Interneta pīlītes.

Šonedēļ Latvijas mammu blogosfēru sakacināja divi mazliet pretnostatīti raksti. Tie, kuri šos blogus lasa, noteikti saprot, par ko es runāju, tie kuri nelasa – runa bija par to vai Instagramā esošās mammas melo par savu dzīvi. Man personīgi abi raksti šķita loģiski, asprātīgi un pamatoti, jo ticiet vai nē, bet mammas sociālajos tīklos melo un nemelo vienlaicīgi. Pateicoties šiem rakstiem es arī uzzināju, ka mana mini iedvesmas iecere #mamma30dienas ir nodēvējams par kultu, kas galu galā ir ļoti forši, jo acīmredzot pamanīts! 🙂

BET es negribu te runāt par šiem rakstiem, es gribu mazliet vairāk parunāt par pašapziņu! Kāpēc tās mums kopumā ir tik maz, ja pāris “perfekto” dzīvju atspoguļojums internetā var kādam likt justies slikti, nevis radīt vēlmi priecāties par to, kas otram cilvēkam ir labs vai galu galā novērtēt to, kas pašam it perfekts. Tas attiecas uz mums visiem, ne tikai jaunajām māmiņām. Kāpēc mēs sevī urķējam tikai to slikto, tā vietā, lai cienītu labo? Sākot no sava ķermeņa un beidzot ar ikdienišķo dzīvi.

Ļaujiet man pastāstīt mazliet par savu pirmo mēnesi pēc dzemdībām. Jebkura pārmērīga sajūta var novest cilvēku depresijā vai kā minimums nomāktībā un pirmais mēnesis pēc pirmā bērna ienākšanas var būt ļoti viltīgs. Neviena grāmata vai nodarbība nevar sagatavot tam, kāda tieši izvērtīsies jūsu ģimenes ikdiena, bet es varu garantēt, ka tā mainīsies, jautājums ir tikai tajā, kā to spēsiet pieņemt. Pēcdzemdību periods ir balstīts uz hormoniem un tie iet pa gaisu tā, ka maz neliekas un to nav iespējams kontrolēt. Nu nav, ka es jums saku! Pirmais mēnesis mūsu ģimenē bija ļoti, ļoti laimīgs, tomēr vienlaicīgi tas mijās ar fizisku pārgurumu, jo nejutu iespēju atpūsties pēc dzemdībām, tas mijās ar emocionālu pārdzīvojumu par pašām dzemdībām, ķermeni, kā arī visam pa vidu bija vīrs, kuru beidzot sagaidīja iepazīšanās ar mūsu dēlu reālajā pasaulē, nevis tikai sarunājoties caur vēderu. Mēs visi trīs nonācām tādā mistiskā centrifūgā, kas griezās pa riņķi no laimes līdz asaru kalniem. Un asaru kalnus izskaidrot ir ļoti grūti, jo loğisākais pamatojums slēpjas saasinātā hormonu aktivitātē. Es gan nekad nesalīdzināju sevi ar interneta bildēm, jo man mana dzīve ir ideāla, jo tā ir MANA dzīve, bet smaguma sajūta no tā nepazuda. Īpaši dusmojos, ja man kāds norādīja: “Bet Tev taču būtu jājūtas laimīgai!” Nekad, nekad nesaki nevienam kā viņam BŪTU jājūtas. Arvienvārdsakot beigās es sapratu, ka man vajag divas lietas! Relaksējošu masāžu, kas pie viena saliktu vietā fiziski nogurušo ķermeni, kā arī smagu, kārtīgu, sapratnes pilnu un uzklausīšanas pilnu sarunu ar vīru. Jā. Pēc šīm divām lietām es sevi vienkārši atbrīvoju no visa sliktā, kas mani nomāca. Es sev atļāvu atbrīvoties, lai spētu būt laimīga un baudīt jauno statusu un dzīvi. Pēc tā apzinātā pašterapijas brīža es varu no sirds apgalvot – būt par mammu ir labākais darbs pasaulē! Pirmais mēnesis pēc bērna pienākšanas ir adaptācijas periods un jaunajai ģimenei ir visas tiesības būt egoistiem savā jaunajā pasaulē. Un katram tas egoisms ir citāds! Vieni vēlēsies pēc iespējas ātrāk sapazīstināt visus ar jauno cilvēciņu, bet citi gribēs aprast ar savu jauno ligzdiņu absolūtā mierā un būt savā privātajā telpā. Abi scenāriji ir pilnīgi saprotami un normāli, tāpēc citiem atliek tikai šo veselīgo egoismu pieņemt un cienīt.

Runājot vairāk par medijos un sociālajos tīklos atspoguļotajām “perfektajām” dzīvēm, aicinu izvērtēt to, kuriem jūs sekojat. Ir cilvēki, kuri savas platformas izmanto darba vajadzībām un reklamē savas dotības uz perfekti inscenētām bildēm, bet ir tādi, kuri rāda savu ikdienu tādā izpratnē, kādu to uzskata par pareizu un ziniet ko? Abas tās realitātes ir tik īstas, cik to vēlaties uztvert, bet vienmēr atceraties, ka aiz absolūti katras bildes, bloga ieraksta vai jebkuras plašsaziņas līdzekļos publicētās informācijas, atrodas cilvēks ar saviem kompleksiem, problēmām un realitāti. Neesiet naivi un neticat, ka kāds jums atklāj pilnīgi visu par savu dzīvi, tomēr ir cilvēki, kuri labprāt dalās savā pieredzē, lai citiem būtu izvēles iespēja mācīties no citu kļūdām vai veiksmes stāstiem un, ja tā nav realitāte, tad es nudien nezinu, kas ir .

Milzīgs PALDIES abām mammām, kuras uzrakstīja šos rakstus, jo es no sirds ticu, ka caur šiem ierakstiem mums visiem tika nodots nopietns mesidžs par pašapziņu kopumā. Lūdzu, lūdzu cienīsim sevi, jo bez pašcieņas dzīve ir tikai eksistēšana vien! Kā arī cienīsim viens otru. Protams, ka arī pasmiesimies par sevi un citiem, bet nekad neņirgāsimies, jo citādi tas mūs nekā neatšķir no pamatskolas pusaudžu drāmām. Man ļoti patika kādas mammas komentārs Instagramā – mammas vajadzētu vienot tam, ka labi saprotam, kam jāiet cauri dienu no dienas, jo mūs taču visas 100%tīgi vieno tas, ka darām visu, lai mūsu bērni augtu veseli, laimīgi un dzīvesgudri.

Turklāt ir viena patiesība, kas ir veca, kā pasaule – lai problēmas atrisinātu, par tām ir jārunā, tāpēc vēlreiz paldies mammām par iedvesmu pārdomām un šim rakstam. Tagad ļaujiet man atkāpties ar dikti banālu aicinājumu, bet ļoti īstu un no sirds – Mīlēsim vairāk sevi un cits citu ar visiem liekajiem kilogramiem, celulītiem, muskuļiem, sešpakām, viedokļu dažādībām, kompleksiem, varēšanām un nevarēšanām, veiksmēm un neveiksmēm, lai rītdienas pasaule ir labāka gan mums pašiem, gan mūsu bērniem! 

Un gluži nesaistīti – redz, kur jums pīļu pāris, ko satiku šodienas pastaigā! 😉

20160317_113844

Līdzīgi raksti:

4 Comments

Vieta Tavam komentāram: