Divi no trim, jeb mani grūtniecības stāstiņi.

Nu ko. Divi no trim grūtniecības trimestriem ir aizvadīti. Pilnīgi neticami ātri skrien laiks un es varu droši apgalvot, ka gaidot Otomāru tā nešķita. Laikam tiešām ikdiena ar pusotru gadu vecu dēlu ir pietiekami dinamiska, lai nemanītu, kā skrien dienas. Otrais trimestris, līdzīgi, kā pirmais bija salīdzinoši viegls, kaut pēc 23. nedēļas sāku atcerēties, kāpēc šo visu procesu tomēr dēvē par GRŪTniecību. Sāka parādīties puncis, kurš palēnām aizsedz skatu uz kāju pirkstiem, ja kaut kas nokrīt uz zemes, tad es sāku apsvērt, vai man vispār tā lieta ir vajadzīga un pati ar sevi kaulējos, vai man to gribas tik ļoti, lai es liektos tai pakaļ, kā arī apavi ar kurpju šņorēm sāk nepatikt, sāk parādīties visādas sāpītes, bezmiegs un visādi citādi prieki, bet kopumā tā visa nav gana, lai es teiktu, ka ir kļuvis bezgala grūti. Protams, ka grūtniecība ir smags darbs un man neviens neiestāstīs pretējo, tomēr grūtniecība arī nav nekāda slimība un, es uzskatu, ka man vēl joprojām ar kopējo pašsajūtu ļoti veicas. Priekšā gan vēl ir gana daudz laika, lai iespējams es drīzumā dziedātu citu dziesmu, tomēr es ceru saglabāt optimismu un spēku pietiekamā daudzumā, lai man un bēbītim tā pietiktu un vēl pāri paliktu.

Otrajā trimestrī piedzīvoju tādas lielākas veselības pārbaudes, kā otro skrīningu, kurā mūsu mazulis diezgan skaidri un gaiši parādīja savu dzimumu, veicu arī glikozes slodzes testu, lai noskaidrotu vai grūtniecības laikā nav attīstījies gestācijas cukura diabēts un uz beigām secināju, ka laikam arī es piederēšu pie tās grūtnieču grupas, kurai ir mazliet jāpacīnās ar dzelzs līmeni asinīs. Ja ar Otomāru man visa bija gana līdz pašām beigām, tad otra grūtniecība salīdzinoši neilgā laikā pēc dzemdībām tomēr prasa savu artavu. Dzelzs trūkumu pastiprināti sāku izjust arī pati, bez analīžu veikšanas, jo sāku justies vairāk nogurusi un savītusi, bet analīzes to tikai apstiprināja. Labi, protams, ka ir rūpīgi uzraugošie dakteri un dzelzs preparāti ir jālieto salīdzinoši nelielos daudzumos, jo vielas trūkums tika noķerts ļoti saprātīgā laikā un netika ielaists līdz dramatiskiem cipariem.

Otrajā trimestrī arī apmeklējām ļoti vērtīgo lekciju pie Diānas Zandes par otra mazuļa ienākšanu ģimenē, ko diezgan sīki un smalki arī atstāstīju šajā ierakstā.

Lēnā garā top saraksts dzemdību somai un dažādām mazulim nepieciešamajām lietām, tomēr šoreiz uz to neiespringstu tik ļoti, kā pirmo reizi. Varbūt tas saistīts ar faktu, ka nav jāpērk daudzas lietas, kas ir saglabājušās no Otomāra, bet varbūt vienkārši otro reizi nav tik liela vēlme visu skriet un grābt pa galvu pa kaklu, jo zinu, ka visu paspēsim, kā arī nedzīvojam dziļos laukos un, ja nu kaut kas būs piemirsies, tad veikali ir tepat aiz stūra. Vienīgais, ko es esmu izdarījusi jau labu laiku atpakaļ – atjaunoju sarakstu ar visām tām birokrātiskajām lietām, kas būs jānokārto, lai saņemtu visus pienākošos pabalstus un tamlīdzīgas lietas. Tā, kā grūtniecība viennozīmīgi ietekmē arī manu atmiņu, tad drošāk jūtos to visu secīgi pierakstot, lai neko neaizmirstu, kad konkrētā lieta būs jādara. 

Esmu arī sarunājusi mūsu ģimenei divas fotosesijas – punča fotosesiju un pirmo fotosesiju pēc mazulīša piedzimšanas mūsu mājās. Ja pirmo reizi es ļāvos plūdumam un man vienkārši gribējās iemūžināt brīžus, tad tagad pie punča sesijas esmu nolēmusi piedomāt vairāk, jo šoreiz mani ir piemeklējusi konkrēta vīzija par to, kā un ko vēlos redzēt. Mazliet sāku arī apsvērt iespēju sabildēt pašu dzemdību procesu, BET šī ideja gan pagaidām karājas gaisā, jo neesmu līdz galam pārliecināta vai tomēr līdz galam to vēlos un vai esmu ar mieru ielaist šajā tik intīmajā procesā vēl kādu cilvēku. Turklāt noteikti šim fotogrāfam būtu jābūt ar man ļoti īpašu un sirdij tuvu skatījumu uz lietām un dzīvi kopumā. Tad nu redzēs, ko beigās izdomāšu. Ja nu gadījumā, kādai ģimenei ir šāda pieredze- labprāt to uzklausīšu.

Runājot par fotogrāfijām, šajā laika posmā beidzot arī saņēmos apkopot nozīmīgākās Otomāra gaidību un pirmā dzīves gada bildes fotogrāmatā (paldies MYPRINT par iespēju, kā arī atgādinu, ka visiem maniem lasītājiem līdz 9. janvārim ir iespēja saņemt 20% atlaidi savam pasūtījumam no MYPRINT, izmantojot kodu PAULAROZE20), par ko esmu neizsakāmi priecīga un gandarīta, jo nu jau to bija pēdējais laiks izdarīt. Ja runā par neizdarībām, tad te atkal “cieš” gaidāmais mazulis, jo par Otomāra gaidībām man bija ieviesta gaidību dienasgrāmata jau no pirmā trimestra, ko atrādīju arī te, bet šoreiz man pat tāda vēl nav iegādāta, ko noteikti vēlos ar steigu labot, jo tādas atmiņas vienkārši ir jāsaglabā.

Vislielākā šīs grūtniecības problēma, ja to tā var nosaukt, man laikam slēpjas pašapziņā. Man jāatzīst, ka gaidot Otomāru man bija vairāk laika justies skaistai un bija vairāk brīva laika rūpēties par savu fizisko labsajūtu. Kaut arī līdzīgā termiņā, gaidot Otomāru es svēru par ~10 kg vairāk (jā! tieši tā!), tomēr kaut kādā veidā mana psiholoģiskā labsajūta bija izteikti labāka. Kārtējais pierādījums tam, ka ne jau kilogramos slēpjas pašapziņa! Vismaz ne man! Šoreiz es nopietnāk pievēršos tam, lai sev iestāstītu, ka esmu skaista, jo visas grūtnieces taču ir skaistas neatkarīgi no garuma, īsuma, slaiduma, apaļuma un visiem citiem faktoriem. Mēs vienkārši esam fantastiskas kaut vai tāpēc, ka sevī audzējam jaunu dzīvību un tas ir skaisti.  Šoreiz man ar savu pašapziņu ir daudz vairāk jāstrādā, kas iespējams nemaz nav tik slikti, jo liek vairāk rūpēties par sevi.

Nu jau finišs liekas vienlaikus tālu un tik tuvu, tāpēc no sirds baudu visu to, ko grūtniecība ļauj baudīt, jo pilnīgi iespējams šī ir mana pēdējā grūtniecība, lai gan kas to lai zina, kas tajā prātā ienāks pēc laiciņa. Zinu vien to, ka pavisam drīz pavērsies durvis jaunai dzīvei, tāpēc ir ideāls laiks baudīt iepriekšējo dzīvi pilnā tās krāšņumā.

Līdzīgi raksti:

1 Comment

Vieta Tavam komentāram: