Jūs jautājat, es atbildu.

Nesen savā Instagram profilā un bloga Facebook lapā es piedāvāju iespēju uzdot man jautājumus par visu, kas vien interesē. Vēl es piebildu, ka taps bloga ieraksts, ja būs vismaz 10 jautājumi, jo principā es neticēju, ka kādam varētu rasties pat viens jautājums, bet tomēr radās un vairākām meitenēm radās pat vairāk, kā viens jautājums un tāpēc, turot savu solījumu, rakstu šo bloga ierakstu. Vēlos noteikti arī atgādināt, ka es ļoti labprāt atbildu uz jautājumiem, ja vien man ir ko par attiecīgo tēmu teikt, tāpēc nekautrējaties un uzdodiet tos arī ikdienā. Tādējādi jūs arī man palīdzat veidot šī bloga saturu interesantāku tieši jums, kuri to lasa.

  • Kā Tu tiec galā ar visiem pienākumiem, kad ir divi bērni?

Tieši tāpat, kā tad, kad man vēl nebija bērni vai bija viens bērns. Es netieku! Ļoti vienkārši. Netieku. Es jau sen sev esmu paskaidrojusi, ka šobrīd ar absolūti visu, ko esmu iecerējusi, vienkārši netikšu galā, tāpēc daru tikai tās lietas, bez kā, manuprāt, nav iespējams iztikt, turklāt es diezgan strikti plānoju savu laiku, lai to izmantotu pēc iespējas lietderīgāk. Jā, es plānotājā ierakstu arī dienas, kad pamatīgāk uzkopšu māju. Protams, nepierakstu trauku mazgāšanu vai grīdas izsūkšanu, bet tādu ģenerālo tīrīšanu, piemēram, gan ieplānoju laicīgi. Par dažādiem ārpusģimenes pienākumu projektiem pat nerunāju – tiem ir īpaša un obligāta vieta plānotājā, lai nejauši kaut ko neieplānoju pa virsu. Es savu ikdienu esmu sadalījusi prioritātēs un tām arī sekoju. Pirmajā vietā šobrīd ir bērnu un ģimenes intereses, jo tomēr atrodos bērna kopšanas atvaļinājumā, tad mājsaimniecība, kas pārmaiņus šiverē vienā plauktā ar blogu, vlogu un citiem maniem konkrētā brīža projektiem.

Man gan ir viena ļoti principiāla lieta, kas ir iedresējusies gadu gaitā un neciešu, ka pretēja īpašība ir sastopama itin bieži citu cilvēku darba (ne)ētikā – ievērot termiņus, bet ja tos nav iespējams ievērot – laicīgi pārplānot un šos plānus saskaņot ar visām iesaistītajām pusēm. Man diemžēl bieži nākas sastapties ar to, ka kāds nerēķinās ar manu laiku un to es no sirds nespēju ciest. Gan ar manu brīvo laiku, gan darba laiku. Tā, kā neciešu, ka nerēķinās ar mani, es vienmēr ļoti cenšos rēķināties ar citu cilvēku plāniem, lai to, kas mums sarunāts, izpildītu laikā vai arī laicīgi vienotos par citu izpildes termiņu, ja kaut kas nenorit, kā plānots. Atklāta spēle ļoti palīdz veiksmīgi izdarīt plānotos darbus.

Kad man piedzima Otomārs, tad viss bija jauns, viss bija pirmo reizi un absolūti visu manu brīvo laiku paņēma mazā cilvēciņa iepazīšana, saprašana, kā arī tikšana galā ar savām jaunajām jūtām, sajūtām un emocijām, kas mani pārņēma kļūstot par mammu. Es veltīju visu savu brīvo laiku, lai iemācītos darīt savu jauno darbiņu labi. Tagad ar otro bērnu ir daudz vieglāk, jo man jau ir viena pieredze, kā arī ir kaut kāda metožu bagāža, līdz ar to ir daudz vieglāk pēc definīcijas. Ir tik vieglāk, ka esmu ļāvusi lielai daļai hobiju kļūt par darbu. Te gan man jāsaka viena lieta – pagaidām mana prioritāte ir būt mammai, tāpēc es rūpīgi šķiroju projektus, pie kā izvēlos strādāt ārpus mammas pienākumiem. Uzņemos vien to, kas man pašai ir interesanti, izaicinoši un piepildoši.

Vēl noteikti nevaru nepieminēt, CIK ĻOTI svarīga ir ģimenes atbalsta komanda, kas dažreiz mani palaiž darba/hobiju brīvsolī, jo lai cik ļoti man nepatiktu visur doties kopā ar bērniem, tomēr tas nav iespējams. Dažreiz manas profesionālās smadzenes ir nepieciešams izmantot pilnvērtīgi, bez bērnu klātbūtnes, un tad visbiežāk talkā nāk mana vīra superīgā mamma, kura mani palaiž pāris stundiņas pastrādāt vai arī jebkur, kur man nepieciešams doties.

Protams, ikdienas darbu plānošana ir kļuvusi daudz vieglāka kopš Otomārs apmeklē bērnudārzu. Tā, kā ikdienā visbiežāk uz/no dārziņa viņu ved vīrs, tad rītus veltu, lai sagatavotu Otomāru doties uz dārziņu (zobu mazgāšana, apģērbšanās utml.), pēc tam jau ir pamodusies meitiņa un mēs abas kopā pabrokastojam, es apzinu, kas man konkrētajā dienā jāpadara un mēs abas sākam pildīt plānu. Ja jūtu, ka visa kļūst par daudz, tad izbrīvēju stundu, divas, lai pasportotu, drusku pakustētos vai vienkārši izietu garākā pastaigā.

Rezumējot savu nebūt ne īso atbildi uz šo jautājumu – es pietiekami daudzus gadus jau esmu veltījusi sevi tam, lai maksimāli kvalitatīvi darītu lietas, kas man nav piepildošas un svarīgas, tomēr mana atbildība pret darbu vienmēr bija augstākā prioritāte. Vairākas reizes (pirmā reize bija jau vidusskolā) piedzīvoju pamatīgu izdegšanu un to vairs nevēlos atkārtot. Es bieži uzsveru arī savos sociālajos tīklos, ka sen jau vairs nav modē pārstrādāties un dzīvot kā zombijam, tas vienkārši nevienam nav vajadzīgs un kopš man ir bērni, es vēlos darīt darbus, kas mani piepilda gan emocionāli, gan fiziski, lai viņiem parādītu, ka var dzīvē kaut ko sasniegt darot darbu, kas Tev ir svarīgs un patīkams. To esmu pamatā izvirzījusi par savu pašmērķi, tomēr esmu arī pieaudzis cilvēks un lieliski saprotu, ka dzīvē ne vienmēr var darīt tikai to, kas patīk, tāpēc visam ko daru, es pievēršos 100% un cenšos to padarīt pēc absolūti labākās sirdsapziņas, lai to pašu attieksmi saņemtu arī pretī.

Šobrīd esmu ieplānojusi sev divu nedēļu atvaļinājumu jau pavisam drīz.  Šajā posmā esmu apsolījusi sev būt vienkārši sievai, mammai, baudīt ikdienu bez steigas un vienkārši katru dienu darīt kaut ko, ko gribas, nevis vajag. Nu, kā jau ierasts atvaļinājumos. Šis man būs pirmais atvaļinājums, kad vīrs turpinās doties uz darbu, es arī nekur nebraukšu, tomēr par atvaļinājumu to saucu tāpēc, ka tas būs brīvs no darbiem, kas iet ārpus mājas robežām. Es jau zinu, ka ieplānošu arī kādu dienu tikai sev, jo man ir iekrājusies viena SPA dāvanu karte, kas tā vien trinas un gaida savu izmantošanas brīdi. Viena riktīgi laba masāža man šobrīd ir vairāk, kā nepieciešama.

  • Kā Tev izdodas atlicināt laiku savām aktivitātēm bez bērniem?

Daļēji jau atbildēju iepriekšējā atbildē – laika plānošana un uzticama ģimenes atbalsta sistēma. Ja dodos darīt kaut ko bez bērniem, es vienmēr vispirms laicīgi saplānoju to, ka būs kāds, kurš manas prombūtnes laikā būs ar bērniem. Ja runājam par profesionāla rakstura bezbērnu aktivitātēm, tad man ir ļoti paveicies ar saprotošiem sadarbības partneriem, kuri lieliski saprot, ka mana ikdiena šobrīd ir pakārtota bērniem un tikšanās vienmēr organizēju tieši izejot no tā, kad es varu veiksmīgi saorganizēt bērnu pieskatītājus. Visa sāls ir – plānošana, ar noteikumu, ka jārēķinās ar vienu tādu sīkumu – ar bērniem nekad neko nevar saplānot 100%, tāpēc es vienmēr izdomāju plānu B un C, kā arī, pavisam svarīgu pasākumu gadījumā, kaut kur ap stūri gozējas arī plāns D un E.

Bet dienas beigās es vēl joprojām mācos apslāpēt savu egoismu brīžos, kad kāds bērns apslimst, kad kādam vajag samīļoties vai kāds vienkārši grib man kaut ko parādīt TIEŠI TAGAD. Ar šo es vēl mācos sadzīvot – spēt savas intereses pakārtot viņu vajadzībām, kuras ne vienmēr var ieplānot. Dažreiz vienkārši vajag mammu neskatoties ne uz ko, kas viņai ieplānots. Vajag un viss. Tad parasti pukojos par izjauktajiem plāniem, bet šo pukošanos parasti aizmirstu pēc minūtēm piecpadsmit, jo atceros, ka maniem plāniem laika vienmēr būs gana, bet viņi aug TE un TAGAD. 

  • Vai dēliņš nebija greizsirdīgs uz māsas ienākšanu ģimenē?

Gan jau, ka nedaudz bija. Sākumā manījām dažas greizsirdības pazīmes, bet tā, kā šīm potenciālajām sajūtām ļoti bijām gatavojušies, tad zinājām arī, kā ar tām tikt galā. Tagad, kad māsai jau ir 4.5 mēneši, tad greizsirdības pazīmes vairs nav manāmas. Vispār man jāsaka, ka man šķistu nedaudz jocīgi, ja neredzētu viņā nevienu greizsirdības pazīmi. Tas mani darītu bažīgu, jo es nospriestu, ka viņš sevī apspiež emocijas, ko es noteikti nevēlos. Man labāk patīk bērns, kurš izbrēc un izraud savas emocijas, nekā bērns, kurš vienmēr ir kluss, paklausīgs, domīgs un akurāts (ja vien tas nav viņa normālais ikdienas agregātstāvoklis un Otomāram tas nebūt tāds nav), bet vienā dienā atspridzinās vaļā tādas melno emociju slūžas, ka nu tik’ turies. Mēs ar vīru rūpīgi vērojām Otomāra sajūtas un pirmajā laikā pat varētu teikt, ka viņš saņēma vairāk uzmanības, kā māsa. Vismaz mēs darījām visu, lai viņš tā justos un pakāpeniski, pakāpeniski viņš labi saprata, ka māsa te tagad dzīvos, nekur nepazudīs, viņam tas jāpieņem, bet tāpēc viņu neviens nemīl mazāk. To atgādinām viņam katru dienu. To, ka savus bērnus mīlam, mēs ar vīru viņiem sakām vairākas reizes katru dienu un par to pat īpaši nepiedomājam. Tie ir tādi dabiski vārdi. Jā, arī dienās, kad visi esam saplēsušies un sadusmojušies, sabļāvušies viens uz otru. Protams, ka ir arī tādas dienas, bet mēs neslēpjam savas emocijas nedz viens no otra, nedz no bērniem. Kādi esam, tādi dzīvojam, bet no tā jau mīlestība nekļūst mazāka, iespējams pat gluži pretēji – stiprāka.

  • Vai brālītis ar māsiņu savstarpēji ļoti atšķīrās, ja salīdzinām to, kāds bija Otomārs, kā mazulis un kāda ir Emīlija?

Jā. Viņi ir diezgan ļoti atšķirīgi. Patiesībā jau puncī abi bija pilnīgi divi dažādi cilvēki. Otomārs bija super aktīvs, priecīgs, bezbailīgs un šiverīgs jau no pirmajām reizēm, kā viņu sajutu vēl savā vēderā, turpretim Emīlija bija maiga, mierīga un ļoti, ļoti smaidīga. To smaidu varēja redzēt jau puncī dažās sonogrāfiju bildēs. Man šķiet, ka Otomārs man tika sūtīts, lai es lauztu savas egoisma barjeras, iemācītos pielāgoties, salāgoties, pieņemt, pakārtoties, bet Emīlija man ir sūtīta, lai es mācītos kļūt maigāka, sievišķīgāka, mierīgāka, piezemētāka. Abus manus bērnus vieno tas, ka viņi ir ļoti optimistiski, bet Otomārs ir emocionālāks. Ja viņš raud, tad to dzird viss pagasts, bet ja smejas, tad smejas tā, ka asaras šķīst un aptrūkstas elpa. Emīlija jau no pirmajām dienām ir vairāk vērotāja, smaidītāja, patīk pļāpāt un ūjināt, ļoti patīk, ka viņai blakus esmu tieši es, bet Otomāra etalons vienmēr ir bijis tētis. Viņi abi ļoti izteikti iemieso manas un mana vīra spilgtākās īpašības, ko ir ļoti interesanti vērot no malas tādos divos mazos cilvēciņos.

  • Kā grūtniecības laikā lutināji mazo punčuka iemītnieku?

Abas grūtniecības man tika dāvātas ļoti vieglas un harmoniskas. Otrajā mazliet grūtāk bija tas, ka visu manu uzmanību, laiku un spēku paņēma dēliņš, bet vieglāks bija fakts, ka nebija jāiet uz darbu, jo, kad gaidīju Emīliju, vēl atrados BKA ar Otomāru. Es pat nezinu vai tieši kaut kā lutināju savus bērnus, kad viņi bija puncī. Es mēdzu palutināt sevi, ar domu, ka tādējādi lutinu arī viņus. Gulēju, kad vien tas bija iespējams, jo abas grūtniecības man ļoti nāca miegs, īpaši sākumā un pašās beigās, apēdu kaut ko garšīgu un vienkārši centos justies skaisti un labi, jo zināju, ka tad arī mani mazuļi jutīsies labi.

  • Kā rūpējies par savu ķermeni, kādus līdzekļus izmantoji ķermeņa labsajūtai no 6. grūtniecības mēneša?

Grūtniecība ar Otomāru manam ķermenim atstāja diezgan dramatiskas vizuālas sekas. Vēders ir vienās strijās un ļumīgā ādas strēmelē. Emīlija neradīja nevienu papildus striju, par ko viņai, protams, liels paldies, bet divas grūtniecības ir atstājušas diezgan neglītas ķermeniskas sekas. Pirmajā grūtniecībā pirku dažnedažādas speciālās pretstriju eļļas un krēmus, bet otrajā reizē izmantoju tikai un vienīgi kokosriekstu eļļu un dzēru diezgan daudz ūdeni. Rezultātu aprakstīju jau pirmajos teikumos. Nezinu vai sakritība, vai kā, bet kokosriekstu eļļa man līdzēja daudz vairāk par speciāliem krēmiem, bet pieņemu,ka tas ir stiiipri individuāli.

  • Kā grūtniecības laikā centies savaldīt savas garastāvokļa maiņas? Man tās ir pārāk bieži un nezinu, kā savaldīties. Esmu izmēģinājusi daudzus variantus, bet nevaru atrast īsto.

Godīgi sakot, man šķiet, ka abās grūtniecībās es biju mierīgāka un harmoniskāka, kā esmu ikdienā, jo ikdienā mēdzu būt ļoti impulsīva un diezgan ātri aizsvilties, bet no pozitīvās puses – nekad ilgi neglabāju sevī dusmas. Grūtniecības tiešām izbaudīju gan emocionāli, gan fiziski. Man ļoti, ļoti patika būt stāvoklī, jo jutos patiešām harmoniski, tāpēc man grūti kaut ko ieteikt.

Kad man uznāca vēlme sapsihoties, es vienkārši sāku domāt par to, ko es ar šo savu stresu varu nodarīt mazulim un man tas palīdzēja apslāpēt dusmas gandrīz vienmēr. Citreiz izraudājos, ja man tas bija vajadzīgs, bet kopumā man patiešām ir grūti kaut ko ieteikt, jo nejutu sevī tādas izteiktas garastāvokļa maiņas. 

Man ļoti palīdzēja arī tās reizes, kad vīrs man palīdzēja ar savu mieru, jo manot to, ka es sāku uzvilkties, sāk stresot arī viņš, tad rezultāts nav diez ko skaists – dusmīgi esam abi, bet grūtniecību laikā vīrs man piekāpās biežāk un saudzēja vairāk, par ko viņam liels paldies.

  • Kāda bija Tava vīra loma grūtniecības laikā un kā viņš atbalstīja Tevi, kā māmiņu? Ko jūs šajā periodā darījāt kopā?

Mēs vispār esam tāda ģimene, kam visu patīk darīt kopā. Ar to es domāju tieši brīvā laika pavadīšanas ziņā. Mums, protams, katram ir savas individuālās intereses, tomēr kopš mums ir bērni, mūsu kopā būšanas laiks ir tikai pieaudzis, jo mums ļoti patīk darīt lietas visiem kopā. 

Pirmajā grūtniecībā vīrs mani atbalstīja tik ļoti, ka man jau šķita mazliet par daudz. Viņš man neļāva nest pat visvieglāko iepirkumu maisu, vienmēr parūpējās par to, lai man ir ērti, lai nekas, nekur, nekad netraucē. Nu tāds riktīgs tētis – lācis. Otrajā reizē mums vispār bija mazāk laika domāt par grūtniecības faktu, jo jau bija viens maziņš susļiks par ko jāparūpējas pirmām kārtām. Protams, vīrs man palīdzēja, kā nu vien spēja, tomēr jāsaka, kā ir – vairāk lutināšanas no mums abiem saņēma dēls, nevis es. Protams, ne jau aiz ļauna prāta, tas tā vienkārši notika dabīgi, likumsakarīgi un pašsaprotami.

Vispār abu grūtniecību laikā mēs centāmies maksimāli, cik nu vien iespējams, daudz baudīt dzīvi. Mēs devāmies uz randiņiem, garās pastaigās, uz smukām kafejnīcām… vienkārši baudījām dzīvi pirms pārmaiņām un katrs mazulis tomēr ir milzu pārmaiņas. Dažreiz gan, pakļaujoties hormonu vētrām, uzrūcu nabaga vīram, ka viņš par mani nerūpējas, kā pirmo reizi, bet tas jau ir visnotaļ saprotami, ka nav vairs pirmā reize. Bija otrā un tā nāca ar citiem noteikumiem.

  • Ko Tu grūtniecības laikā ēdi vairāk, kā citkārt?

Neko. Godīgi sakot nekādas izteiktas vēlmes man nebija ne vienā, ne otrā grūtniecībā. Toties pēc pirmajām dzemdībām, kaēr vien baroju Otomāru pati, es kļuvu mēreni atkarīga no saldējuma un kvasa/veselības dzērieniem. Tos patērēju kaut kādos pārcilvēcīgos apmēros. Tagad, barojot Emīliju, man ir izteikta vēlme pēc ātrajiem ogļhidrātiem – cukuriem, kas, protams, nenāk par labu manai formas at(ie)gūšanai, bet cenšos tomēr sevi drusku ierobežot un saldumus aizstāju ar kā minimums dabiskajiem cukuriem – augļiem. Cenšos vienkārši vairāk kustēties un neuzstādu sev nereālas prasības.  

  • Kur Tu ieteiktu doties pēdējās vasaras dienās ģimenei un ko darīt ģimenēm kopā?

Pirmkārt noooteikti iesaku nesēdēt mājās. Ja labi laikapstākļi, tad dodieties pastaigās – Tērvetes dabas parks, Sigulda, Cēsis, Kuldīga, Lotes zeme Igaunijā, kurp mēs, starp citu, dosimies jau nākamnedēļ, lielāku bērnu vecāki var izmēģināt jauno Avārijas Brigādes atrakciju parku, ko mēs gan esam nolēmuši atstāt nākamajam gadam, kad Otomārs spēs to vairāk novērtēt. Zvēru mīļotāji var doties uz Rīgas Zoodārzu, uz Rakšiem, Iecavas mini Zoo, briežu dārzu Mores.

Vispār iesaku doties mazos ceļojumos un apskatīt dažādas vietas, kas vienkārši nav redzētas. Mēs vismaz to noteikti cenšamies realizēt. Viss ir atkarīgs arī no bērnu vecuma un rocības, bet arī vienkārša pastaiga parkā ar saldējuma noēšanu uz soliņa var izvērsties par lielisku piedzīvojumu.

Iekštelpās vienmēr ir aktuāls kino, mūsu jaunatklājums Sky Park Latvija, lielākiem bērniem kāds no boulinga centriem. Ideju un iespēju ir daudz, vajag tikai rakt.

Man pašai šovasar vēl ļooooti gribētos izmēģināt jau izslavēto Siguldas Zērgli un manu kluso sapni – palidot Aerodium, bet pagaidām izskatās, ka šīs lietas nāksies atstāt nākamajam gadam, lai gan kas to lai zina, kur ceļi aizvedīs.

  • Parasti sievietes pēc dzemdībām saka, ka visas sāpes aizmirstas, bet nu nav tā, to aizmirst nevar. Vai Tev pēc dzemdībām (ar to es domāju arī vairākus mēnešus pēc tām), par tām domājot nebija grūti par to, kas ticis izbaudīts, lai tiktu pie bērniņa, tāds kā žēlums pret sevi, ka bija jāiet cauri tik lielām sāpēm?

Es nezinu pat ko atbildēt, jo jautājums ir ļoti nopietns. Es tomēr laikam sevi pieskaitu pie tām sievietēm, kuras teiks, ka sāpes aizmirstas. Tagad, kad ir pagājuši drusku vairāk, kā 4 mēneši pēc manām pēdējām dzemdībām, es pat īsti vairs nespēju atcerēties, kādas ir kontrakciju sāpes. Es tiešām nespēju. Protams, tas bija ellllīgi sāpīgi, bet pēc otrajām dzemdībām es atguvos daaaaudz ātrāk. Mēnesi pēc dzemdībām ar Emīliju, es jutos tā, kā jutos trīs mēnešus pēc Otomāra dzemdībām. Gan morāli, gan fiziski. Kaut arī nevienas no manām dzemdībām neklasificējas, kā grūtas, tomēr ar Emīliju tās bija ātras, dabiskas, skaistas un tiešām vieglas, cik nu vieglas var būt dzemdības pēc fakta, es tiešām varu teikt, ka tās izbaudīju, līdz ar to nebija par ko sevi žēlot. Pirmo reizi bija tāds, kā drusku žēlums par to, ka vajadzēja ierosināt, vajadzēja ļoti stimulēt, vajadzēja izlūgties epidurālo anestēziju, bet tas ar laiku pārgāja. Pēc pirmajām dzemdībām man bija sajūta, ka man ļoti par to visu procesu ir jāizrunājas, jāizraud kaut kāda mistiska emocionāla pēcgarša un, kad to arī izdarīju, tad pēkšņi sākās skaistais jaunā statusa baudīšanas laiks. Man vienkārši vajadzēja palaist kaut kādu neatlaistu šī milzīgā piedzīvojuma daļu.

To bieži vien nesaprot līdzcilvēki, bet ir jaunās mammas, īpaši ar pirmajiem bērniņiem, kurām vajag vēl vienu vienīgu reizīti izdzīvot to pie(pār)dzīvojumu, vajag izrunāties, izraudāties, izgaudoties kā vilcenei, aplaizīt savas brūces un oficiāli noslēgt to procesu, kas saucas piedzimšana par mammu. Nelūdziet viņai to sajūtu izskaidrot. Tas nav iespējams, tā ir tāda ļoti abstrakta sajūta, kam vajag vienkārši kādu, kurš ir gatavs būt blakus neuzdodot liekus jautājumus. Man bija tā. Man vajadzēja to vienu tādu brutālo noslēgumu, lai aizslēgtu atvērtās emociju slūžas.

  • Es ļoti gribētu lasīt par grūtībām ar 2 bērniem ar mazu gadu starpību. Vai ikdienu. Un arī priekiem. Man lielajai meitai būs 2 gadi, kad piedzims otrā. Un ir bail un uztraukums. Meklēju citu mammu pieredzi. Kā sagatavot tik mazu bērnu otra ienākšanai ģimenē. Jo es saprotu, ka manai meitiņai šobrīd nav ne jausmas, ko es stāstu par bēbīti un māsu. 

Ok, šis ir vēl nopietnāks jautājums par iepriekšējo un iespējams pat prasās pēc YouTube video par manu pieredzi šajā sakarā (Jā? Nē? Vai prasās arī vēl kādam citam bez manis?). Es nemelošu un neteikšu, ka tas ir super viegli. Protams, ja mājās ir vīrs, tad katram pa vienam bērnam azotē un dzīvojam dzīvi, tomēr tas nebūt nav viegli, jo aktīvs divgadnieks ar visām savām izpausmēm jau pats par sevi ir liels izaicinājums, tomēr negribas apdalīt nedz mazulīti, nedz arī gribas, lai cieš manas un vīra attiecības. Otra mazuļa ienākšana, lai cik harmoniska un viegla tā nebūtu, tomēr ir krīze (šī vārda vispozitīvākajā un konstruktīvākajā nozīmē) un ir jādod ģimenei laiks (individuāli piemērojams katrai ģimenei), lai iemācītos visveiksmīgāk funkcionēt jaunajā modelī. 

Jautājums tika uzdot tieši par jaunākā bērna sagatavošanu un tur man ļoti, ļoti palīdzēja lekcija par šo tēmu “Māmiņuklubā” pie Diānas Zandes. No sirds iesaku to apmeklēt! Savu rezumē par šo lekciju aprakstīju arī TE. Man vislabāk patīk tas, ka Diāna ļoti konstruktīvi apgaismo par neskaidrībām un sniedz lieliskus padomus, kas darbojas arī praksē, ne tikai teorijā. Vismaz mūsu ģimenē. Uz lekciju devāmies abi kopā arī vīru, lai mēs būtu vienoti savās darbībās, vārdos un uzskatos attiecībā pret dēlu, gatavojot viņu lielajam notikumam. 

Manu ikdienu atvieglo fakts, ka dēls 3 mēnešus pēc māsas piedzimšanas sāka apmeklēt dārziņu. Strikti ievērojām, lai nav mazāk par 3 mēnešiem starp lielajām pārmaiņām – māsas dzimšana un dārziņš. Turklāt ļoooti uzmanīgi vadījām viņu dārziņā, ar norunu, ka nevedīsim, ja eksperiments nebūs izdevies, respektīvi, ja redzēsim, ka viņam tas nenāk par labu. Rezultātā ieguvēji esam mēs abi – es varu dienas pilnvērtīgi ziedot māsiņai un saviem darbiem, bet Otomārs saņem vienaudžu komunikāciju, kas viņam bija tik ļoti nepieciešama un dikti patīk, saņem interesantus un jaunus iespaidus, jaunas noderīgas prasmes, piemēram, runas attīstība un patstāvība (apģērbties, noģērbties, uzvilkt apavus, novilkt apavus utml.) ir neticami progresējusi kopš viņš apmeklē dārziņu un vēl nav pagājuši pat divi pilni mēneši. 

Mēs regulāri dodam viņam brīvdienas no dārziņa,  jo es esmu mājās un varu to atļauties. Gribu, lai viņam šis sākums ir viegls un pozitīvs. Pirmajā mēnesī tā sanāca viena diena nedēļā,  jo sakrita tā, ka devāmies ciemoties un Otomāru vēlējos ņemt līdzi, jo tas bija brīvais laiks mums visiem. Tagad brīvdienas sanāks drusku retāk, bet arī iespēju robežās tās piešķirsim, ja jutīsim tādu vajadzību.

Protams, viss vienmēr nav viegli un saulaini. Ir dienas, kad mēs abi ar vīru esam pārguruši katrs no saviem dienas pienākumiem, un sanāk arī pa kādam lielākam kašķim, bet arī mēs vēl ļoti mācāmies šo lomu, kas ir divu bērnu vecāki. Interesanti, vai līdz brīdim, kad bērni būs gana pieauguši, lai pamestu mūsu mājas, mēs jau būsim kaut ko apguvuši? Ļoti ceru, ka jā. Šobrīd atrodamies tajā posmā, kurā esam secinājuši, ka mums visiem ļoti, ļoti vajag saplānot garākas brīvdienas, lai nogurums neapēd mūsu labākās īpašības un mīlestība neskumst zem kašķu nastas. Mēs abi gribam būt labākas sevis versijas, lai varētu to nodot tālāk saviem bērniem, tomēr mēs ļoti, ļoti vēlamies arī būt labākās sevis versijas, lai varētu nodot to viens otram.

Runājot par priekiem, tādu neapšaubāmi ir ļoti daudz un es vēl joprojām, par spīti katram grūtajam brīdim, ar milzu pārliecību esmu gatava apgalvot, ka lēmums par bērniem ar mazu vecumu starpību ir viena no labākajām, nogurdinošākajā, laimīgākajām un skaistākajām lietām, ko abi ar vīru esam kopā paveikuši. Mani mīļākie brīži ir tie, kad Otomārs, ejot no rīta uz dārziņu, iet obligāti sabučot māsu vai skatoties vakara multeni grib turēt māsas rociņu, vai vienkārši grib ļoti viņu samīļot, vai iet rādīt savus lielākos dārgumus – automašīnu kolekciju, stāsta par tām, rāda, kur riepas, kur durvis, kur stūre, kad viņš dzen citus bērnus prom, kuri ir pienākuši, Otomāraprāt, nepieklājīgi tuvu māsai un skaļi sauc, ka tas ir viņa bēbis. Neliegšos, tad lepnums no manis smaržo jau pa gabalu. Un tā mīlestība, sajūsma un uzticība, ar kādu Emīlija skatās uz brāli ir vārdos neaprakstāma. Šobrīd viņai pilnīgi acīmredzami viņš šķiet, kā brīnumainākais un smieklīgākais radījums zemes virsū. Es jau reiz teicu kādā no saviem Instastorty, Otomārs būs viens laimīgs vīrietis, ja kādreiz atradīs tādu sievieti, kura uz viņu skatīsies ar tāaaadu apbrīnu, kā šobrīd to dara māsa.

Kopumā es iesaku nesatraukties, bet vienkārši informēt sevi par to, kas ir normālas greizsirdības pazīmes un kā ar to vislabāk tikt galā. Atkārtošos, bet tiešām iesaku D. Zandes lekciju. Mums tā bija ļoti noderīga. Ar mazo brāli/māsu noteikti runājiet, runājiet un vēlreiz runājiet. Pat, ja tagad nav īstas skaidrības par to, kas tas mazais brālis/māsa ir, tomēr bērniņam tas paliek atmiņā un viņi saprot vairāk, kā mums pieaugušajiem dažreiz šķiet. 


Nu tā, mans pirmais Q&A ieraksts ir paveikts, ceru, ka tas bija gana interesants un izsmeļošs. Ar lielāko prieku kādreiz darītu to atkal, tāpēc vienmēr laipni lūgti sūtīt man savus jautājumus. Priecīgu dienu!

 

Foto: Baiba Gabriella Červinska – Buša

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: