Būt vai nebūt loham, tāds ir jautājums.

20140906_182007Ar mani ir tā, ka man ir “uzdāvināts” tāds visnotaļ mainīgs garastāvoklis. Tas laikam tāpēc, ka esmu tipiski svari. Te gan jāatceras viens no interneta jokiem par horoskopiem: “- Ai, esmu stūrgalvīgs un temperamentīgs vērsis. – Nē, tu vienkārši esi lohs!”. Nu lūk! Es neesmu tipiski svari, es vienkārši dažreiz esmu lohs. Un ļauj minēt – arī tu dažreiz esi lohs un tas ir ok, izņemot tajos brīžos, kad dēļ kaut kādām Tavām mistiskām garastāvokļa svārstībām (vai jebkādām citām sliktām īpašībām) nākas ciest citiem. Mana dusmīguma iemesls visbiežāk mēdz būt tieši pārgurums. Super banāli, es zinu, bet tā nu tas ir, vienmēr ir bijis un vienmēr visticamāk arī būs. Tieši noguruma vadīta atļaujos dažreiz kādam pateikt skarbākas lietas un tad to nožēlot, tieši nogurums mēdz būt tas, kas dažreiz noliek mani uz lāpstiņām tā, ka kaitējums izplatās ārpus mana smadzeņu poda un pēc maniem iedomu nopelniem saņem arī citi cilvēki. Visbiežāk, protams, tas veiksminieks ir mans vīrs vai vispār tuvākie cilvēki. Ironiski vai ne? Parasti skarbākās lietas atļaujamies izgāzt tieši uz vistuvākajiem cilvēkiem un tas ir stulbi, tā prasti izsakoties. Tad nu lūk! Kā nekļūt par to lohu, kurš atļaujas dažreiz nodragāt pa līdzcilvēku smadzenēm ar buldozeru? Universālas receptes man nav, bet ir 8 attieksmes lietas, ko es praktizēju jau kādu laiku un secinājums ir tāds, ka ilgtermiņā pacietības mērs tikai pieaug un dzīve kļūst kopumā tikai pozitīvāka. Labprāt padalīšos arī ar jums, varbūt tas ļaus arī jums izvairīties no kāda lieka kašķa.

Tu neesi pārcilvēks.
Ha! Pieķēru! Vari nemaz netēlot! Es zinu, ka Tu neesi pārcilvēks un cik labi, ka tā! Spēja apzināties, atzīt un pieņemt savus trūkumus ir pirmais solis kvalitatīvākas dzīves virzienā. Lai varētu uzlabot savas nepilnības, tās vajag skaidri un gaiši noformulēt. Iedomājies vienu no tām anonīmo atkarībnieku sapulcēm, kādas rāda filmās un atzīsti pats sev: “Jā, mans vārds ir tāds un es dažreiz uzņemos par daudz/ nemāku pateikt citiem nē un tāpēc uzņemos par daudz/ esmu pārāk principiāls un tāpēc uzņemos par daudz/ man bail, ka citi būs manī vīlušies un tāpēc uzņemos par daudz…” Vai jebkurš cits Tavs trūkums, kas traucē Tev justies laimīgam, izsmeļ un lieki sadusmo. Tu taču saproti, par ko es runāju vai ne? Atzīsti pats sev, kas ir tas trūkums, pie kura Tev būtu jāpiestrādā un sāc strādāt. Elementāri, Vatson!

Pozitīvo caur sevi, negatīvo gar ausīm.

Ir divu veidu kritikas, pirmā, kas ir konstruktīva, ļoti kvalitatīva, ļoti vajadzīga, vērtīga un tiešām noderīga, bet tad ir tāda kritika, kas ir sastopama visbiežāk – tukša, aizvainojoša, neaicināta, lieka, neko nepasakoša, degradējoša, laiku un enerģiju tērējoša. Lūk! Šis ir ļoti svarīgi un drausmīgi grūti! Spēja filtrēt, kad cilvēks ir sniedzis vērtīgu aizrādījumu, vai pilnīgi lieki pieķēzījis Tavu dārziņu ir bezgala svarīga! Kāpēc? Tāpēc, ka konstruktīva kritika ir svarīga Tavai attīstībai, bet tukši uzbraucieni, lai paliek tantēm, kuras sēž pie daudzstāveņu kāpņutelpām un saukā visus garāmgājējus par narkomāniem. Labā kritika baro dvēseli, bet sliktā ir jāmet miskastē. Mani ikdienā visbiežāk “aizķer” tieši sliktā kritika un kā gan nē, jo tā ir tik efektīva – tu sabēdājies, bet kritiķis ir pabarojis savu mazo… ego. Nē! Tā nedrīkst. Ieslēdzam filtrus un vērtējam. Un labākās dienās ejam vēl vienu soli tālāk – ja redzi, ka kādam izdevis kaut kas tiešām labs – nu pasaki taču tam cilvēkam! Nu nenokritīs Tev gabals, ja Tu kāda darbu novērtēsi pelnīti atzinīgi. Cilvēks gandarīts un Tev prieks par to, ka esi bijis spējīgs kādam pateikt ko labu! Kā arī tad, kad Tev kāds izsaka komplimentu, saki:”Paldies!” Izvairāmies no tādiem tekstiem, kā:”Ai, ko tad nu es, es jau neko!” 

Virsotnē pietiek vietas visiem.
O jā! Neticēsi, bet tā virsotne, uz kuru mēs katrs savā jomā kārpāmies, ir diezgan plaša. Tev nekad nav radušies jautājumi par to, kāpēc, piemēram, pasaulē ir tik daudzi aktieri, kuri ir atzinīgi novērtēti, nevis tikai viens vienīgs aktieris, kuram visi grib līdzināties? Tāpēc, ka nav divu identisku cilvēku un katram ir sava virsotne un sava vieta tajā un atkal jau – Tev nenokritīs gabals, ja Tu nebūsi pakaļa un palīdzēsi kādam, kurš varbūt ir vienā jomā ar Tevi, bet pēc būtības katrs nosedzat savu nišu. Te darbojas vecā, labā patiesība, ka viss nāk atpakaļ. Kā konkurentam izraktā bedre, tā mazās un lielās palīdzības. Un kas zin,varbūt dzīves beigās tieši tā Tava palīdzēšana un atbalsts citiem būs izrādījusies tā Tava LIELĀ misija? Vai tad tas ir slikti? Es saku, ka nebūt nē! Par šo apgalvojumu esmu bieži dzirdējusi smīkņāšanu, jo pieaugušo pasaulē un “realitātē” tā nenotiek. Man ir tikai viena atbilde – žel! Manās rokās ir iespēja to mainīt. Tāpat, kā Tavās. Varbūt reiz būs normāli citiem palīdzēt arī veiksmēs, ne tikai žēlsirdīgi glābt publiskās labdarības akcijās.

Neturi sveci zem pūra.

Zini, dažreiz labās domas un idejas ir jāpalaiž tautās. Jā! Tās var nozagt, pārtvert, atņemt, bet Tev jau nav jāstāsta viss. Turklāt nozagt idejas var arī tad, kad Tu jau to esi realizējis. Īpaši tizla sajūta ir tad, kad nozog Tavu ideju un tam zaglēnam iet vēl labāk, nekā Tu biji iecerējis, bet tas nenozīmē, ka viss jo viss ir jātur pie sevis. Dažreiz, lai kaut kas piepildītos, tam ir jāizskan skaļi. Citkārt kaut kas skaļi izrunāts tieši palīdz saprast, ka ideja ir draņķis un nav jēgas ar to ķēpāties un tērēt laiku. Ir pat dzirdēts tāds teiciens par beigtu suni, kuru nav jēgas staipīt līdzi, jo tas tāpat to neatdzīvinās. Nu skarbi bez gala, bet tāds ir fakts! Dažreiz vajag kaut ko pateikt skaļi, lai saprastu, jā tas ir mans lielais uzdevums vai arī gluži pretēji, saprastu, ka ideja ir beidzot jāmet pie malas un savs prāts no tās jāatbrīvo. Lieks svars prātā ir arī lieks stress. Jāpiebilst, ka te ir arī cerība uz konstruktīvu kritiku, kuras rezultātā Tavai idejai ir potenciāls pārtapt par kaut ko vēl grandiozāku, nekā Tu biji cerējis un pat iedomājies. Nav jau obligāti arī jākonsultējas ar visu pasauli. Tev taču noteikti ir savas uzticības personas, kuras ir godīgas pret Tevi un neskoposies ar labiem ieteikumiem. Uzdod konkrētus jautājumus, lūdz pēc padoma, kad esi iestrēdzis pats savās idejās!

Pasmejies par sevi!

Nē, tas nenozīmē, ka drīkst kādam vai sev pašam ļaut par sevi ņirgāties, bet veselīga humora deva savā virzienā ir vairāk nekā nepieciešama. Nu ok, nedavelk smadzenes kādā specifiskā tematā, vai ok, ir Tev tā riepa, celulīts un pāris liekie kilogrami. Ja Tevi tas viss traucē – celies un maini, bet paralēli atceries arī to, ka Tava dzīve nenorit kaut kādā mistiskā nākotnē, bet gan tagad, tāpēc veselīgs humors pret sevi ir vienkārši obligāts. Mīli sevi un veido sevī auglīgu augsni, lai attīstītos, nevis iznīcini sevi pašos pamatos. Un sevi maini tāpēc, ka TU tā gribi, nevis kāds Tev liek kaut ko sevī mainīt izsakot aizrādījumus vai nepieklājīgas piezīmes. Veido sevi, strādā ar sevi, bet dienas beigās atceries, ka TU esi tas, ar ko TEV būs jānodzīvo visa atlikusī dzīve. Šo jau esmu reiz rakstījusi, bet ticu, ka tāds atgādinājums ir jāatkārto un vēlreiz jāatkārto. Piebildīšu arī to, ka arī Tev nav nekādu tiesību likt kādam mainīties, jo tu tā vēlies. Jā, šis punkts arī man pašai nav viegls. Nebūt, nē, bet vērtīgs gan, kad izdodas!

Ej taču un izgulies!

Tad, kad Tu esi pārguris, tad ir laiks aiziet un izgulēties! “Oriģināls” ieteikums, es zinu, bet tā vienkārši ir. Rīts IR apbrīnojami gudrāks par vakaru. Dažreiz miegs ir vienīgais risinājums un tā tas vienkārši ir!

Ņem to visu vieglāk.

Cilvēkiem, kā es šis punkts ir īpaši grūts. Mums ir tendence visu gribēt izdarīt perfekti, kā rezultātā dažreiz nejauši sanāk sapiņķerēt lietas sarežģītākas, nekā tām vajadzētu būt. Chill, kā sacīt jāsaka! Dažreiz ir vērts pakāpties vienu soli atpakaļ, paskatīties uz visu no malas, ievilkt svaigu elpu un sākt ar jaunu skatījumu.

Beidz tēlot upuri!

Mums latviešiem tas ir īpaši jūtīgs temats. Ir jācieš! Jā, ir jācieš, jo citādi tu neesi vērtīgs un nedzīvo pareizi. Ja kāds uz jautājumu:”Kā Tev klājas?” atbild ar smaidu un patiesu:”Ļoti labi!”, tad mēs vairumā gadījumu sākam štukot, ko tas cilvēks piesedz un par ko melo, jo visticamāk taču nevar būt viss tik ideāli un spīdoši. Kaut kam sliktam tur taču ir jābūt. Drīkst es Tevi apgaismošu? NAV viss tam cilvēkam ideāli. Nu nav! Bet atšķirība starp upuri un veiksmīgu cilvēku ir tāda, ka par spīti visām draņķībām, kas mēdz notikt, viņš tāpat koncentrējas uz to labo, kas ir viņa dzīvē. Pat, ja viņš Tev un varbūt pats sev melo, ar laiku tam arī var noticēt, ka nekad nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk. Tā ir vistīrākā izvēle – kodēt sevī nelaimi vai laimi tajos apstākļos, kādos Tu dzīvo. Kādu kodu izvēlies Tu? 🙂

Priekā, par foršu svētdienas vakaru un veiksmīgu Tev jauno nedēļu! 🙂 

Paula_Janis_foto_Elina_Smilga_7
Foto: Elīna Smilga http://elinasmilga.com/

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: