Kā tas ir – būt tētim? Stāsts Nr. 6

Titulbilde no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Māris Pilāts.

Ja tīņu gados mēs visi lepojamies ar apziņu, ka nekad nenovecosim un tie tur ap 30 tādi jau paveci onkuļi un tantes vien ir, tad sasniedzot tos “ap trīsdesmit” mēs saprotam to, ka dzīve tikai tad vien sākas un spējam paši pasmieties par savu “young, wild and free” jaunības teoriju. Tas, protams, nenozīmē, ka tajos 30 nav citi jaunības maksimālismi un teorijas, par ko pasmiesimies drusku vēlāk, tomēr mani nekad nepamet tāds viegls pārsteigums, kad uzzinu, ka kāds no maniem vienaudžiem ir kļuvis par mammu vai tēti un tas nekas, ka pati jau pavisam drīz būšu divu bērnu mamma. Turklāt vairumā ģimeņu bērnu skaits pieaug pakāpeniski – pa vienam, bet ir ģimenes, kuras jau uzreiz saņem komplektiņu, kurā ietilpst vismaz divi bērni. Tā arī pirms trīs gadiem dzīve aplaimoja manu kādreizējo skolas biedru, vēlāk arī universitātes biedru, kādu brīdi arī universitātes laika dzīvokļa biedru, lielisku operatoru un vispār kino pasaules cilvēku Rihardu (30) un viņa sievu Laini, uzdāvinot viņiem ne vien vienu laimīti uzreiz, bet gan veselas divas laimes – dvīņu puikas Hugo un Oliveru. Ja Tu kaut nedaudz interesējies par sporta lietām Latvijā, tad zināsi, ka Rihards ir arī viens no galvenajiem dokumentālās filmas “6tais spēlētājs” radītājiem, kas, starp citu, ieguva apbalvojumu Basketbola Gada Balva 2016 nominācijā Gada ieguldījumu basketbolā.

Šī, iespējams, būs pagaidām vistiešākā un atklātākā no visām iepriekšējām tētu intervijām, tāpēc man ir milzīgs prieks par to, ka Rihards uzreiz atsaucās manam aicinājumam pastāstīt savu stāstu, jo es, piemēram, lasot guvu sev daudz patiešām vērtīgas atziņas un vēl vienu reizi apstiprināju sev, cik svarīgi ir jautāt tētiem biežāk – kā tas ir – būt tētim?

Noteikumi vēl joprojām nemainīgi – viens tētis, deviņpadsmit jautājumi, uz kuriem lūdzu atbildēt rakstiski. 

Stāsta tētis Rihards.

Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Māris Pilāts.
Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Māris Pilāts.
  • Kāds, Tavuprāt, Tu esi tētis saviem bērniem?

Man ir diezgan skaidra vīzija par to, kāds tētis es vēlos būt, bet laika trūkuma un noguruma dēļ ne vienmēr tas tā sanāk. Paanalizējot sevi no malas, redzu daudz kļūdu. Cenšos būt taisnīgs un radošs. Cenšos būt stingrs, bet tajā pat laikā iedrošināt bērnus domāt ārpus kastes. Vēlos, lai pamatā ir cieņa pret līdzcilvēkiem, dabu un dzīves noteikumiem.

  • Kas ir Tavs mīļākais brīdis, atnākot mājās pēc darba dienas?

Mans gadījums ir tāds, ka es strādāju mājās, tāpēc es pēc darba dienas beigām mājās neatnāku. Drīzāk pāreju uz citu istabu. Šobrīd mīļākais brīdis ir, kad bērni ir nolikti gulēt un varam pabūt ar sievu divatā.

  • Kā jūsu ģimene vislabprātāk pavada brīvdienas?

Vienmēr ir forši kaut kur aizbraukt un parādīt bērniem pasauli. Vai tā ir došanās uz kādu piemājas zoo, vai kādu dabas taku, vai veikalu, vai arī tepat pa vietējā ciema meža takām, bet cenšamies vismaz vienu dienu kaut kur izbraukt/iziet ārpus mājas. Parasti arī sanāk šādos izbraucienos labi patērēties, tāpēc ļoti bieži apkārt nebraukājam. Pēdējā laikā neraujos braukt ciemos un arī neaicinu ciemiņus, jo patīk laiku pavadīt četratā. Visu cenšamies darīt samērīgi.

Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Kārlis Jaunzems.
Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Kārlis Jaunzems.
  • Kādi ir Tavi galvenie pienākumi/uzdevumi saistībā ar bērniem?

Galvenais uzdevums būtu atpūtināt sievu. Uz maiņām darām pilnīgi visu abi. Gatavojam ēst, tīram māju, mazgājam veļu, audzinām bērnus un spēlējamies ar viņiem. Šobrīd neatceros neko tādu, ko darītu tikai viens no mums. Es sākumā ar krūti nebaroju.

  • Kas, Tavuprāt, ir grūtākais bērnu audzināšanā?

Viennozīmīgi saprast un pieņemt, ka neesi un nebūsi ideāls vecāks. Vēl ir vienkārši fiziski grūti, lai gan pēc bērnu trīs gadu dzimšanas dienas, tiešām paliek manāmi vieglāk. Nāk, protams, jauni izaicinājumi, bet nekas neatsver pirmo pusgadu/gadu. Saprotu, ka ar otro reizi vairs teorētiski nav tāds stress un būtu jābūt vieglāk, bet es šo teoriju nevēlētos pārbaudīt praksē.

  • Kā Tavi bērni naktīs guļ un kā tas ietekmē Tavu miegu?

Es teiktu, ka gulēja un guļ tīri normāli. Arī tagad šad un tad iebļaujas pa naktīm un prasa ūdeni, vai mammu, bet tie tādi sīkumi. Kad bija tikko piedzimuši, tad bija visai vāji, tāpēc bija pat šad un tad jāceļ augšā un jābaro.

Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Māris Pilāts.
Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Māris Pilāts.
  • Kas Taviem bērniem vislabāk garšo un kas pavisam negaršo?

Nekas oriģināls. Končas, šokolāde, saldējums, āboli, makaroni, piparkūkas, pankūkas, picas noteikti, kas ir topa augšgalā. Esmu ievērojis, ka garšo arī tvaicēti burkāni. Bieži saka, ka negaršo gaļa, bet tāpat mēdz apēst. It īpaši ja pagatavojam ar medu. Negaršo ķiploki un sīpoli, bet tos arī var iemānīt. Negaršo kafija bez cukura. Negaršo ja redz ēdienā kaut ko melnu. Negaršo asi ēdieni. Melotu, ja teiktu, ka ar prieku ēd tikai brokoļus ar tvaicētu bio vistu, bet frī kartupeļus un kolas ar saviebtu seju stumj projām, bet bērni ir bērni. Cukurs ir viņu narkotikas.

  • Vai esi apmeklējis kādus kursus par bērnu audzināšanu pirms vai pēc bērnu dzimšanas? Ja esi, vai Tev tie šķita noderīgi reālajā ikdienā ar bērniem? Ja neapmeklēji – kāpēc izvēlējies to nedarīt?

Pirms dzemdībām apmeklējām hendlinga kursus. Zinājām, ka būs dvīņi, tātad nevarēju pirmajās dienās izvairīties no darbošanās ar sīko, ļodzīgo radību, kā daži man pazīstami tēvi. Par audzināšanu man jāsaka paldies vecākiem, māsām un draugiem, kuriem bērni dzīvē ienāca pirms mums. Ļoti silti ieteiktu visiem tēviem izlasīt Markusa Berkmana grāmatu “Tu būsi tētis!”

  • Vai Tu piedalījies dzemdībās? Kāpēc nolēmi piedalīties/nepiedalīties?

Diemžēl nepiedalījos, jo biju pārāk ilgi atlicis plaušu rentgenu. Diemžēl saku tāpēc, ka palaidu iespēju garām, kāda man droši vien vairs nebūs, ja vien pats nekļūšu par vecmāti. Dzemdības sākās priekšlaicīgi, tieši dienā, kad biju beidzot apņēmies uztaisīt to sasodīto rentgenu. Vēlāk gan palasīju pētījumus, ka vīriešiem vispār iesaka, psihes saudzēšanas nolūkos, nepiedalīties.

Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Māris Pilāts.
Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Māris Pilāts.
  • Kā, Tavuprāt, pēc bērnu piedzimšanas jutās Tavu bērna mamma?

Domāju, ka drausmīgi. Vienīgais bonuss mammām gan ir tas, ka viņas kaut kā spēj savus bērnus iemīlēt uzreiz pēc dzimšanas, bet arī tas neatsver to ilgo, garo pēcdzemdību depresiju. Pašā sākumā, protams, ir atvieglojums, ka esi ticis vaļā no lielā vēdera, kurš traucēja aizsiet kurpes, bet tas sākuma stress ir pārāk smags.

  • Kādas bija Tavas izjūtas pirmo mēnesi pēc bērnu piedzimšanas?

Atceros, ka pašā sākumā tās lēkāja no lepnuma, prieka, saviļņojuma, līdz pat depresijai un biežai domāšanai par to, ka pieļauta neatgriezeniska kļūda. Biju pārliecināts, ka ir cilvēki, kuriem padodas un ir talants būt par vecākiem, bet es biju plauktā ar tādiem, kuru rakstura īpašības neder būt par tēvu. Bērns gan nav mētelis, ko atgriezt atpakaļ veikalā. Ļoti daudz palīdzēja gan mani, gan sievas vecāki. Ne tikai pirmo mēnesi, bet pirmos pāris gadus mani nepameta doma par to, ka manā dzīvē ir ienākuši cilvēki, kurus esmu spiests iemīlēt. Savu otru pusi mēs meklējam pus dzīvi. Ir kļūdas, vilšanās, visādi citādi šķēršļi, līdz beidzot atrodam īsto cilvēku, ar kuru ir pārliecinoša vēlme pavadīt visu atlikušo dzīvi kopā. Tomēr bērnus tu nekad neizvēlies, tu tikai izvēlies JĀ vai NĒ bērniem. Tev vienkārši ģimenē ienāk divas mazas radības, kuras tagad tev ir jāmīl. Gribi to vai negribi. Joprojām apbrīnoju tos, kam tas sanāk viegli.

  • Kā tu raksturotu savu bērnu mammu salīdzinājumā ar to, kāda viņa bija pirms kļuva par mammu un kāda ir tagad?

Agrāk viņa bija jauna, smuka un traka meitene, tagad, kad ir izslimota pēcdzemdību depresija, tam visam klāt nācis tāds nobriedis viedums, kas pat apstaro nedaudz arī mani. Tāda kā violeta pilnības aura, ko grūti aprakstīt. Mēs daudz jokojam un smejamies, bet man ļoti patīk tās retās reizes, kad nopietni pafilozofējam par dažādām tēmām. Agrāk tā nebija. Tas gan sanāk ļoti reti, jo ļoti reti esam tikai divi vien.

Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Māris Pilāts.
Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Māris Pilāts.
  • Kurš (Tu vai bērnu mamma) emocionālāk reaģē uz bērnu veselības izmaiņām (iesnas, temperatūra utml.)? Kāpēc, Tavuprāt, ir tieši tā?

Mammai garastāvoklis pēc bērnu saslimšanas uzreiz ir kaut kur dziļi pagrabā sapuvis. Vienā momentā. It īpaši kā parādās temperatūra. Bērni tik bieži slimo, ka tā jau ir ikdiena. Nesen gan dubultā tika labots iepriekšējais rekords un bērnu dārzs tika apmeklēts divus mēnešus bez slimošanas. Droši vien, ka mammām tas pārdzīvojums tāds ir, jo viņām ir tā slavenā emocionālā saikne daudz lielāka. Man tas nav izskaidrojams. Man bieži pārmet, ka man nav emocijas. Varbūt mammas domā, ka saslimis bērns ir viņu vaina. Domā, ka viņa nav pareizi bērnu saģērbusi, ka nav pareizu uzturu nokārtojusi, vai nav kaut ko līdz galam pareizi iemācījusi. Varbūt tā atbildība ir pārāk liela. Varbūt ir kāds cits skaidrojums. Man nav atbildes.

  • Kā jūsu ģimene risina domstarpības, kas rodas par bērnu audzināšanu, ja tādas mēdz būt?

Mūsu vienošanās jau pašā sākumā bija tāda, ka mums ir jābūt vienisprātis audzināšanas jautājumos. Tieši attiecībā uz bērnu audzināšanu mums jānostājas vienā pusē. Ja rodas domstarpības, tad kāds vienmēr ātri piekāpjas. Neteiktu, ka kāds piekāpjas biežāk par otru. Ir svarīgi analizēt katru gadījumu un mainīt savu lēmumu, ja tam nav bijis pareizākais pamatojums. Nedrīkst ietiepīgi palikt pie sava. Man ar to bieži gan ir problēmas.

  • Ko, Tavuprāt, Tava partnere visvairāk novērtē Tevī bērnu audzināšanas jomā?

To, protams, visgodīgāk būtu prasīt viņai pašai. Es varu tikai gudri spekulēt par tēmu. Es tiešām nezinu. Es gribētu, lai izceltu to, kas man pašam šķiet pats svarīgākais – lai bērns netiktu izlutināts. Pēc savas bērnības un jaunības pieredzes – izlutināti bērni ir viens no lielākajiem ļaunumiem ar kādu esmu saskāries. Pie tā var vainot tikai vecākus, bet cieš daudzi.

Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Māris Pilāts.
Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Māris Pilāts.
  • Ko savā partnerē bērnu audzināšanas jomā visvairāk novērtē Tu?

Es apbrīnoju un novērtēju, ka viņa bieži neiet vieglāko ceļu laika pavadīšanā ar bērniem. Viņa ir tik daudz radošu lietu jau paspējusi realizēt, ka bērni var būt priecīgi par superīgu bērnību.

  • Kā Tavu bērnu mamma varētu Tev ikdienā vairāk palīdzēt, lai Tu kļūtu par vēl labāku tēti?

Nebūtu godīgi prasīt vēl vairāk no bērnu mātes. Tas tomēr ir smagākais un atbildīgākais darbs pasaulē.

  • Ko Tu gribētu, lai Tavi bērni Tev novēl Tavā 60 gadu dzimšanas dienā?

Lai novēl man ar kājām apiet Latvijas robežu, ja tāda vēl būs pēc 30 gadiem.

Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Kārlis Jaunzems.
Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Kārlis Jaunzems.
  • Ko Tu novēlētu citiem jaunajiem un ne tik jaunajiem tētiem?

Cieniet bērnu mammu, nepārlutiniet savus bērnus, iedziļinieties kādas sekas katra darbība un vārds varētu radīt. Cenšaties pēc iespējas ātrāk atmest domu, ka bērni ir pienākums vai sods. Ļaujiet arī puikām raudāt un spēlēties ar lellēm. Ļaujiet arī meitām krist un spēlēties ar mašīnām. Iedrošiniet bērnus pašus radīt un pieņemt lēmumus, kā arī saskarties ar pašu pieņemto lēmumu sekām. Esiet pacietīgi. Saglabājiet vēsu galvu. Sargājiet.

Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Kārlis Jaunzems.
Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Kārlis Jaunzems.
Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Māris Pilāts.
Foto no Olmaņu ģimenes arhīviem. Bildes autors – Māris Pilāts.

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: