Kompleksu spēriens pašapziņai!

Kā jau lielai daļai cilvēku, man gribētos, lai pasaulē nav negāciju, nav karu, nav slimību, nav vardarbības un nav visādu citādu briesmu lietu, bet tā diemžēl nav. Ir gan viss augstāk minētais, gan vēl daudz citu mēslu, kurus rada cilvēki paši. Cīņā par varu, naudu, vienkārši slimu pašapmierinājumu bieži vien pasaulē ir stiprāka par jebkādu cilvēcību un ar prātu aptveramām normām, tad nav nekāds brīnums, ja uz visa šī vājprāta fona pazūd katra cilvēka, kā indivīda, pēdējās pašapziņas paliekas un mūs ievainot kļūst vieglāk par vieglu, turklāt tas iet tik tālu, ka vislabākais ierocis pret savu pašapziņu esam mēs paši. 

Vai esat pamanījuši, ka tas, par ko pārmetam citiem, visbiežāk ir tieši tas pats, ko neciešam paši sevī? Vai tas būtu liekais svars, vai kādu faktu nezināšana, vai viņa profesionālais darbības lauciņš, vai jebkas cits, tomēr katrs uzbrauciens, ko veltam kādam citam ir pilnīgs mūsu pašu kompleksu un baiļu atspoguļojums. Tieši tāpat ir arī ar lietām, kuras mūs spēj aizvainot un sarūgtināt – tas viss ir balstīts uz mūsu pašu kompleksiem. Atkal jau, ja tā ir tik vienkārša patiesība, tad kāpēc mums ikdienā ir tik grūti sadzīvot ar visu to, kas mums tik ļoti riebjas/kaitina/nepatīk? Kāpēc mums ir tā neizsīkstošā vēlme kādu aprunāt aiz muguras, viņam ieriebt, pateikt kaut ko riebīgu un īpaši sociālajos tīklos, kur atsekošanas poga ir turpat augšējā labajā stūrī? Vai iespļaut kādam dvēselē pa kluso vai atklāti ir tas, kas mūs padara labākus, skaistākus un īpašākus? Es gribētu atbildēt skaidri un gaiši – nē, nē un vēlreiz nē! Gluži otrādi – ar katru tādu negatīvu piezīmi un draņķību, ko uzlejam citam uz galvas, mēs kļūstam mazāki, melnāki, pretīgāki un nepamanāmāki. Interesantākais jau ir tas, ka par katru indes devu, ko iespļaujam sejā kādam citam, mēs dubultā ar to aplejam sevi un man personīgi to ļoti negribas saņemt. Jau kādu labu laiku es apzināti cenšos izvairīties no liekiem cilvēkiem, liekām emocijām un liekiem krāmiem un kaut arī negatīvās lietas no savas dzīves nevar izslēgt pavisam, tomēr ir pilnīgi iespējams to apzināti censties darīt. Man tik ļoti gribas izaugt līdz tādam apziņas stāvoklim, kurā man vairs nav vēlmes nobolīt acis un pateikt: “Ak šausmas! Vai Tu redzēji TO meiteni, kura ar TĀDU vēderu ir uzvilkusi TĀDU topiņu?” vai arī ko tamlīdzīgu. Pēdējo reizi, kad es kaut ko tādu pateicu skaļi, mani pašu pārņēma fizisks nelabums, man šķita, ka lielāku stulbumu pieaudzis cilvēks nevarētu pateikt, jo tajā pašā brīdī iedomājos, kā sajustos es, ja kāds to teiktu par mani. Un saka jau arī, daudz, aiz muguras un ne to vien saka, bet mani tas vairs neskar. Ziniet kāpēc? Tāpēc, ka es zinu, kas esmu pati sev, es zinu, kas esmu savai ģimenei un draugiem, kā arī es zinu, kāda vēlos būt. Es zinu, ka katrs spļāviens uz muguras citam ir burvīgs spļāviens man pašai sejā un tas attiecas uz pilnīgi jebkuru no mums.

Es nesaku un nekad neteikšu, ka dzīve ir medus pods, kurā nav nevienas darvas piciņas, bet es zinu to, ka pilnīgi pietiek ar rukšiem, kuri ķēzī mūsu medus podiņos, lai to nevajadzētu darīt mums pašiem. Ar šo ierakstu es ļoti vēlos lūgt aizdomāties par katru nākamo komentāru, ko vēlamies kādam izteikt, par katru aizrādījumu, kura vienīgais mērķis ir otram cilvēkam iekost, par katru spērienu zem jostas vietas, vienkārši aizdomāties, ko nozīmē šī vēlme to izteikt skaļi vai aiz muguras. Es aicinu katru nākamo neproduktīvo un sāpīgo uzbraucienu, ko vēlaties kādam veltīt novirzīt un pārvērst par komplimentu, jo lai cik banāli tas neizklausītos – tāpat, kā mēsli vairo mēslus, arī laipnība vairo laipnību. Nākamreiz, kad radīsies vēlme kādam iekost – pasaki labāk kaut ko labu, sniedz atbalstu saviem tuvajiem, mīli sevi un vairo savu pašapziņu uz laimes, nevis negāciju rēķina. Mēs taču spējam sevi cienīt vairāk, lai būtu labāki par anonīmiem interneta troļļiem? Es zinu, ka es noteikti spēju vismaz tik daudz un ticu, ka arī Tu spēj! Vairosim viens otra pašapziņu, nevis gāzīsim ar ģīmi dubļos sava labuma gūšanai un, ja nu gadījumā, kāds cilvēks Tev spēj likt justies slikti tikai tāpēc, ka viņš eksistē – krati viņu no sevis nost. Nu nestāvi tajos dubļos līdz ceļiem tēlodams upuri. Ej prom un mīli sevi vairāk, jo upuru tēlošana sen jau vairs nav modē! 🙂 Vai Tu šodien jau pateici kādam kaut ko patiešām labu?

Līdzīgi raksti:

2 Comments

  1. Nu forši, Pauliņ! Tāds ir arī mans lielais mērķis sevis audzināšanā, je ne pats pirmais punkts, tad nu ļoooti tuvu pirmajam- iemācīties citus nenosodīt, da jeb kāda iemesla dēļ. Grūti, ļoti grūti! Kāja, t.b. mēle paslīd nemanāmi! Sevis audzināšana 🙂 Tāpēc laikam apzinātības prakse sāk palikt tik populāra

    1. Protams, ka viegli tas nav! Kaut kur reiz dzirdēju teicienu “nothing that comes easy is worth having”. Pilnīgi tam piekrist nespēju, bet kaut kas tajā ir! 🙂

Vieta Tavam komentāram: