Brīvam Būt…

(c) Paula Roze
(c) Paula Roze

Vai Tu atceries, kad pēdējo reizi izbaudīji absolūtu bezierunu brīvības sajūtu? Tādu sajūtu, kas vienā brīdī Tev iemauc pa pieri un pilnībā apstulbina. Es nerunāju par situāciju, kurā „brīvs” nozīmē neatrasties attiecībās ar kādu citu cilvēku, es runāju par prāta brīvību – par attiecībām pašam ar sevi, kurās Tu pēkšņi aptver, ka Tu esi Laimīgs šeit un tagad, ka Tu esi iemācījies sevi pieņemt tādu, kāds esi un Tu negribi mainīt katru sīko pasaules krociņu, bet vēlies to mazliet labāk izprast un pieņemt, kā savējo. Laiks ap Tevi apstājas, un Tev tiek dota iespēja apstāties un ieelpot dzīvi ar pilnu krūti.

Es to sajūtu atcerējos tieši vakar. Mēs ar vīru pēc garas darba dienas nolēmām doties uz jūru nopeldēties. Man jāpiebilst, ka mēs neesam tie atpūtnieki, kuri parasti izbauda gulšņāšanu pie jūras, sauļošanos stundām ilgi un arī peldēties parasti darba dienu vakaros nemēdzam braukt, bet šoreiz bija sajūta, ka vienkārši tā vajag! No darba pa taisno devāmies mājup, sametām somās peldlietas un devāmies jūras virzienā. Vakarā karstums vēl nebija pametis pludmales teritoriju, tāpēc varēja sastapt vēl daudz citus darba dienas un laikapstākļu izsutinātus, izžmiegtus atpūtniekus, no kuriem lielākā daļa gan vienkārši izmantoja iespēju pabūt pie jūras, nevis tajā iekšā, jo ūdens bija pat brīžiem stindzinoši auksts. Mēs gan nospriedām, ja jau esam mērojuši tādu ceļa gabalu, tad dosimies droši iekšā. Tas drošums gan vairāk iesākumā bija tāda tirināšanās un mēģinājumi saņemties iekrist ūdenī dziļāk par ceļgalu līmeni, bet kad beidzot to saņēmos izdarīt, aptvēru, CIK tieši tā ir fantastiska sajūta.

Mirklīti paplunčājušies devāmies ārā tīties dvieļos. Blakus pamanījām mazu pludmales kafejnīciņu un nolēmām tajā vēl mirklīti uzkavēties, pabaudīt vienu no brīnumainākajām lietām pasaulē – saulrietu. Tieši tur un tad aptvēru, ka ir labi tā, kā ir. Mūsdienu cilvēks ir būvēts tā, lai sevi grauztu, lai nejustos apmierināts, lai nejustos… labi! Tad nāk tādi mirkļi, burvīgi un absolūti banāli savā vienkāršībā, kurus bieži piemirstam pienācīgi novērtēt un pateikt milzīgu paldies, ka tie ir. Es nespēju atturēties un atstāju sev pāris telefona bildes piemiņai, lai brīdī, kad nākamreiz būs skumji, būšu nikna uz visām pasaules netaisnībām, gribēšu sev vai kādam kaut ko pārmest, man ir vieta prāta nostūrī, kur atgriezties un vēlreiz pateikt paldies par sajūtām, kuras nevienam nevar atņemt neviens, tikai mēs paši un kam tad tas ir vajadzīgs? 🙂

Vai Tu atceries, kad pēdējo reizi izbaudīji absolūtu bezierunu brīvības un miera sajūtu?

Rozes ceļā :)
Rozes ceļā 🙂
Pēc tāda vakara, es nespēju sev atļaut steidzīgu nākamo rītu. Es nevarēju pieļaut kaut ko nepaspēt, tāpēc tā vietā atļāvu sev pa ceļam iegādāties milzīgu kafijas krūzi un žurnālu, kurā iegrimu absolūti lieliskā intervijā ar stipru latviešu sievieti, kura atrada laimi tieši tad, kad šķita, ka tai tur nav vietas - Lindu Abu Meri. Paldies Lindai un paldies žurnālam "Una" jau par otro mēnesi pēc kārtas ar fenomenālu sieviešu intervijām!
Pēc tāda vakara, es nespēju sev atļaut steidzīgu nākamo rītu. Es nevarēju pieļaut kaut ko nepaspēt, tāpēc tā vietā atļāvu sev pa ceļam iegādāties milzīgu kafijas krūzi un žurnālu, kurā iegrimu absolūti lieliskā intervijā ar stipru latviešu sievieti, kura atrada laimi tieši tad, kad šķita, ka tai tur nav vietas – Lindu Abu Meri. Paldies Lindai un paldies žurnālam “Una” jau par otro mēnesi pēc kārtas ar fenomenālu sieviešu intervijām! Protams, paldies arī manam vīram, kuram patīk atrasties pie auto stūres daudz vairāk, nekā man, jo citādi nebūtu man nedz rīta žurnāla lasīšanas, nedz lēnās ķimerēšanās ap savām domām. 🙂 Tā jau tas ir… Labsajūta ir dažādu apstākļu un prāta stāvokļa sakritība!

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: