Kā tas ir – būt tētim? Stāsts Nr. 9

Bija tālais 2009. gads, mans bakalaura studiju noslēguma gads. Tā, kā studēju Audiovizuālos Medijus Baltijas Filmu un Mediju skolā Tallinā, tad mans lielais studiju noslēguma darbs bija īsmetrāžas filma un jau sen pirms vispār tai tapa scenārijs, es zināju, ka kaut kādā veidā tajā integrēšu čellu. Patiesībā es beigās to integrēju tik ļoti, ka tas bija gandrīz vai galvenajā lomā starp diviem jauniem cilvēkiem. Pat filmas nosaukums bija īss un lakonisks – “Čells”. Starp citu, filmiņas 2 minūšu teaser vēl joprojām ir pieejams Youtube un, ja godīgi, tad tikai tagad, nu jau pēc tik daudziem gadiem, spēju to uzlūkot bez īpašām emocijām. Kaut arī, kam gan es to gribu iestāstīt, pat tagad to noskatoties, pārņem tāds nesaprotams emociju virpulis, jo toreiz šis darbs no manis paņēma ļoti, ļoti daudz. Gan fiziski, gan morāli. Es pat teiktu, ka pārāk daudz un toreiz, pēc universitātes absolvēšanas, es sev apsolīju, ka tuvāko 10 gadu laikā no manas rokas netaps vairs neviena filma, nekādas metrāžas. Kas interesanti, savu savu solījumu esmu turējusi tik ļoti, ka no radošās darbības esmu sev paturējusi vien rakstīšanu un nedaudz fotografēšanu. Toreiz filmu prezentēju draugiem, radiem, atbalstītājiem, sponsoriem, dažiem mediju pārstāvjiem kinoteātrī “Splendid Palace” un tā bija iespējams mana iespaidīgākā dzimšanas diena līdz šim. Toreiz man šķita, ka savos 22 gados man ir tik daudz un ziniet, bija arī. Milzum daudz. Nevienu brīdi neko no tā visa neesmu uzskatījusi par pašsaprotamu. Tas bija tik emocionāli jaudīgi, uzkāpt uz skatuves un pirms savas filmas teikt milzu paldies visiem, kuri mani nesavtīgi atbalstīja filmas tapšanā, jo kā gan ne – filma tapa ne vien pateicoties sponsoriem, bet tai arī ziedoja naudiņu pavisam sveši mākslas entuziasti, kuri noticēja manam milzu eksperimentam – studentei bez ievērojamas pieredzes, ar lielu sapni, uzbūvēt no nulles “dzīvokli” nekurienes vidū, saaicināt labu komandu, kura vairāk, kā nedēļu strādātu melnu muti ar pilnu atdevi pavisam bez maksas, tikai uz entuziasmu un ticību šim projektam, lai vienkārši redzētu, ko mēs visi kopā spējam izdarīt. Pat tagad, daudzus gadus vēlāk, rakstot visu augstāk minēto, es varu bez liekuļošanas teikt, ka vēl joprojām esmu milzu pateicību parādā visiem iesaistītajiem cilvēkiem, jo tas bija kaut kas! Viss šis milzu ievads bija par godu tam, lai jūs saprastu, kāpēc esmu izvēlējusies jūs iepazīstināt ar šo tēti, jo tieši viņš bija viens no galvenajiem posmiem mana sapņa īstenošanai pagātnē, kurā dzīvoju ar ideju par savu pirmo filmu. Ļaujiet man jūs iepazīstināt ar cilvēku, kuru Latvijā jau vairs reti kurš nepazīst – manās acīs (vai jāsaka -ausīs) ārpasaulīgi talantīgo čellistu – Valteru Pūci.

Ar Valteru es iepazinos gana interesanti. Rakstīju savas filmas scenāriju un domāju par čellistu, ko varētu pieaicināt, bet tikai vēlāk pati sev atzinu, ka visu laiku prātā to biju drusku pielāgojusi tā, lai tas piestāvētu tieši Valteram. Kas interesanti, mēs toreiz pat attāli nebijām pazīstami un to, kāds Valters ir patiesībā, varēju tikai minēt. Man vajadzēja saņemt visu savu drosmi kulaciņā, lai vienā no tā laika populārākajiem latviešu sociālajiem tīkliem aizrakstītu jau toreiz gana populārajam čalim vēstuli ar lūgumu piedalīties trakā projektā, no kura viņam vienīgais labums būs ļoti interesants piedzīvojums, pieredze un tad vēl līdz galam nesaprotams gala iznākums. Ja godīgi, es neticēju, ka Valters man vispār atbildēs, bet viņš man ne vien atbildēja, bet teica kaut ko no sērijas: “Hei, šitais izklausās riktīgi labi! Saskrienamies un izrunājam visu dzīvajā!” Un mēs saskrējāmies ar’! Saskrējāmies tā, ka tapa šis milzu studentu filmu darbs, kas būs pieredze visai dzīvei un atmiņas par baigo emociju karuseli. Valters veltīja sevi darbam miljonsprocentīgi, turklāt nepaguris trenēja arī čella spēli nelielajos filmēšanu starplaikos katru dienu. Nevienu brīdi nesūdzējās, ka salst, ka viņam par šito vājprātu neviens nemaksā, ka jātēlo no agra rīta līdz vēlam vakaram, ka viss besī un vispār nāk miegs. Valters, kaut arī nav aktieris, lieliski izjuta to tēlu, kādu es viņam biju iedalījusi nospēlēt.

Tagad ir mainījies daudz kas. Mēs abi esam kļuvuši par vecākiem foršiem bērniem un man ir tas gods savā stāstu sērijā “Kā tas ir – būt tētim?” jums nedaudz ļaut ieskatīties tajā, kāds savai meitiņai Paulai  (2,5g.) (vispār jāsaka, ka burvīga vārda izvēle) ir tētis Valters un kā viņš bērnu audzināšanas kontekstā redz savas meitiņas mammu Ilvu. Papildus man atkal jāsaka, cik man ļoti patīk, ka daudzi no maniem uzrunātajiem tētiem ir tieši tik lakoniski, ka pasaka pašu, pašu galveno, turklāt tas tētu humors un mīļums, kad viņi runā par saviem bērniem, ir kaut kas ļoti, ļoti īpašs!

Noteikumi vēl joprojām nemainīgi – viens tētis, deviņpadsmit jautājumi, uz kuriem lūdzu atbildēt rakstiski.

Stāsta tētis Valters.

  • Kāds, Tavuprāt, Tu esi tētis savam bērnam?

Es ceru ka mīļš :).

  • Kas ir Tavs mīļākais brīdis, atnākot mājās pēc darba dienas?

Piezvanīt pie durvīm un gaidīt, kad Pauliņa pateiks: “Kas tur ir?”(viņa pavisam nesen ir sākusi runāt ar pilniem teikumiem un saviem izdomātiem vārdiņiem, kas ir mīļi, bet reizē arī smieklīgi).

  • Kā jūsu ģimene vislabprātāk pavada brīvdienas?

Pamatā bērnu spēļu laukumiņos, bet ļoti patīk ūdens prieki, ezers, jūra, pat tagad, kad jau ir rudens Paula prasās uz ezeru, jo grib peldēt. Ļoti patīk apmeklēt koncertus, jo īpaši “Lupatiņu” koncertus, jo tētis šajā koncertā ir kaķis un tas ir prātam neaptverami.

  • Kādi ir Tavi galvenie pienākumi/uzdevumi saistībā ar bērnu?

Pats galvenais uzdevums man ir bērna modināšana, saģērbšana un nešana uz bērnu dārzu, jo pagaidām viņa atsakās iet pati… ja man būtu izvēle, ka kāds mani aiznes uz darbu, es arī noteikti to izmantotu!

  • Kas, Tavuprāt, ir grūtākais bērnu audzināšanā?

Savas pacietības trenēšana.

  • Kā Tavs  bērns naktīs guļ un kā tas ietekmē Tavu miegu?

Pirmie divi gadi bija traki, jo viņa cēlās līdz pat 8 reizēm pa nakti un par miegu varējām aizmirst… tas bija grūts laiks, jo īpaši, ka ir pilnas slodzes darba diena līdz vēlam vakaram, bet tagad viss ir kārtībā un Pauliņa ļauj gulēt saviem senčiem.

  • Kas Tavam bērnam vislabāk garšo un kas pavisam negaršo?

Vislabāk garšo saldējums jeb, kā viņa saka, “pīpups”, kā arī paprika jeb, kā viņa saka,“patriks”un negaršo sēnes… nezinu kāpēc.

  • Vai esi apmeklējis kādus kursus par bērnu audzināšanu pirms vai pēc bērnu dzimšanas? Ja esi, vai Tev tie šķita noderīgi reālajā ikdienā ar bērniem? Ja neapmeklēji – kāpēc izvēlējies to nedarīt?

Laika trūkuma dēļ neesmu apmeklējis bērnu audzināšanas kursus.

  • Vai Tu piedalījies dzemdībās? Kāpēc nolēmi piedalīties/nepiedalīties?

Jā, piedalījos dzemdībās un iesaku to darīt visiem džekiem! Tādu emociju pieplūdumu, kad pirmo reizi ieraudzīju savu bērnu es  vēl neesmu piedzīvojis. Redzot arī to visu, kas ir jāpārcieš tavai otrajai pusītei, sāc daudz vairāk cienīt viņu un vispār sievietes!

  • Kā, Tavuprāt, pēc bērnu piedzimšanas jutās Tava bērna mamma?

Nogurusi, bet laimīga.

  • Kādas bija Tavas izjūtas pirmo mēnesi pēc bērna piedzimšanas?

Parādījās dziļāka jēga dzīvei un jutos, ka varu “kalnus gāzt”, bet miegam teicu: “Atā!”

  • Kā tu raksturotu sava bērna mammu salīdzinājumā ar to, kāda viņa bija pirms kļuva par mammu un kāda ir tagad?

Viņa ir kļuvusi emocionāli stabilāka, nosvērtāka, pašpārliecinātāka.

  • Kurš (Tu vai bērnu mamma) emocionālāk reaģē uz bērna veselības izmaiņām (iesnas, temperatūra utml.)? Kāpēc, Tavuprāt, ir tieši tā?

Emocionālāk reaģē viennozīmīgi mamma, jo emocionālā saikne starp mammu un bērnu ir ļoti stipra.

  • Kā jūsu ģimene risina domstarpības, kas rodas par bērna audzināšanu, ja tādas mēdz būt?

Mūsu ģimē tādu praktiski nav, bet ja kaut kādas domstarpības rodas, tad tās mēs atrisinām bez īpašiem strīdiem, bet svarīgi ir tas, ja kāds no vecākiem bērnam audzināšanas nolūkos kaut ko pamāca jeb aizrāda – būt vienotiem savā starpā un nepakļauties bērna kaprīzēm.

  • Ko, Tavuprāt, Tava partnere visvairāk novērtē Tevī bērnu audzināšanas jomā?

To, ka spēju pārņemt “stafeti” brīžos, kad viņai vairs nervi netur.

  • Ko savā partnerē bērnu audzināšanas jomā visvairāk novērtē Tu?

Pacietību un principialitāti.

  • Kā Tava bērna mamma varētu Tev ikdienā vairāk palīdzēt, lai Tu kļūtu par vēl labāku tēti?

Viņa tā jau dara visu iespējamo, lai es tāds būtu.

  • Ko Tu gribētu, lai Tavi bērni Tev novēl Tavā 60 gadu dzimšanas dienā?

Lai man būtu daudz mazbērnu un mazmazbērnu.

  • Ko Tu novēlētu citiem jaunajiem un ne tik jaunajiem tētiem?

Pacietību!

 

Rakstā izmantotas bildes no Valtera, Ilvas un Pauliņas ģimenes arhīviem.

Līdzīgi raksti:

1 Comment

Vieta Tavam komentāram: