Mazo lietu varenība.

Es tik bieži esmu redzējusi un dzirdējusi to, cik ļoti nelaimīgs kāds ir, jo nevar dabūt kaut ko lielu. Abstrahējoties no tā, ka iespējams tas kaut kas konkrētajam cilvēkam nemaz pa īstam nav vajadzīgs, tikai viņš to iespējams neapjauš, es nolēmu papļāpāt pat to, cik tomēr svarīgi ir novērtēt un apzināt mazās, tomēr tik dzīvi piepildošās lietas. Kopš esmu mamma un mana ikdiena vairāk grozās ap dzīvi mājās, es nereti esmu pieķērusi sevi pie domas, ka mana dzīve pārsvarā sastāv no mazām, tomēr ļoti efektīvām laimītēm. Gandrīz vai, kā Imanta Ziedoņa dzejolī: “Un tādas lielas laimes nemaz nav./ Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki. /Ir tikai tādas mazas laimītes./ Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.” Šie vārdi ir pilnīgi, noteikti par mani un mana vislielākā laime ir tajā, ka esmu to apjautusi agrāk, nekā vēlāk. Protams, ka man ir arī milzīgi un vēl milzīgāki sapņi, mērķi, uzdevumi, cerības un ieceres, tomēr ceļā uz šīm gaisa pilīm man arī ir svarīgi justies laimīgai. Tas ir mans lielākais un svarīgākais uzdevums, pirmām kārtām jau pašai sev par godu. Man ir svarīgi justies laimīgai katru dienu, pat ja ne visu dienu, bet, lai katrā dienā ir kāds brīdis, par kuru varu teikt: “Jā, šitas ir labais un kājas mazliet saļimst no labsajūtas!” Viena no tām sajūtām mani paķēra tieši tagad, svētdienā, skatoties ārā pa logu, aiz kura virpuļo sniegs, piezogas nakts, esot siltumā, mājās, kopā ar saviem mīļajiem vīriešiem un es sapratu, ka atkal jau ir jādalās, jāatgādina par mazo lietu varenību. Īpaši liela nozīme mazajām lietām ir šajos aukstajos gada mēnešos, kad sirds siltums ir vislielākais siltums. 

Es ļoti labprāt palasītu arī to, kas ir jūsu mazās laimītes, tāpēc aicinu ar tām dalīties tepat komentāros, bet tikmēr es pastāstīšu, kas vēl bez svētdienas vakariem mājās ir daži mani skaistie brīži parastajā ikdienā.

  • Kafija vai piparmētru tēja no rīta. Es neesmu rītu cilvēks. Pilnīgi un galīgi nē. Esmu pat atmetusi ilūziju, ka es kādreiz varētu kļūt par tādu, tāpēc tā uzmundrinošā krūze ar garšīgu kafiju vai tēju ir mans svētbrīdis pirms es spēju funkcionēt. Ja es nespēju dabiski izlēkt no gultas ar švunku un  milzu smaidu uz lūpām, tad es vismaz vienmēr varu paļauties uz skaisto, skaisto, skaisto kūpošo dzērienu.
  • Grāmatu lasīšanas piecminūtes. Kādreiz es grāmatas grauzu kā riekstus. Vienu pēc otras, vienu pēc otras, bet tagad man tās vairāk krāj putekļus, nekā padodas izlasīšanai, tomēr esmu ar sevi sarunājusi – grāmatas ir laime, tātad vismaz reizi nedēļā es pāris rindiņas izlasu. Smieklīgs apjoms, es zinu, bet tik vajadzīgs un veldzējošs, ka vairs arī smieklīgs nešķiet. Laika iespēju robežās es ļoti labprāt lasu arī citu mammu un ne tikai mammu blogus, īpaši, protams, Latvijas mammu blogus, jo mums te ir paveicies ne vien ar vienkārši daudz skaistām sievietēm, bet arī ar kolosālām mammām, kuras savu dzīvi dzīvo ne vien skaisti, bet arī to māk forši aprakstīt vai parādīt bildēs. 
  • Tikšanās ar draudzenēm, kurām ir līdzīga vecuma bērni, kā mans dēls. Mēs esam tāds bariņš jautru personāžu, katra ar savu skatījumu uz lietām, kas mūs padara par ideālu kompāniju. Mēs varam gan pačīkstēt viena otrai par savām bēdām, gan arī papriecāties par saviem priekiem. Papildus ikdienišķai komunikācijai, stulbu joku un bērnkopības padomu apmaiņai, mēs atrodam laiku regulāri tikties, turklāt visbiežāk to darām tieši kopā ar saviem bērniem. Ballīte bērniem, ballīte mammām. Kas interesanti, pēc šīm tikšanās reizēm bērnos novērojamas dažādas jaunas prasmes, ko visticamāk viņi ātri vien samācās viens no otra.
  • Laiks divatā ar vīru.  Dažādu darbu un citu miljons iemeslu  dēļ, kopš dēla piedzimšanas tādas izteiktas iziešanas divatā ir sanākušas ļoooti maz, tomēr vēl jo vairāk tāpēc tas laiks ir tik nenovērtējams un svarīgs. Kino, vakariņas restorānā, pastaiga, seriāls uz planšetes pirms miega – nav svarīgi. Galvenais ir tas veltītais laiks, ko ieguldām viens otrā, jo beigu beigās tieši mēs abi esam tas, kas veido un definē mūsu ģimeni.
  • Svētku svinēšana. Es izmantoju katru iespēju rīkot svētkus. Kaut arī pēc katrām svinībām esmu pārgurusi, kā mazais zirdziņš, tomēr gandarījums par katru reizi ir milzīgs. Pēdējie svētki bija mana dēla vārda diena, kura neviļus izvērtās divu dienu pasākumā. Pirmajā dienā mūs apciemoja jau iepriekš minētās draudzenes, bet otro dienu pavadījām tuvāko ģimenes locekļu lokā. Man bija iespēja visus uzņemt pie mums mājās. Pagatavot visiem kaut ko garšīgu, drusku ar visiem papļāpāt un ļaut arī dēlam vēlreiz atcerēties, cik ļoti mīlēts viņš ir no visām pusēm. Starp citu, varu ieteikt arī divas receptes, kuras esmu pārbaudījusi jau ne vienu reizi vien un katru reizi viesi lūdz dalīties noslēpumos arī ar viņiem, jo tās ir tik bezgala vienkāršas un piemērotas rudens/ziemas sezonai, ka labākus cienastus grūti iedomāties. Pirmā recepte ir sātīgā ķirbju krēmzupa, kuru ēd pat tie, kuri ķirbjus neēd. Lielākā daļa cilvēku pat nepiefiksē ķirbja klātesamību. Es tikai vēl papildinu visu kompozīciju ar ēdamkaroti putota kokospiena pa taisno uz zupas, kad tā jau sadalīta pa porcijām. Otrā recepte ir šī biezpienmaize, kas vienkārši kūst mutē un atkal jau sajūsmina ar savu vieglo pagatavošanu.

biezpienmaize1

  • Brīži sev. Man tie visbiežāk ir skaistumkopšanas brīži ārpus mājas. Jā, es varu pati sev uzlakot nagus un, protams, ka varu arī pati uzkrāsot skropstas, tomēr daudz labāk jūtos, ja ļauju sevi reizi pa reizei palutināt profesionāļiem ar skaistu manikīru vai pieaudzētām skropstām. Protams, ka vienmēr var gribēt vairāk un biežāk, bet es ļoti novērtēju katru šādu brīdi savam skaistumam, jo neliegšos, ka tas ir arī viens no loģiskiem pašapziņas un labsajūtas stūrakmeņiem.
  • Bloga rakstīšana. Šis blogs ir viens no maniem laimes nostūriem, jo tas ir tikai mans. Tikai te es varu teikt to un kā vēlos. Vienmēr. Es mīlu rakstīt un tieši te ir manas domu mājas, īpaši skaists ir fakts, ka mūsdienu tehnoloģijas man ļauj ar savām domām tik viegli dalīties, tik viegli veidot diskusijas ar citiem cilvēkiem, kā arī atrast domubiedrus. Pavisam pārsteigta un iepriecināta es jūtos brīžos, kad manas domas aizlido necerēti tālu un es saņemu milzīgi emocionālu atgriezenisko saiti. Īpaši vārda un atklātības jaudu es sajutu caur vienu no saviem pēdējiem stāstiem Satikties, lai atvadītos. Es pat nezinu, kā lai sakopo visu to milzīgo pateicības sajūtu par komentāriem un vēl vairāk privātajām vēstulēm, ar jūsu stāstiem, mīlestību un vārdiem, kuras sabira manā e-pastā, Facebook messidžos un dažādos citādos sociālajos tīklos. Es kārtējo reizi sev apstiprināju to, cik milzīgs spēks ir atklātībai, vaļsirdībai un spējai saņemties runāt par lietām, par ko skaļi runā citi.
  • Fotografēšana. Tā, kā esmu pilna laika mamma, turklāt nu jau arī grūtniece otrā trimestra otrajā pusē, es atļauju sev izvēlēties tieši tos projektiņus, kuri mani uzrunā visvairāk. Turklāt, kas ir visinteresantākais, pēdējā laikā mani ir atraduši un uzrunājuši tieši tādi darbiņi, kuri pamatīgi iekustina manu sajūsmas vilcienu un mēs ejam darboties. Skaista grūtniece studiju gaismās, jauno māmiņu kleitas, pāris, kurš gaida savu pirmo mazuli un viņu sunītis un tā tālāk un tā joprojām. Es vienmēr esmu teikusi, ka mani vienmēr uzrunā paši foršākie cilvēki, jo atkal jau… nekas nenotiek nejauši. 
  • Katru dienu kārtīgi izvēdinu māju. Manu labsajūtu topa augšgalā ir svaigs gaiss, tāpēc labi vēdinātas telpas, kurās brīvi var elpot ir noteikti svarīgs sīkumiņš, kam pievēršu pastiprinātu uzmanību īpaši tagad, kad ir sākusies apkures sezona.
  • Atļauju sev darīt neko! Jā tieši tā! Galu galā, paralēli katrai mazajai laimītei viens no maniem lielajiem laimes brīžiem ir darīt absolūti neko. Bezmērķīgi paskrullēties pa Instagram bilžu pasauli, palasīt kādu citu sociālo tīklu vai vienkārši paskatīties TV, kad mazais guļ diendusu šķiet īpaši tagad, kad mans ķermenis jau pats par sevi dara lielu darbu – veido un konstruē mūsu otro mazuli. Ja tā ir diena, kad varu to atļauties, tad bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem arī padaru neko tās pāris stundas vai vienkārši guļu diendusu kopā ar dēlu.

Un tādu laimīšu ir ļoti, ļoti daudz… Tik daudz, ka grūti tās ne vien uzskaitīt, bet pat iegaumēt, tāpēc uzskatu par bezgala svarīgām tās piefiksēt konkrētajā brīdī līdz pašai saknītei un visiem to dziļumiem. Un kā Tu svini savu ikdienu?

 

Līdzīgi raksti:

1 Comment

  1. Pievienojos grāmatu lasīšanas 15minūtei 🙂 Grāmatas kādreiz grauzu katru vakaru, bet tagad tie ir svētki, ko mēģinu ieviest kartrā vakarā. Ātri vakarā visu sadaru un tad mmm…grāmatiņa, kur tu paliki 🙂

Vieta Tavam komentāram: