Mamma 10 mēnešus.

Itālija 2016 (2)Šodien mēs ar bloga Viens + Viens autoru ģimeni Lauru, Tomu un mazo Evertu aizvadījām savas kopīgās blogeru Vēlās ģimeņu brokastis. Liels paldies visiem, kuri ieradās, jo bija patiess prieks visus satikt. Ceru, ka drīz tiksimies atkal un, kas zina, varbūt jau lielākā pulkā. Kamēr pasākuma apraksts top un tiks publicēts jaunās nedēļas sākumā, tikmēr gribu jums pastāstīt, ko pavisam citu. Šādu ierakstu biju plānojusi veikt uz mana dēla 1. dzimšanas dienu, bet tad sapratu, ka neviens man neliedz to veikt divreiz, turklāt nākamie divi mēneši solās būt tik atstāstāmi un parādāmi, ka laiks jums kaut ko pastāstīt arī tagad.

Esmu bez divām dienām 10 mēnešus veca puikas mamma. Es nezinu, kur un kāpēc tā skrien laiks, bet zinu vien to, ka gandrīz katru dienu mani piemeklē dažnedažādas atklāsmes un domas par to, ko tas ir manā dzīvē reāli mainījis. Protams, pirmais fakts jau ir tāds, ka atrodos bērna kopšanas atvaļinājums, kas nozīmē to, ka uz zināmu laiku esmu aizstājusi biroja galdu ar cilvēka audzināšanu, bet, lai cik banāli tas neizklausītos – tas cilvēks, kuru audzinu ir vairāk es pati, nevis mans dēls. Es pati esmu augusi vairāk, nekā jebkurā darba vietā, skolā, kursos vai jebkurā citā formālā izglītības iestādē. Būt mammai ir izrādījies labākais “darbs”, ko man jebkad ir nācies darīt un ir 10 atziņas, ko man ļoti gribējās pierakstīt, lai es tās nekad neaizmirstu un, lai man būtu iespēja padalīties ar kaut ko dziļi personīgu.

1. Mammai arī vajag mammu.
Man šķiet, ka es nekad iepriekš tik ļoti neesmu novērtējusi pati savus vecākus un īpaši mammu. Nekad nav bijis tik liels kauns par ziepēm, ko ir nācies savārīt pusaudžu gados, kā arī nekad nav bijusi tik liela pateicība par tādām elementārām pamatzināšanām un prasmēm, kā mājas sakopšana un ēst gatavošana, kas būtībā man ir tieši no manas mammas. Es novērtēju visas tās naktis, ko mana mamma ir pavadījusi pie maniem zīdaiņa laika nemieriem un es beidzot dziļi fiziski izjūtu to līdzsāpi, ko notekti izjūt mana mamma katru reizi, kad tavam bērnam – miesai un asinīm, kaut kas sāp, ir grūti vai vienkārši ir gadījusies slikta diena. Paldies, mammu!

2. Kur paliek tā neatlaidība?
Pirmajā dzīves gadā bērns visticamāk apgūst vairāk, nekā visā savā tālākajā dzīvē. Viņu absolūti nekādi nekavē iemācīties staigāt vai visu izzināt, pāris kritieni, puni uz pieres un pāris raudamas “traumas”, kas rodas attīstības rezultātā. Mūs pieaugušos dzīve nereti tik ļoti piespiež ticēt, ka ne uz ko vairāk neesam spējīgi un tas ir briesmīgi! Kāpēc bērnu pāris puni neattur saņemt to, ko viņš patiešām vēlas, bet mūs attur? Es mācos no dēla – nebaidīties un darīt to, ko es vēlos darīt, pat ja simts cilvēki visapkārt man mēğina iestāstīt, cik grūti tas būs un kam gan man to vajag. Ja tu gribi, tātad tu vari!

3. Pacietība, pacietība, pacietība.
Esmu jau šo minējusi iepriekš, bet pacietība ir viena no svarīgākajām lietām, ko manī katru dienu attīsta bērns. Pacietība pakļauties un uzklausīt viņa dienas ritmu, pacietība neuzvilkties, kad viņš kaut ko pieprasa un brēc atspēries bez asarām un ļoti dusmīgi, pacietība būt mīļai un maigai pat tad, kad garastāvoklis pašai ir izkāpis pa logu un dažādas citādas mācībstundas.

4. Būt labākai sievai savam vīram.
Es nezinu vai kādreiz esmu savu vīru mīlējusi TIK ļoti, kā brīžos, kad redzu, cik labs tētis viņš ir mūsu bērnam. Tā sajūta, kad varu drošu sirdi teikt: “Jā, es gribu, lai mans dēls izaug par tādu vīrieti, kāds ir viņa tētis!” it nenovērtējama! Protams, ka mūsu ğimenē ir arī strīdi, nesaskaņas un viedokļu atšķirības, bet dienas beigās vissvarīgākais ir tas, ka būšana par vecākiem mūs ir iemācījusi, ne vien saplēsties, bet arī parādīt dēlam ar savu piemēru, ka visi konflikti ir atrisināmi un dienas beigās viss ir kārtībā, jo cieņa un mīlestība ir spējīga pārvarēt visādas muļķības. Protams, redzot to visu, manī katru dienu mostas jauna vēlme būt ne vien labai mammai, bet labai sievietei savam vīrietim. Tieši tik vienkārši. Paldies, vīrs! 🙂

5. Zobu nākšana, pamperu kalni un visādi bēbju nesmukumi.
Jūs tiešām domājat, ka bez bēbju vēmekļiem, kakām un citiem “skaistumiem” ir iespējama mazuļa ienākšana pasaulē? Nē, taču! Un? Vai tas to apziņu, ka esat radījuši jaunu dzīvību padara mazāk laimīgu? Nebūt nē! Protams, ka katrā ikdienā, īpaši neilgi pēc dzemdībām, iezogas brīži, kad katrs nerva galiņš ir atplēsts līdz mielēm un šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, bet galu galā – TU zini, kas ir labākais Tavai ğimenei un to nekad neaizmirsti.

6. Mammas intuīcija nav mīts.
Mamma jūt. Tas ir fakts. Mamma instinktīvi jūt tik daudzas lietas, ka tas ir gandrīz vai mağiski. Tā ir neredzamas nabassaites valoda, kas mammai ar bērnu saglabājas visas dzīves garumā, bet dažreiz mamma arī nezin un nejūt, jo ir par daudz pamācību, tik daudz ieteikumu, tik daudz, ka vienkārši ir par daudz. Es katru dienu mācos, kā jau jebkura no mums,bet vienu gan esmu apguvusi, kad visa ir par daudz, tad vienkārši paej no visa liekā malā, dziļi ieelpo, padomā, kas domājams un atceries – Tu ZINI un Tu VARI!

7. Lūgt palīdzību ir labi un pat vajdzīgi.
Ir mammas, kuras pašas ar visu tiek galā pašas, bet ir tādas, kurām vajag palīdzību, bet mums pilnīgi visām ir nācies saskarties ar vēlmi kaut ko izdarīt un mēs saprotam, ka vienas to nespēsim. Lūdz palīdzību! Nekautrējies! Arguments par to, ka mūsu vecmāmiņas gan ar visu tika galā pašas bez pamperiem un bez papildus mūsdienu ekstrām ir pilnīgi ignorējams un apgāžams ar vienu vienīgu pretjautājumu – Cik no šīm sievietēm bija patiesi laimīgas?! Stipras, bet absolūti noskrējušās, pārgurušas, bez dzīvīguma pazīmēm. Tādi lepni darba zirgi. Nē, nē un vēlreiz nē! Palīdzi pati un lūdz palīdzību, ja tāda ir nepieciešama un miers. Te atkal lieli paldies manai vīra mammai, kura visbiežāk ir palaidusi mani iziet savās darīšanās, kad to nevar izdarīt mans vīrs.

8. Labās un sliktās dienas.

Ir labas dienas, ir izcili labas dienas un ir dienas, kad visus gribas sūtīt… tā patālāk no sevis. Un tikai nestāstiet, ka arī jums tā nav. Netkarīgi no tā vai esi mamma, vai nē – pilnīgi normāli un samierinies ar to! 🙂

9. Neērtie jautājumi.

Tev nav obligāti jāatbild uz jautājumiem – kad plāno atgriezties darbā, kas parasti tiek uzdots kādu nedēļu pēc mazuļa piedzimšanas, vai arī, kad plānojat otru/trešo utt. bērnu, kas arī aptuveni seko ļoti drīz pēc bērniņa dzimšanas. Nu jūs jau zināt – TIE kaitinošie un satraucošie jautājumi, kas pēc būtības ir nevietā. Uz tiem drīkst arī neatbildēt un par tiem noteikti nav jāsatraucas. Tos turpinās uzdot, par to vari nešaubīties, bet Tava izvēle ir tajā vai par tiem besīties, vai pieņemt un korekti pasmaidīt. 🙂

10. Izdomā sev hobiju.

Ar laiku ir vajadzīgs hobijs. Man šis punkts ir bijis ļoti svarīgs, jo, kaut arī es mīlu būt mamma, man reizi pa reizei ir sev jāatgādina, ka esmu daudzpusīgs cilvēks, kas manā gadījumā ir fotografēšana un arī šis blogs. 🙂

Jebkurā gadījumā, jaukas un ģimeniskas jums visiem brīvdienas un tiksimies jau jaunajā darba nedēļā.

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: