“Mammas īstenība” bildēs.

Ha! Jums droši vien uzmetās zosāda, izlasot virsrakstu vien, vai ne? Man pašai drusku arī! Tāpēc vien to atstāšu tādu, kāds tas ir. Kopš pati esmu kļuvusi par mammu, nudien nezinu, vai vispār kādu tēmu esmu dzirdējusi/ lasījusi/ redzējusi vairāk, kā diskusijas un pat karstus strīdus par to, kas un kāda tad ir īsto mammu īstā ikdiena. Patiesībā kaitinoši daudz. Šoreiz es nolēmu neko par to nerakstīt, bet tā vietā izveidoju nelielu savas ikdienas fotoreportāžu/ pašportretu sēriju, pat nezinu, kā lai korektāk to nosauc, bet es ļoti, ļoti, ļoti ceru, ka šis ieraksts ievilks vēl vienu treknu ķeksi tajā viedokļu pusē, kuri uzskata, ka īsto mammu ikdiena ir tieši tik īsta, cik tā mums katrai ir savā dažādībā un arī ikdienas rutīnā. Kā vispār ir iespējams salīdzināt dažādu dzīvu (tātad līdz kaulam īstu) cilvēku ikdienas un apstrīdēt, ka viņa ikdiena ir attēlota mākslīgāk, kā manējā un otrādi? Nekā! Turklāt es ar nepacietību gaidu kādu rakstu, kur citu “profesiju” pārstāvji dalās savās sajūtās, cik ļoti citādāka ir ikdiena, nekā tā, ko viņi bija iztēlojušies pirms darba līguma parakstīšanas, jo citādi šķiet,ka tikai mammas regulāri salūzt skarbās realitātes priekšā, par to, ka ikdiena ar bērnu ir drusku citādāka, nekā autiņbiksīšu un perfekto smaidu reklāmās. Man būtu interesanti lasīt kaut ko no sērijas “10 lietas, par ko mani neviens nebrīdināja pirms kļuvu par grāmatvedi/ juristu/ zobārstu/ skolotāju…”. Es, protams, piebildīšu, ka rakstu šo visu ar vieglu ironijas šķipsnu, jo man vispār ļoti patīk ikdiena, kā tāda, jo tieši es un neviens cits, to veidoju par labu vai sliktu sev. Visa sāls ir tajā, cik labi vai slikti man konkrētajā dienā ir izdevies darbs ar savu nervu sistēmu. Turklāt uzrakstot visu iepriekšminēto, es dziļi, dziļi paklanos katrai mammai par bērniņa iznēsāšanu, dzemdību izturēšanu (pilnīgi vienalga, kādā veidā viņa satikās ar savu mazuli), paklanos tām mammām, kuru ikdiena pēc mazuļa piedzimšanas ir bijusi jebkāda veida cīņa (depresijas, barošanas dilemmas, stulbi/ netaktiski apkārtējo komentāri, aizvainojoši blogu/žurnālu raksti, kas liek apšaubīt savu mātišķo potenciālu, hormonu vētras, bailes, slimības, alerģijas utt. utjpr.), jo visiem taču ir skaidrs, ka mamma ir kas svēts un īpašs, par to pat nav runas. Ar šo projektiņu, es atklājos pati un arī miljono reizi atgādinu – jūs esat vienkārši foršas, jo ja tā nebūtu, tad jūsu bērni jūs nebūtu izvēlējušies par savām mammām un pilnīgi vienalga, cik dažādas jūs esat savos raksturos, uzskatos un pārliecībās.

No sākuma šo bilžu sēriju bija iecerēts veidot tikai un vienīgi ar fotoaparātu, bet tad sapratu, ka realitātē man tas nav vienmēr pa rokai, tāpēc dažas bildes ir veidojis mans telefons parastais un ziniet ko? Arī tā ir īstenība. Arī drusku iestudētās bildes ir mana īstenība, arī pavisam mirklīgās un “parastās” bildes ir mana īstenība. Tad nu, lai iet, mans mini foto kolāžu projekts “Mammas īstenība”. Pagaidām sākšu ar dažām bildēm, bet esmu apņēmusies ik pa laikam to papildināt ar jauniem piedzīvojumiem, jo mana dzīve ir mūžīgā kustībā un īpaši tagad, kad gaidām otro mazuli. Ticu, ka pēc otrā bērniņa piedzimšanas, mana ikdiena kļūs vēl citādāka un arī bilžu sērijas ieņems citu virzību. Šis ir tikai sākums. Priekā!


Dēls bija devies gulēt savu diendusu, bet kaimiņš virs mums izdomāja uzsākt milzīgus dzīvokļa uzlabošanas darbus ar pamatīgu urbšanu. Dēls bija augšā vienā mirklī, drusku nobijies, bet vairāk par visu – dusmīgs, jo viņa miera miegs tika iztraucēts. Dusmīgi uz kaimiņu bijām abi, bet tad atkal… Kad tad, lai nabaga kaimiņš urbjas, ja ne darba dienas vidū? Dusmojamies, bet pieņemam un saprotam.

 

 

Šī bilde ir par balansu dzīvē. Vai esat kādreiz našķojušies agrās vakariņās ar veselīgiem un svaigiem dārzeņu salātiņiem, lepni sev uzsituši pa plecu, jo esat bijis tik pareizs un veselīgs un gādīgs pret savu templi – ķermeni, bet tad īsi pirms pusnakts aptvēruši, ka esat badā un kārojas vienu tādu sulīgu “čīzīti” no “maķīša”? Es esmu! Arī mans vīrs ir! Un varu saderēt, ka vairums no jums ir jutušies līdzīgi! Tad nu nekas arī neatliek, kā vienam no abiem vecākiem, klusi izlavīties pa namdurvīm pēc tā maķīša, kamēr bērns guļ un otrs dzīvesbiedrs nepacietīgās gaidās un pusbadā trinas guļamistabā, lai pēc tam saburzītu palagus un klusi ķiķinot norītu neveselīgos našķus un pasmietos par to, cik labi ir būt pieaugušajam un dažreiz atļaut sev tādas izvirtības.

 

 

Šī bilde ir man pašai baisa un nepatīkama, bet tāda arī mēdz būt ikdiena. Mans dēls ir ļoti aktīvs jauneklis un esmu laimīga, ka viņš mums tāds ir, bet tuvojoties divu gadu vecumam, tuvojas arī slavenā pirmā lielā divgadnieku krīze, kas nāk komplektā ar raksturiņa parādīšanu un robežu testēšanu. Šeit esmu noraudājusies es, jo neilgi pirms ierausāmies automašīnā patīkamu ģimenes pastaigu par diezgan nepatīkamu pārvērta fakts, ka Otomārs izlēma ļoti mums ar tēti neklausīt un censties doties pretējā virzienā, kā mums tas bija ieplānots. Tas viss būtu ļoti jauki, ja vien viņa izvēlētais virziens nebūtu iela, pa kuru aktīvi pārvietojas automašīnas. Saprotams, ka šajā vecumā viņa izpratne par drošību uz ceļa ir gaužām ierobežota, bet spītība un drosme lielāka par pašu. Tad nu mūsu nesaprašanās un nespēja rast kompromisu finalizējās ar Otomāra spīta uzbrukumu dubļainam asfaltam. Ar visām drēbēm, ar seju un skaļu raudienu viņš izlēma gāzties gar zemi. Kritiena rezultāts bija dubļaina seja un nobrāzta piere. Protams, es saprotu, ka bērni tā dara, bet es nespēju neraudāt par šo “ģeniālo” viņa izgājienu. Iespējams manas sajūtas pastiprināja grūtnieces hormoni, kuri man aktīvi čukstēja ausī – tu esi losene, jo nenosargāji bērnu, iespējams sakreņķējos, jo man šķita, ka viņš tikai spītīgi guļ zemē, bet īstenībā bija arī sasities…. nezinu, bet jutos vienkārši drausmīgi. Rezultātā 15 minūtes pēc incidenta mēs visi jau bijām ceļā mājup, Otomārs jau saldi šņāca diendusu, bet es turpināju liet krokodila asaras par to lielo kaut ko nezin ko. Lieki piebilst, ka nobrāzums jau nebija manāms pēc divām dienām un Otomārs to bija aizmirsis jau pamostoties no diendusas.

 

 

Mēs mīlam būt kopā. Smieties, lasīt, ķēmoties un darīt vienkārši neko. Par to arī šie divi pašportreti, par laika pavadīšanu kopā un mācīšanos “kā saka zvēriņi un kur viņi dzīvo”.

 

 

Es neizsakāmi mīlu tos brīžus, kad varu vērot sava vīra un dēla kopādarbošanos. Dēls ir absolūta vīra kopija, ne vien izskatā, bet arī dažas rakstura iezīmes jau ir izteikti līdzīgas. Viņi saprotas kaut kādā citā, man dažreiz nepazīstamā, veču dimensijā un esmu sajūsmā par to, ka viņiem ir izveidojusies tāda sava īpašā pasaule!

 

Mans laiks, mans miers. Protams, ka šīs bildes ir iestudētas, bet ideja nemaz, nemaz nav iestudēta. Man vajag manu mieru, manu laiku sev, manu karstās tējas krūzi. Kā absolūti jebkuram pašpietiekamam cilvēkam! Ir bezgala svarīgas tās piecminūtes vai pat stundas, kurās izdodas atrast laiku savam personīgajam mieram, par ko nevienam citam nav nekādas daļas un teikšanas. Un ar to es domāju NEVIENAM!

 

Vakara vanna. Nu tas ir viens nozīmīgs brīdis mūsu ģimenē. Otomārs pa vannu varētu plosīties stundām, ja viņam to ļautu. Šļakatas iet pa gaisu un liekā dienas enerģija pirms nakts miega tiek atstāta tieši tur un nekur citur. Man atliek tikai noraudzīties un priecāties par to entuziasmu, smiekliem un dzīvesprieku.

 

Šie divi spoguļselfiji man ir ļoti īpaši, jo piepildīju savu sapni par perfekto gaidību fotosesiju. Es sev ļāvu iejusties gan dažādos dabiskos tēlos, gan arī teatrālākos un par sevi daudz pārliecinātākos tēlos, kā, piemēram, šis. Es sev ļāvu izpaust sievieti, sievu un mammu, lai parādītu, ka manī ir pilnīgi visas šīs sievietes un es ar to lepojos. Turklāt skaistas bildes par šo man tik īpašo grūtniecības laiku ir pavisam patīkams bonuss.

 

Turpinājums sekos…

 

 

 

 

 

 

Līdzīgi raksti:

6 Comments

  1. Neesmu grūtniece, kuras hormoniem atļauts šobrīd trakot, atļauts raudāt vai niķoties tāpēc, ka šobrīd tā gribas. Esmu mamma gandrīz 2gadniekam un lasot šo arī mani hormoni- emocijas satrakoja. Apraudājos par īstumu, par to, cik labi saprotu šīs emocijas, par to cik cilvēki savā būtībā ir līdzīgi. Ka mēdzam justies vainīgi, ka mēdzam uzspēlēt emocijas, ka mēdzam būt skaisti un arī ikdienišķi skaisti! 🙂 Paldies par īstumu.

  2. Paldies, ka dalījies! Gaidību fotosesija, atkārtošos, tik lieliska! Nākamajā tāda veida fotosesijā sev vēlēšos aicināt Tevi par padomdevēju un fotogrāfu 😊

Vieta Tavam komentāram: