Kad bērni slimo…

(Titulbilde: Anita Austvika)

Neviens adekvāts cilvēks nepateiks, ka slimot ir baigi forši, bet ir jābūt pavisam aptrakušam, lai pateiktu, ka sēdēt mājās ar apslimušiem bērniem ir viegli. Nav svarīgi vai esi mājsaimniece un Tava primārā darba vieta ikdienā ir mājas, vai ikdienā ej uz īsto darbu un bērna slimības laikā ņem slimības lapu, skaidrs ir tas, ka tajā laikā bērns burtiski pieprasa no Tevis VISU Tavu enerģiju, spēku, nervus un tas ir pamatīgs pārbaudījums jebkuras mammas (vai tēta, ja ar bērnu paliek viņš) veselajam saprātam. Ja vēl Tev ir vairāk par vienu bērnu un apslimst viņi rindiņā viens pēc otra, tad šī mājās sēdēšana var sākt šķist līdzīga kaut kam starp cietumu un omulīgu trako māju, tāpēc ir ārprātīgi svarīgi pastrādāt ar savu mentālo stāvokli, lai varētu sniegt visu savu mīlestību mazajiem, kuriem tā ir īpaši svarīga un lielāka par visu pasauli. Neviens jau arī nešaubās, ka Tava mīlestība pret saviem bērniem ir nesalīdzināma ne ar ko citu šajā plašajā galaktikā, tomēr neliegsimies, ka sanervozējies un pārguris cilvēks, kura bļodiņa ir izsmelta un vēl paskrubināta ar karoti, diez vai ir spējīgs vēl papildus dot un ar laiku, ja slimošana ievelkas, tieši tas arī notiek.

Pēdējo nedēļu es esmu pavadījusi tieši šādi – vecākais dēls pirmo reizi savā mūžā tika pie pamatīgākas apslimšanas un šīs dienas ir pavadītas ārstējot dēlu, cenšoties nesaslimt pašai un paralēli žonglējot mēnesi veco māsiņu pa dzīvokli, lai brālis nepamanās viņu sabučot līdz pat savam puņķu līmenim. Stress aug augumā ar katru dienu, jo paralēli bērnu un savas veselības sargāšanai ir jāsakopj māja (kļūt par netīrības karaļvalsti nav nekādas vēlmes, kaut ar diviem maziem bērniem tas ir piecu minūšu jautājums), un arī siltas brokast-pusdien-vakariņas ir jāgatavo (no maķīša negribas un nevajadzētu pārtikt katru dienu, visu dienu). Tad nu lūk, ap piekto slimošanas dienu sapratu, ka man jāsāk pastiprināti piedomāt par mazajiem labsajūtas eliksīriem, ko es varu atrast visā šajā epopejā, lai piepildītu savu kausiņu atpakaļ ar pozitīvām sajūtām emocijām un mīlestību, kas kā izrādījās nemaz nav viegli, tāpēc vēl jo vairāk apbrīnoju tos vecākus, kuru bērni slimo regulāri un šis dubultslodzes darbs ir viņu regulāra dzīves sastāvdaļa. Jūs esat pārcilvēki un miljons veselības jums! 

Piedzīvojot šīs dienas, es sāku domāt, kas tad vispār ir tie sīkumi, kas mani var ātri uzlādēt, tad nu sapratu, ka tās ir pavisam banālas un vienkāršas lietas – saldumi (kūkas, konfektes un citi našķi – cukurs arvienvārdsakot – ātrā enerģija, ar ko ikdienā pārspīlēt noteikti nevajag, bet šādos “ekstremālos apstākļos” atļaujos drusku biežāk un vairāk), obligāta duša ar nelieliem skaistumkopšanas elementiem gan no rīta gan vakarā (es tiešām nespēju sākt un beigt dienu bez dušas, pat ja tā ir fiksa 2 minūšu noskalošanās zem tekoša ūdens, bet tas tiešām uzreiz sapurina, noskalo visu negatīvo un baigi atslābina. Ja vēl izdodas kādu sejas masku pabaudīt, tad vispār tie ir papildus bonusa punkti). Slimošana tad nu ir tas laiks, kad es arī bērnam atļauju vairāk, piemēram, ilgāk ļauju paskatīties multenes, kā jebkurā citā dienā, jo es saprotu, ka viņš no daudzajiem ierobežojumiem ir tik pat izbesījies un turklāt viņš vēl ir slims, kas piepluso arī fizisko nelabsajūtu. Lai jau tiek, ar režīmu ilgtermiņā nekas ļauns tādēļ nenotiks. Vēl es vienmēr cenšos nolikt malā visus ārpasaules darbus, jo šis laiks pieder bērniem. Protams, reizi dienā tāpat sanāk atvērt datoru un atbildēt uz pāris e-pastiem, bet kopumā ir lietas, kas var pagaidīt un tā nav necieņa pret darbiem, gluži pretēji – es cienu cilvēkus pietiekami, lai atliktu nopietnas sarunas uz laiku, kad es būšu spējīga tās uzturēt pietiekami sakarīgas un varēšu tām veltīt savu 100% uzmanību. Kopumā es vienkārši cenšos domāt pozitīvi un visu laiku sev atgādinu, ka šis ir tikai posms, tas ir pārejošs un drīz beigsies!

Foto: Anita Austvika

Domājot par šo ierakstu, es vērsos arī pie dažām citām mammām, kuras lielai daļai no jums jau ir pazīstamas, pēc padoma un viņas bija tik laipnas, ka padalījās savās receptēs, kā sevi ātri un veiksmīgi savākt, kad laika, prieka un enerģijas ir maz, bet tās ir trīs lietas, ko vajag visvairāk. Turklāt kārtējo reizi pārliecinājos, cik vienotas savā “darbā” tomēr ir mammas, jo brīdī, kad uzdevu visām mammām šo jautājumu – kā jūs saglabājat savu veselo saprātu bērnu slimošanas laikā – neviena no mammām nerakstīja, ka tas ir viegli un kāpēc man vispār rodas tāds jautājums. Turklāt es vēlreiz pārliecinājos, ka pat visdažādākajām sievietēm, dažbrīd ir līdzīgi paņēmieni, kā vienkārši sajust sevī kripatiņu jauna spēka. Aicinu iedvesmoties vienai no otras situācijā, kura vairāk vai mazāk, tomēr katrai mammai ir gaužām pazīstama, turklāt, lai cik ļoti mēs negribētu būt īpaši un neatkārtojami, tomēr dažkārt ir forši redzēt, cik tomēr esam līdzīgi!

Foto: Krista Kudore

Laura Grēviņa

(Divu dēlu – Everta un Edvīna mamma, bloga Viens+Viens autore, veselīga, garšīga un ekoloģiska dzīvesveida piekritēja):

“Tie brīži, kad bērni slimo, nekad nebūs patīkami. Tomēr tagad, kad man ir 2 bērni, ir jau pieredzīte, un izveidojusies sava sistēma, ko darīt, lai slimošanas laikā saglabātu veselo saprātu! Un arī satraukums par slimošanu ir mazāks.

Pirmkārt, atcelt visus darbus. Vienīgais, kas šajā laikā ir jādara – jāparūpējas par bērniem. Un nevajag justies vainīgai, ja tādēļ jāatceļ norunātas tikšanās, vai iekrājas e – pasti. Esmu atmetusi domu, ka bērnu slimošanas laikā izdarīšu visu, kas iecerēts.

Otrkārt, ergosoma. Ja mazākais slimošanas laikā konstanti grib opā, bet jāmīļo un jāparūpējas arī par lielāko, bez ergosomas nekādi. Tā man ir pamatīgs ikdienas atvieglotājs, jo īpaši slimošanas laikā.

Treškārt, ja iespējams, saucu palīgus un ciemiņus. Tā kā lielākā daļa draugu paši ir ar maziem bērniem, tie “atkrīt” – lai nesaslimtu. Omes mums arī ir strādājošas un aizņemtas, bet dažreiz paveicas, un kāds vismaz uz stundiņu ciemos atbraukt var – atvest kaut ko no veikala, vai izvest ārā to, kuram veselība atļauj.

Ceturtkārt, nervu tēja vai vīns – kas kuram tuvāks! Varbūt arī abi divi, protams, saprātīgos daudzumos.

Piektkārt, draudzeņu atbalsta čatiņš. Ja nebūtu kam pasūdzēties, būtu grūtāk. DAUDZ grūtāk. Vīram mana pukstēšana bijusi nebijusi.

Sestkārt, atalgojums sev, kad diena izturēta. Man tas parasti ir kāds saldējums vai kāda labvēļa atnests kūkas gabaliņš!

Diemžēl gan gadās reizes, kad saslimstu arī pati, un vīrs vēl komandējumā – tad ar visu šo ir DAUDZ grūtāk :).”

Aiga Zviedre

(Dēliņa Rafaela mamma, ceļošanas, jogas un krāsainas dzīves entuziaste)

Šis gads mums tieši iesākās ar traku posmu, kad Rafaela tētis bija tikko aizbraucis prom strādāt ārzemēs un mēs ar dēlu palikām abi mājās vieni slimojot. Tas bija traki. Atceros izmisumu, kad šķita – jumts brauc un nav jaudas tikt galā. Bet nebija jau variantu. Bija jātiek. Par spīti fiziskam bezspēkam un emocionālam nogurumam, jo pašai termometrs rādīja virs 38 un dēla rokās izraudāja savu sāpi teju 24/7. Mana veselā saprāta recepte:

Mūzika un dejošana.
Šī metode drošvien nebūs piemērota pirmajām slimošanas dienām, kad labāk tomēr mierīgi pagulēt.
Bet mūsu omai labi palīdzēja – likt skaļi uzkurinošu mūziku un dejot kā trakiem, pilnīgi neadekvātas kustības, vienkārši kratīt besi laukā. Īpaši labi uzlādē elektroniskā mūzika, lai gan ikdienā tādu vispār neklausos. Atceros, ka tieši nodomāju, ka šo derētu ieviest terapijās, jo labsajūta garantēta.

Filmas un seriāli.
Attiekties pret šo laiku kā iespēju beidzot “binge-watch” kaut veselu sezonu iemīļotā seriāla vai filmas no must-see saraksta. Gluži tāpat kā pati slimojot patērēju TV nepieklājīgos daudzumos, arī mazajam ļauju paskatīties multenes ilgāk kā ikdienā pieņemts.

Sapucēties.
Šis ir absolūti irracionāls ieteikums, bet pārbaudīts – strādā. Neiet runa par balles kleitu, bet gluži vienkārši uzvilkt tīras drēbes nevis skumt vienās un tajās pašās treniņbiksēs, uzlikt make up minimumu, vismaz izķemmēt matus. Jo manā pieredzē ir tā – ja jūtos slikti iekšēji un spoguļattēlā ieraugu puņķainu fūriju, kas atbilstoši izskatās arī ārēji, sajūtos tikai sliktāk. Bet pārliecība, ka esmu sataisījusies un vismaz forši izskatos, pat, ja māja nav jāpamet, dod man enerģiju un ļauj vismaz emocionāli justies labāk.

Atbrīvot sevi no pienākumiem.
Mājas kārtošana pagaidīs. Slimojot svarīgi savas niecīgās enerģijas rezerves izmantot lietderīgi – rūpējoties par sevi un bērnu. Tāpēc labs variants ir veļas kaudzei iet ar līkumu un pasūtīt gatavu ēdienu uz mājām vai palūgt draugiem/radiem kaut ko atnest. Katru dienu to atļauties gan nevarēju, bet atceros, kā pasūtīju picu un uzdāvināju sev vakaru bez raizēm pie plīts. Forši, protams, ja var šo pienākumu uz slimības laiku uzticēt partnerim, man diemžēl šāda varianta nebija, nācās pašiem tikt galā.

Ieva Cipruse

(Mamma meitiņai Miai, krāšņu stāstu stāstniece un cilvēcīgu trauku burve)

Lai nesajuktu prātā ar puņķainu nabadziņu un četrām sienām.
Nu, domāju, nebūšu oriģināla, bet svētā trīsvienība – daudz multenes (lai tu vai padarīt ko citu bez galvas paijāšanas), gatavs ēdiens uz mājām (nav jābūt buržujam un jāsūta restorāns, der arī taču lielveikala pica un šokolādes bulkas) un kāds, ar ko parunāties. Izmantot iespēju, kad NEDRĪKST iet ārā no mājām sev – abiem ar slimnieku uzlikt uz sejas biezpiena masku un lakot nagus, nekrāsoties un paralēli multenēm noskatīties nepieklājīgi daudz seriālu.
Īstenībā vienkārši lietas, kuras apgrūtina būšana četrās sienās – darbu atvieglošana un izklaide sev un mazajiem

Agija Kola – Kanča

(Mamma dēlam Robinam, koša un iedvesmojoša personība, kuras viedokli sadzird un ieklausās daudzi estēti)

Jāatzīst, ka to prozā un dzejā aprakstīto beznosacījumu mīlestību vispārākajā pakāpē esmu izjutusi tieši, kad mazais ir apslimis. Kad saproti, ka esi gatavs darīt jebko, debesis pušu pārplēst, lai viņam palīdzētu. Bet arī šajā mīlestības vilnī var uznākt pagurums. Es cenšos piedomāt par mazām niansēm, kas var uzmundrināt omu visas dienas garaumā. Izdzeru kafiju no skaistākās krūzes vai palūdzu vīram, lai atnes manu mīļāko kafiju pa ceļam uz mājām. Par cik slimojot bērni mēdz gulēt vairāk, tad es ļauju veļas un trauku kalniem krāties un palutinu sevi ar kādu skaistu filmu, kamēr slimnieks klēpī šņāc savu veselības miedziņu. Slimojot pieveru acis uz ikdienas lietām, gan sev ļaujot būt “slinkākai”, gan bērnam ļaujot vairāk tādas lietas, ko ikdienā ierobežotu. Tādā veidā visiem ir mierīgāks prāts.

Foto: Krists Luhaers

Māra Upmane – Holšteine

(Meitas Ronjas un dēla Ezras mamma, maģiskas mūzikas meistare)

1.) Nelikt ekspektācijas par darbiem, šīs dienas vienkārši tu esi ar bērniem. Ja kaut ko izdari, tas ir bonuss, bet uz to nedrīkst paļauties.

2.) Gulēt ar bērniem diendusas, citādi vakaros zūd pacietība aijāt.

3.) Saukt tuvus ciemiņus, piemēram, brāli vai tuvu draudzeni, kas īsina laiku un, kas var palīdzēt ar mazā nēsāšanu uz rokam un varbūt pat nomazgā kādu trauku.

4.) Laicīgi atrādīt bērnu ārstam, kam uzticies, jo vistrakākā ir sajūta, kad piektdienas pēcpusdienā saproti, ka vīkends priekšā un neesi drošs, ka bērni tiek ārstēti pareizi, bet tavs dakteris jau nedēļas darbus beidzis (tieši šobrīd apsveru braukt vai nebraukt pie dežūrārsta poliklīnikā).

5) Piedot sev to pārāk ilgo multeņu laiku jau laicīgi. Slimošanas laiks ir izņēmums.

 

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: