Liekā bagāža.

Jo vecāka kļūstu, jo vairāk domāju par to, cik tomēr svarīgi ir apzināt visu lieko, ar ko esmu apkrāvusies savas salīdzinoši neilgās dzīves laikā. Lietas, domas un, jā, dažreiz arī cilvēki. Izklausās jau, protams, skarbi par tiem cilvēkiem, bet tas nekad nav vienpusēji. Mēs parasti abi viens otram esam kļuvuši par nastām, par krāmiem, ko velkam sev līdzi kā tādus enkurus un mēģinām sev stāstīt, ka viens bez otra nevaram dzīvot, bet, kad tomēr palaižam tos enkurus vaļā – tu un es sākam elpot burtiski svaigāku un kvalitatīvāku gaisu. Tas pats attiecas uz lietām. Miljons kurpes, kleitas, dakšas, naži, glāzes, kastītes lielākās kastītēs, maisiņi maisiņos… pilnīgi lieki grabuļi. To saprotu tagad, kad mūsu mazais dzīvoklītis ir mums kļuvis tik šaurs, ka jauna kniepadata tajā jau šķistu, kā milzu mēbele. Mans sapnis ir par lielu māju telpu manai ģimenei. Gaišu, ar smaržīgām masīvkoka grīdām un tukšu. Galvenais tukšu! Tādu telpu, kur vieta ir tikai nepieciešamām un kvalitatīvām lietām, un to pašu kārtību gribu ieviest savā prātā un par to arī šoreiz šis stāsts.

Protams, es neesmu nedz naiva, nedz stulba un zinu, ka dzīve pati krauj klāt jaunus ķieģeļus, kārdinājumus un vēlmi kaut ko paglabāt, ja nu noder, bet aizvien biežāk saprotu, ka visbiežāk tas nekad netiek izmantots un tāpat vēlāk aiziet mēslainē. Aizvien biežāk gribas elpot. To svaigo, tīro gaisu, ko pieminēju jau pāris teikumus atpakaļ. Esmu sapratusi, ka brīžiem sanāk sevi baigi apčakarēt – sev sameloties un, ziniet, nav sliktāku melu par meliem pašam sev. Ik pa laikam meloju sev par to, ka manī nav lieku krāmu. Par to, ka mans prāts ir tīrs un es varu tā dzīvot, bet nevaru. Ar katru dienu, ko kļūstu vecāka, es gribu izmēzt no prāta visus draņķus. Dusmas, jebkādu skaudību (gan balto, gan parasto), aizvainojumu, nespēju piedot, izprast un palaist vaļā to, kas sāp un vispār visus savus enkurus.

Gribot, negribot, es vēroju arī citus cilvēkus un atkal jau nonāku pie badakāša latvieša. Cēloņus tādai mantkārībai un vēlmei visu sagrābt sev nav tālu jāmeklē. Kari, okupācijas un laiki, kad nav pat maizes kumosa, ko iedot bērnam apēst, velkas mums līdzi katrā asins stīdziņā un tas ir vairāk, nekā saprotami, bet atkal no otras puses skatoties, ir lietas, no kā mums ir beidzot jāsāk sevi atradināt. Piemēram, tā pati nespēja priecāties par citu laimi. Liktenis jau nav nekāds mazais bērns un, kā likums, liek mums regulāri nostāties pretī tam, kas sāp visvairāk. To, ko gribam visvairāk, bet nespējam iegūt, dzīve mums dāsni uzliek uz šķīvja blakus sēdošajam cilvēkam un tu paliec ar kaut kādu vienu pļecku savas gardās un ilgi kārotās maltītes vietā. Vai tad tā nav netaisnība? Nu, bet fakts, ka ir. Skaidrs, ka pirmā un absolūti normālā reakcija ir skaudra sāpe pakrūtē un neliela vēlme morāli izkāpt pa devītā stāva logu, bet jautājums ir tajā, ko katrs izvēlas ar to situāciju un sāpi darīt tālāk. Vai audzēt sevī dusmas par blakussēdētāja šķīvja laimi vai tomēr aptvert, ka dzīvē katrai lietai savs laiks un sava vieta. Neviens jau arī nezin, cik ilgi tas tavs kaimiņš ir gaidījis to savu gardo ēdienu vai arī, kam viņš ir izgājis cauri, lai varētu beidzot nobaudīt kumosu siltas laimes porcijas. Pat, ja tev šķiet, ka visu par to cilvēku zini, tu vari būt diezgan drošs, ka nezini gan. Es no sirds gribu mācīties pieņemt. Pieņemt to, ka dažreiz arī sadzijušas brūces plīst pa vīlēm tā,ka nevar saprast vai vispār tās kādreiz bija sadzijušas. Gribu mācīties pieņemt, ka tikai caur saplīsušām brūcēm mēs tā pa īstam augam. Kļūstam stipri, skaisti un no sirds laimīgi.

Zini par ko man tas lielākais prieks? Par to, ka ar katru gadu sanāk labāk… Ar katru gadu aizvien labāk sanāk mācēt pateikt nē un nemēģināt lāpīt pasauli, īpaši, ja zini, ka par rezultātu pat paldies nepateiks un palaidīs Tevi savvaļā tā, it kā Tu nemaz nebūtu eksistējis. Varbūt pat, kā muļķim pēdējam, paklapēs pa plecu un pateiks, ka varēji taču vēl kādu sulu no sevis izspiest. Tas noteikti nenozīmē, ka esmu pazaudējusi spēju just sāpes, aizvainojumu, dusmas, nebūt nē, man gluži vienkārši nav tāds mieramikas raksturs, bet esmu nonākusi tajā punktā, kurā saprotu, ka katra tāda negatīva emocija primāri kaitē man pašai. Tas ir mans emocionālais smagums, kas man neļauj gulēt un no tā ar steigu jātiek vaļā. Jā, dažreiz tas aizņem pāris minūtes, bet citkārt ir sāpes, kas aizņem stundas, dienas un gadus, bet galvenā noteikti ir vēlme nopurināt slikto un aizvietot ar labo. 

Cits stāsts ir ar cilvēkiem, kuri savu laimi Tev speciāli uzbāž ar domu, lai Tevi iedzītu mazliet dziļāk zemē, bet te jau atkal tas stāsts par tiem cilvēkiem – enkuriem, jo kam gan tādus ļaundarus vajag? Arī viņi agrāk vai vēlāk gan jau nonāks pie secinājuma, ka tāda darbība tikai beigu beigās pūdē pašu dzīvi. 

Protams, es neesmu ne Dalailama un pat ne jebkāds cits apgarots un pārlaimīgs cilvēks, lai kādu mācītu, tomēr es esmu pavisam dzīvs un parasts cilvēks, kurš iesaka un atgādina, ar vislabākajiem nodomiem un vēlmi, kaut ātrāk būtu sākusi sevi tīrīt no visa liekā – lietām, emocijām un cilvēkiem. Lai ir tas tīrais un svaigais gaiss, lai ir vienkārši viegli un labi, pat tad, kad tā nav. Tīri sevi pats un tikai uz sava rēķina, jo ja to darīsi uz kāda cita laimes rēķina, tad beigās tik un tā atgriezīsies nulles punktā un sāksi visu no sākuma. Ja kāda sāpe ir pārāk liela, tad vienkārši atļauj sev būt mierā un pasaudzē sevi. Atpūties no tā, kas visu laiku atgādina par to sāpīgo. Vienkārši atrodi veidu sakrāt spēkus stāties tai sāpei pretī un, kad būsi kļuvis gana stiprs, tu sapratīsi, ka esi kļuvis stiprāks arī par sāpi! Izmet to bagāžu mēslainē!

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: