāku pārliecību par saviem spēkiem un spējām, ja nu gadījumā šķiet, ka tā visa ir sācis trūkt! Pieejamos laikus Māmiņu kluba telpās gan šai, gan citām lekcijām arī pie citiem profesionāļiem varat apskatīt šeit.

Es no sevis varu tikai novēlēt milzīgu un sirsnīgu veiksmi visiem, kuri gaida pirmos, otros, trešos un visus nākamos bērniņus, jo pat, ja sākumā uzrodas brīži, kad tas viss mums šķiet, kā neiespējamā misija, tad pilnīgi noteikti ar laiku mēs atcerēsimies vairāk labo, nekā slikto un nekad neaizmirstiet – lūdziet palīdzību, ja netiekat paši galā! Lūdziet, lai kāds jums uzvāra zupu, lūdziet palīdzību, lai kāds pieskata bērniņu, kamēr jūs paguļat stundiņu, lūdziet palīdzību un nesadedziniet sevi! Jaunajiem vecākiem slodzes jau tā ir gana, lai vēl sevi apzināti dzītu papildus slodzē. Perfekcionisms nav nevienam interesants, tas ir mīts, kam jātiek pāri. Laimīgi cilvēki, turpretim, gan ir skaisti, patīkami un vēlami visā pasaulē. Lai mums visiem veiksmīgas un vieglas jaunās pārmaiņas! 

img_2797

Līdzīgi raksti:

5 Comments

Vieta Tavam komentāram: