Jo bērni nav pieaugušie, jeb kāpēc es neticu "sleep training".

IMG_20160217_101030

Esmu jau iepriekš minējusi, ka neatbalstu sleep training un citas tamlīdzīgas bērnu trenēšanas metodes (vienmēr piebilstot, ka tas nekādi neattiecas uz zināmu robežu novilkšanu un bērnu vērtību skalas veidošanu savu iespēju robežās) un jūtu, ka beidzot man ir laiks paskaidrot nedaudz plašāk, ko es ar to domāju un kāpēc to reizi pa reizei uzskatu par svarīgu atzīmēt skaļi. 

Es neesmu no tām mammām, kuru bērns guļ visu nakti bez pārtraukuma, bet reti, kad mans bērns ceļas biežāk par vienu reizi naktī. Ja ceļas biežāk, tad tas ir vai nu pazaudēts knupis, vai slikts sapnis, vai kņudinošas smaganas, vai… vai… citi simts iemesli, kādi var būt tik mazam cilvēciņam. Tātad tas ir mans scenārijs, ar ko mūsu ģimene “strādā”. Mūsu puika nu ir 9 mēnešus vecs un daudzi pediatri, veselības speciālisti, bērnu entuziasti uzskata, ka bērnam šajā vecumā jau būtu jāguļ visa nakts bez pārtraukuma. Ja pat pieaugušie mēdz pamosties, lai padzertos, aizietu uz tualeti, vai vienkārši viņu miegu ir iztraucējis kāds troksnis, slikts sapnis un citi miljons iemesli, mans jautājums vienmēr ir – kāpēc? Kāpēc, tā vietā, lai mēģinātu iztulkot bērna signālus, mēs viņu mēģinātu pārdresēt? Bērna dēļ? Nē! Es ticu, ka to mēs darām paši sevis dēļ, jo gluži vienkārši ir piebesījis celties katru nakti un traucēt savu nakts mieru un ļaujiet man teikt – tā ir absolūti sakarīga un loģiska vēlme, jo cik gan funkcionējošs cilvēks ilgtermiņā var būt, ja viņa miegs tiek traucēts pamatīgi, regulāri un daudzu mēnešu garumā?
Pieminot pediatru un daudzu gudru grāmatu augstāk minētos uzskatus, es atļaušos izvirzīt citu pediatru izteikumu, kas man šķiet daudz tuvāks: “Kamēr vecāki to spēj celt, turēt un nest, tikmēr celies un izproti savu bērnu!” Nu lūk. Es pagaidām izvēlos turpināt tulkot un uzticēties savam bērnam, kurš pats izlemj un ievirza sevi konkrētos rāmjos. Es vienkārši iedomājos, cik briesmīgi būtu, ja kāds man liktu pilnībā mainīt savus pamatinstinktus. Piemēram, ja es esmu badā, bet man kāds mēğina iestāstīt: “Nē, mīļa, tās ir tikai Tavas iedomas!” visticamāk sāktu smieties. Mans viedoklis ir tāds, ka cilvēki nav vienādi esot pieauguši, tad kāda mārrutka pēc, bēbjiem būtu jābūt identiskiem? Protams, protams, protams ir pamatlietas, kas mūs visus vieno, bet, piemēram, tā pati ēšana. Ir bēbji mazēdāji, ir bēbji, kuri ēd, kā pēc grāmatām un ir bēbji, kuriem ir nepieciešams vairāk barības, lai viņi pilnvērtīgi attīstītos. Te es nerunāju par bīstamām pārmērībām vai nepietiekamībām, ok? Es runāju par niansēm, kas veido mūs par to, kas mēs esam.
Tā pati nakts barošana. Piemēram, manu dēlu laikam var pieskaitīt pie daudzēdājiem vai standart ēdājiem, jo piedzimstot viņš ēda 12-14 reizes diennaktī, bet tagad tas ir 5-6 reizes dienā. Tas ir rēķinot gan lielo cilvēku ēdienu, gan piena maisījumu. Tātad cilvēks diezgan stabili ir samazinājis savu ēdienreižu skaitu līdz tādam, kāds viņam attiecīgajā dzīves posmā ir nepieciešams. Ja parasti pa dienu bērnam ēšanas starplaiki ir 4-6h, tad neredzu absolūti neko nesaprotamu, ja 21nos gulēt aizgājis bēbis pamostos ap 4iem/5iem iedzert kaut ko pilnvērtīgāku par ūdeni, respektīvi mammas pienu vai piena maisījumu. Es ticu, ka cilvēka ķermenis pats veido savus pamatrežīmus un tā vietā, lai tos mēğinātu salauzt, ir vērts kādu laiku tiem pakļauties, lai noritētu veiksmīga attīstība. Tātad es esmu par ieklausīšanos vienam otra vajadzībās un vēlmēs, nevis pakļautu kādu dresūrai. Kas ironiski, tas attiecas ne tikai uz bērniem, bet arī uz citiem pieaugušajiem.
Šo ierakstu mani pamudināja veikt šis raksts, kas diezgan labi sasummē manu ideju/viedokli par bērniem un viņu miegu: http://www.huffingtonpost.co.uk/sarah-ockwellsmith/six-common-baby-sleep-myths_b_9419926.html .

Īsumā sakot, es esmu par toleranci bērnu audzināšanā un katrai ğimenei piemērota scenārija atrašanu. Ticiet saviem spēkiem mazliet vairāk un nesekojiet akli tam, ko pavēl dažādas grāmatas. Ja kāds scenārijs vai ārsta ieteikums nešķiet komfortabls un pareizs pašā saknē, tad nav absolūti nekas slikts, ja pakonsultēsieties vēl ar kādu citu jomas speciālistu, jo bērnu audzināšana taču ir tik piņķerīga lieta, ka visiem nav piemērota viena formula. Par toleranci un sapratni! 🙂

20160311_093106

Līdzīgi raksti:

3 Comments

  1. Super labi uzrakstīts! Pilnīgi manas domas. 🙂 Mūsu puikam nu jau ir 2,5 gadi un nevienu reizi neesmu mēģinājusi viņu kaut kā “lauzt” vai mainīt, bet gan – ieklausos, sajūtu un mainos pati, ja vajag. Naktīs arī cēlās līdz kādiem 1.5 gadiem, kad arī ēda pieniņu. Bet man ne reizi nenāca prātā mēģināt nedot ēst bērnam vai ļaut raudāt. Tagad arī gadās piecelties un paprasīt dzert – man šķiet, ka tas ir pilnīgi normāli. Un vispār man ļoti patīk dzīvot harmoniski un bez lieka stresa sev vai bērnam. Man jau šķiet, ka tā tāda Svaru iezīme – netaisīt problēmu tu, kur tās nav. 😉

  2. Lasot , ka daudzas mammas bija savus bērnus “ietrennējušas” vairs naktī necelties un neēst , dimāju arī pamēģināt. Bet tad uzdūros rakstam ar virsrakstu : “Mammu, lūdzu man to nenodari” un tur bija tieši rakstīts par to, ka bērni nemostas un neraud tikai tāpēc , lai pakaitinātu mammu vai tml.,bet ir bijis iemesls , kāpēc viņš ir pamodies.Kaut vai lai tikai pārliecinātos vai mamma ir tuvumā. Un tad kārtējo reizi sapratu ,ka uz to brīdi mani bija pārņēmis bara instinkts, jo daudzas tā darīja un man arī ievajadzējās , kaut arī pie lielā bērna neko tādu nedarīju un pie šī arī nebiju plānojusi “trenniņu”.

Vieta Tavam komentāram: