Kā tas ir – būt tētim? Stāsts Nr.3

Foto no personīgajiem Bendiku ģimenes arhīviem.
Autore: Agnese Aljēna

Kā jau solīju iepriekš šo stāstu sērijas iesākumā, gribu jūs iepazīstināt ar pēc iespējas dažādākiem jaunajiem tētiem un tas noteikti nebija melots, kaut vai tādēļ, ka neviens tētis nav līdzīgs citam tētim, jo tieši viņš ir tāds, kāds viņš ir saviem bērniem un man personīgi ir paveicies, jo es pazīstu tiešām daudz burvīgus tēvus. Šodien vai pat jāsaka – šonedēļ, kad ir Latvijas Republikas proklamēšanas svētku nedēļa, īpaši vēlos jūs iepazīstināt ar Miķeli (27), kurš ir divu dēlu – Hermaņa (2,5g) un Indriķa tēvs (1g 1m), mīlošs vīrs savai sievai Anetei, Latvijas Valsts Zemessargs, sava darba profesionālis, mans sens draugs, debašu komandas biedrs un vienkārši viens no foršākajiem cilvēkiem, ko man ir tas gods pazīt. Un vispār, iespējams pie vainas grūtniecības emocionalitāte, vai kaut kas no tā gala, bet lasot dažas Miķeļa atbildes uz it kā vienkāršajiem, tomēr ne pavisam, jautājumiem, man drusku uznāca raudiens. Tādā vislabākajā nozīmē. Nu tik forši, ka tie tēti mums visapkārt ir tik forši! Ceru, ka arī jums patiks trešā intervija no sērijas “Kā tas ir – būt tētim?”.

Noteikumi nemainīgi – viens tētis, deviņpadsmit jautājumi, uz kuriem lūdzu atbildēt rakstiski. 

Stāsta tētis Miķelis.

Foto no personīgajiem Bendiku ģimenes arhīviem.
Foto no personīgajiem Bendiku ģimenes arhīviem.
  • Kāds, Tavuprāt, Tu esi tētis saviem bērniem?

Homo Sapiens Fateriuss – tētis parastais, grūti pateikt. Joprojām mācos būt savā jaunajā lomā, cenšoties nepazaudēt savas pārējās lomas. Esmu tētis, kas cenšas apvienot vairākas lietas, bet svarīgāko turot vienmēr prioritātē.   Tāpat mācos saprast un izprast savus dēlus, jo arī viņi ir personības ar savām rakstura iezīmēm, tāpēc visu laiku jātur atvērts prāts un jāatgādina sev – viņi nav mani mini-me, bet gan patstāvīgi cilvēki. Tā kā esmu tētis – novērotājs un atbalstītājs. It īpaši tas ir ar Hermani, jo viņam ir Bērnu cerebrālā trieka, kas rada savus izaicinājumus komunikācijā un vēl vairāk liek uzdot sev jautājumu – vai tu kā vecāks dari visu iespējamo saviem bērniem.

  • Kas ir Tavs mīļākais brīdis, atnākot mājās pēc darba dienas?

Brīdis, kad atveru durvis un abi puikas, skrien un lien man pretī. Tas ir forši, jo redzi, ka viņiem esi pietrūcis + atgādina par svarīgo. Tu nāc mājās un domā: “Jādara tas un šis, jānokārto pāris lietas, jātaisa ēst, jāizrunā ar sievu lietas, jāplāno utt, utt”, bet, atverot durvis, saproti, ka viss pagaidīs, jo ir mazi cilvēki, kam par visu augstāk minēto ir vienalga – viņi grib būt tev klēpī un ļurināt kā viņiem gājis pa dienu.

  • Kā jūsu ģimene vislabprātāk pavada brīvdienas?

Labprātāk visi gulētu, jo visiem darba dienas ir pilnas ar darbiem, projektiem, rehabilitācijas rutīnām, bet visbiežāk laiku pavadām kopā, aizbraucam ciemos vai uzņemam ciemiņus, ja tādi pieteikušies. Vasarā cenšamies braukt ārā no pilsētas uz laukiem. Ēdam pankūkas un priecājamies, ka visi esam mājās. Protams, dažreiz sanāk pavadīt brīvdienas atsevišķi, ja esmu Zemessardzes mācībās vai ir kādas citas lietas ieplānotas. Parasti vienā no brīvdienām ir kāda nodarbība- baseins vai zirgi.

  • Kādi ir Tavi galvenie pienākumi/uzdevumi saistībā ar bērnu?

Neesam īsti dalījuši darbus un pienākumus, bet, ja jānosauc pāris lietas, tad ēst taisīšana (izņemot putras, tās, acīmredzot, nemāku gatavot), vannā likšana un dibenu mazgāšana ir mana eksperta zona. Esmu Bendiku sanitārs.

  • Kas, Tavuprāt, ir grūtākais bērnu audzināšanā?

Tādā high level vecākiem vispār ir tikai divi uzdevumi – nenogalināt bērnu un nesačakarēt bērnu, līdz viņi paaugās. Pārējais jau ir ekstra. Grūtākais ir ikdienā ievērot to, ka tu neesi pārāks vai gudrāks par saviem bērniem, ļaut viņiem būt un nelikt nevajadzīgos grožos, ļaut iepazīt sevi, pašus un pasauli. Dažreiz, uz noguruma fona, ir grūti samierināties, ka bērns prasa 100% uzmanību, tev nav opcija nebūt – ja tu esi mājās, bērns sagaida 100% uzmanību.

  • Kā Tavi bērni naktīs guļ un kā tas ietekmē Tavu miegu?

Tagad Hermanis guļ stabili, ja neskaita kaut kādus izņēmumus, kad jāieliek sose vai jānomierina. Indriķis arī sāk gulēt arvien stabilāk, bet naktīs vēl ēd. Ar sievu sadalām, kurš, kad skries taisīt maisījumu, bet vispār nevaru īpaši sūdzēties. Drīzāk miegu ietekmē tas, ka stundas ir tik cik ir dienā un, kad bērni ir nomodā, tad lielāko uzmanības daļu veltam viņiem. Tad, kad puikas guļ, ne vienmēr  tiec gulēt pats, jo jāapdara mājas lietas, jāsagatavojas rītdienai utt. tad sanāk iet gulēt vēlāk.

  • Kas Taviem bērniem vislabāk garšo un kas pavisam negaršo?

Tas pats, kas visiem – cukurs. 🙂 Biezpiena sieriņu, kādu sūcamo biezeni vai kūciņu vienmēr apēdīs. Abi puikas ļoti mīl ābolus, tā kā vecmāmiņu piegādātos grozus ar tiem tīri ātri noēdam. Gribētu teikt, ka esam visēdāji. No griķiem līdz suši, puikas ēd visu. Biezpiens ar jogurtu ir vakara standarts, bet kopumā ēšana vai neēšana mūsmājās ir vairāk garastāvokļa, ne garšas jautājums. Ir daudzas lietas, ko puikas vēl nav pagaršojuši tā kā gan jau atradīsim kaut ko, ko viņi neēd. Personīgi lieku cerības uz nēģiem, tie man pašam negaršo.

m1
Foto no personīgajiem Bendiku ģimenes arhīviem.
  • Vai esi apmeklējis kādus kursus par bērnu audzināšanu pirms vai pēc bērnu dzimšanas? Ja esi, vai Tev tie šķita noderīgi reālajā ikdienā ar bērniem? Ja neapmeklēji – kāpēc izvēlējies to nedarīt?

Biju uz kursiem ,kurus vajadzēja apmeklēt, lai piedalītos dzemdībās un uz vienu handling nodarbību. Kad gaidījām Indriķi, bijām uz nodarbību “Otra bērna ienākšana ģimenē”. Par kursu lietderību grūti spriest, kaut ko jaunu uzzināju, bet vai ikdienā īpaši pielietoju dzirdēto – šaubos.

  • Vai Tu piedalījies dzemdībās? Kāpēc nolēmi piedalīties/nepiedalīties?

Abi dēli dzimuši mājdzemdībās un abās piedalījos arī es. Piedalīties dzemdībās man šķita pašsaprotami, jo tā ir mana ģimene, kas top un man jābūt klāt, lai ne tikai atbalstītu sievu, bet sagaidītu savus bērnus. Ja es nebūtu aktīvi piedalījies dzemdībās, domāju, ka mūsu ģimenē trūktu kaut kāda nemanāma, ikdienā varbūt pat nejūtama saikne. Dzemdības tomēr ir batshitcrazy pasākums, kas vieno un pamodina tevī jaunu lomu, pienākumu un mīlestības apvāršņus.

  • Kā, Tavuprāt, pēc bērnu piedzimšanas jutās Tavu bērnu mamma?

Bezgala laimīga un ārprātā pārgurusi.

  • Kādas bija Tavas izjūtas pirmo mēnesi pēc bērnu piedzimšanas?

Ar Hermani bija tāda eiforija, nesaproti ne rītu, ne vakaru, pirmās divas nedēļas visi trīs bijām kā salipuši kopā. Ar Indriķi atkal bija vēl interesantāk, jo bija jāiepazīstina lielais brālis ar mazo brāli, kas nebija pats vieglākais process, jo  viens uz otra raudām reaģēja ar vēl lielāku raudāšanu, bet ar laiku jau pieradām.

  • Kā tu raksturotu savu sievu salīdzinājumā ar to, kāda viņa bija pirms kļuva par mammu un kāda ir tagad?

Anete vienmēr ir bijusi Sieviete ar lielo S, lauvene un tagad, mātes lomā, viņa ir tikai kļuvusi vēl vairāk tāda. Anete ir ļoti pašaizliedzīga, dzīves gudra sieviete, emocionāli gudrākais cilvēks, ko pazīstu un bērnu ienākšana mūsu dzīvēs šīs īpašības ir tikai paspilgtinājusi. Viņa ir arī kļuvusi drosmīgāka.

  • Kurš (Tu vai bērnu mamma) emocionālāk reaģē uz bērna veselības izmaiņām (iesnas, temperatūra utml.)? Kāpēc, Tavuprāt, ir tieši tā?

Mēs abi esam emocionāli, bet atšķiras veids, kā risinām šīs lietas. Anete vairāk domā par bērnu, viņa sajūtām, vidi, labsajūtu. Savukārt, es, tipiski vīriešiem, ķeros uzreiz risināt problēmu, pat, ja dažreiz problēma nav man līdz galam zināma. Sadzīvošana un Hermaņa diagnozes pieņemšana mums bija un ir liels izaicinājums, kas diezgan norūda. Tāpēc mūsmājās par iesnām traču nav, bet, kad visi saslima ar rota vīrusu, tad diezgan operatīvi un pragmatiski novadījām visu procesu, dzīvošanu slimnīca ieskaitot.

  • Kā jūsu ģimene risina domstarpības, kas rodas par bērnu audzināšanu, ja tādas mēdz būt?

Es gribētu domāt, ka abi esam uz viena viļņa, tā kā īpaši daudz domstarpību par to, kas ir OK  un, kas nav OK, mums nav. Un, ja ir, tad pārsvarā uzticamies viens otram. Ja viens saka- es šo zinu labāk, tad gandrīz vienmēr otrs paļaujas, ka tā arī ir. Ja nemaldos, pāris reizes arī risinājuši jautājumus ar akmens-šķēres-papīrītis.

  • Ko, Tavuprāt, Tava partnere visvairāk novērtē Tevī bērnu audzināšanas jomā?

Oj, tas jājautā viņai. Es domāju, ka viņa novērtē to, kā mēs sadarbojamies, risinām jautājumus un problēmas. Mēs respektējam kopīgos lēmumus saistībā ar bērnu audzināšanu un, manuprāt, tas ir būtiskākais.  Nākotnē, kad puikas paaugsies, domāju, ka man būs arvien lielāka loma viņu audzināšanā, kas īstenībā būs sevis paša audzināšana, jo bērni daudz kopēs. Tad jau redzēsim, ko novērtēs un, ko nē.

  • Ko savā partnerē bērnu audzināšanas jomā visvairāk novērtē Tu?

Viņa ļoti iedziļinās un mīl mūsu dēlus. Pagaidām puikas vēl ir mazi, bet, kad sāksies tāds kārtīgs vērtību mācīšanas posms, esmu pārliecināts, ka viņas gādībā puikas izaugs par tiešām labiem un gaišiem cilvēkiem.

  • Kā Tavu bērnu mamma varētu Tev ikdienā vairāk palīdzēt, lai Tu kļūtu par vēl labāku tēti?

Es ļoti gribu ieviest mājās tāfeli, kur rakstam un lipinām klāt darāmo lietu sarakstus un atgādinājumus, bet viņa briesmīgi tam pretojas. 🙂 Vispār, viņa jau tā dara tik daudz, ka drīzāk man būtu jādomā, kā es varētu vairāk palīdzēt, lai viņa kļūtu par vairāk atpūtušos mammu.

  • Ko Tu gribētu, lai Tavi bērni Tev novēl Tavā 60 gadu dzimšanas dienā?

Pliki vēlējumi vēderā nekrīt, labāk, lai atbrauc ciemos, atvedot vīnu, un sabučo.

  • Ko Tu novēlētu citiem jaunajiem un ne tik jaunajiem tētiem?

Brauc pie stūres prātīgi. Un mācies no bērniem vismaz tikpat daudz, cik viņi mācās no tevis.

Foto no personīgajiem Bendiku ģimenes arhīviem. Autore: Agnese Aljēna
Foto no personīgajiem Bendiku ģimenes arhīviem.
Autore: Agnese Aljēna

 

 

Līdzīgi raksti:

1 Comment

Vieta Tavam komentāram: