Par dzīvi pēc un lielo tikšanos.

Pavisam nemanāmi ir pagājis jau vesels mēnesis kopš mēs esam četri. Nu labi, tehniski mēnesis būs pagājis šovakar vēlu vakarā, bet es šodien esmu iekāpusi kaut kādā eiforiski nostalģiskā noskaņojumā un šī man ir pirmā diena pēc dzemdībām, kad šķiet, ka varētu raudāt par visu. Nē, ne jau skumji, gluži pretēji. Mani šodien spēj aizkustināt nejauša dziesma, putniņš pie loga un ļoti, ļoti garšīgs ogu mafins (ok, tam nav nekāda sakara ar šodienu, jo garšīgs ēdiens mani var laimīgi saraudināt arī jebkurā citā dienā). Es katru dienu visu šo mēnesi mostos ar sajūtu, ka ir tāds kaut kāds milzīgs piepildījums. Dvēselē ir atritinājies tāds milzīgs mīlestības kamols un izaudzējis manu sirdi divas reizes lielāku. Ziniet, man dzīvē ir diezgan daudz lietas, par ko es vēlos lepoties, daudzi darbiņi ir paveikti tādi, par ko varu sev klusām uzsist uz pleca un teikt, ka esmu baigais malacis, bet vislielākais lepnums man ir būt mammai. Es nekad nedomāju, ka to par sevi teikšu, bet tā tas ir un man nemaz, nemaz par to nav kauns. Paies mans bērnu kopšanas atvaļinājuma laiks un es atkal atgriezīšos “īstajā” darbā, bet pagaidām es darīšu to, kas MAN priekš SEVIS šķiet pats svarīgākais darbs visā kosmosā – audzināt divus labus cilvēkus. Nē, ne pareizus zaldātiņus, ne pārpareizus knipucīšus, kas mani klausa uz vārda (ok, dažreiz šito tomēr gribās, bet ne vienmēr vajag un sanāk), ne tādu cilvēkus, kuri būtu ērti man, bet tādi, kuri darītu mani lepnu, jo būtu labi, cilvēki, kuri dzīvo pēc labākās sirdsapziņas un sapņo milzu sapņus, kurus arī nebaidās ķert un piepildīt. Tādus es viņus gribu redzēt, tādi mani viņi darīs lepnu. Piemēram, tagad skatos, ka vecāku pasaulē galīgi nav modē savus bērnus dēvēt par prinčiem un/vai princesēm, jo tas pazemojot sievietes/vīriešus un tagad ir modē vienlīdzība, sieviešu spēks un tādas lietas, bet ziniet ko, man jau mēnesi ir princese un gandrīz divus gadus man ir burvīgs princis. Un kāpēc to saku ar milzu lepnumu? Jo tas nozīmē vien to, ka mums te ir sava karaļvalsts, kurā es varu būt karaliene un mans vīrs – karalis. Tas nozīmē vien to, ka spējam, varam, vēlamies savu princi un princesi audzināt par to, par ko viņi vēlas kļūt un mums pats galvenais ir iesēt viņiem to enerģiju un jaudu nepagurt savu sapņu sasniegšanā. Mēs spējam, varam un vēlamies audzināti milzu spēku, nākamo karali kādai karalienei un nākamo karalieni kādam karalim, lai atkal viņi tālāk veido savas karaļvalstis un raksta savas pasakas. Tādas bez beigām, tādas, kurās visi ir laimīgi. Varbūt ne vienmēr visu dienu, bet noteikti kaut mazdrusciņ un noteikti katru dienu.

Ziniet, pirms mēneša šajā pašā pulksteņa laikā es nemaz nenojautu, ka vakarā man piedzims meita. Ja godīgi, tad es jau sāku palēnām pieņemt domu par ierosināšanu, līdzīgi, kā tas bija ar dēlu, par ko stāstīju šeit. Labi, ja jau tik tālu esmu tikusi, tad pastāstīšu mūsu tikšanās stāstu ar Emīliju.

Es zinu, ka manu blogu lasa tikai gaiši un mīļi cilvēki, kas saprot to, cik privāts un personīgs būs šis stāsts, tāpēc tajā dalos ar ticību lasītāju mīļprātībai un vislabākajiem nodomiem.

Es jau biju ērti ieripojusi 42. nedēļas sākumā un visām draudzenēm nebeidzu kladzināt, ka laikam esmu tāds cilvēks, kura ķermenis līdz galam nesaprot, kā tas ir – sākt dzemdības. Šoreiz, līdzīgi, kā pirmo reizi es neloloju nekādas ilūzijas par fiksām un vieglām dzemdībām, bet viss, ko es tomēr paklusām lūdzos – kaut nu tomēr šoreiz viss sāktos pats. Protams, es būtu pateicīga par “viegli un ātri”, bet kāda gan ir iespēja. Noskaņoju sevi uz “kā būs, tā būs labi” scenāriju, tomēr paralēli jau pēdējo nedēļu darīju visādus tautā izbaumotus līdzekļus, lai palīdzētu iekustēties dzemdību procesiem. Ij grīdas mazgāju, ij staigājos (ar vecāko dēlu gan tā vairāk gan sanāca skraidelēšana, cik nu es varēju paskraidīt), ij šampja nobaudīšana, ij visu citu, ko vien būsiet dzirdējusi. Jau pat sāku dusmoties uz draugiem, radiem, kaimiņiem, kuri nebeidza katru dienu apjautāties vai vēl nedzemdēju, jo citiem jau noteikti to brīdi ir sagaidīt grūtāk, kā pašai mammai, kura jau vairs nezin, kur savu milzīgo vēderu piestutēt, lai vispār varētu kājās nostāvēt. Beigās saņēmu rokās visu drosmi, ko nesaņēmu pirmajā grūtniecībā, un nolēmu izprovēt slaveno, maģisko rīcineļļas kokteili. Jā, to pašu, ko es vienmēr pārliecinoši biju dēvējusi par “black magic voodoo kokčiku” un kaut arī diezgan daudzām man pazīstamām mammām tas bija iekustinājis procesus, es tomēr biju diezgan skeptiski noskaņota un tas pat būtu maigi teikts. Tomēr tā, kā recepte man bija, rīcineļļa man bija, viss pārējais arī… Nolēmu, ai, lai jau iet, jo tas nevarētu būt sliktāk par tām sajūtām, ko  piedāvā ierosinātas un stimulētas dzemdības, kā arī viss, tiešām viss cits jau ir izmēģināts. Sliktākajā gadījumā vienkārši atbrīvošos no liekā satura manā kuņģī un ticiet man, ap 42. nedēļu jebkura ķermeniskā viegluma sajūta ir zelta vērtē. Sacīts, darīts. Sagaidu, kamēr mans dēls aiziet gulēt diendusu un iedzeru slaveno kokteili. Paiet stunda, divas, trīs. Domās jau izņirgājos, cik lieki izdzēru tik “gardu” substanci un, ka jēga no tā visa bija tieši nekāda. Tomēr es gudri izmantoju tās stundas, lai kopā ar dēlu pasnaustu. Kas interesanti, viņš, kā zinādams, nogulēja par stundu ilgāk, kā parasti. Laikam juta, ka mammai vajag iekrāt liekus spēkus. Drusku pēc 17:00 no darba ierodas vīrs, kuru sakritības pēc tieši tajā vakarā palūdzu izbraukt cauri veikalam un sapirkt ēdienu un citas lietas, kas mājās bija beigušās. Pagatavoju mums visiem vakariņas. Apēdusi pēdējo kumosu, jūtu, ka nav labi ar punci. Nosmejos, ka jābeidz vienreiz par visām reizēm tik daudz ēst, kā arī nosmejos, ka laikam kokteilis sācis iedarboties, bet tajā brīdī es to vēl joprojām teicu smejoties, jo tiešām biju pārliecināta, ka man spiež kuņģi no negausīgās vakariņu ēšanas.

Neilgi pirms 19:00 saku vīram, ka tomēr kaut kā interesanti tas kuņģis sāp – tā ar intervāliem, bet vēl joprojām esmu svēti pārliecināta, ka man vakariņu vista spiež kuņģi un ik pa laikam man parādās kāda treniņkontrakcija, kas visu šo grūtniecību bija gana bieži. Tā dzīvojoties, palēnām tomēr atzīstu, ka tā sāpe nu nav tāda, kā tad, kad kaut kas nelāgs vai par daudz apēsts. Sāp nedaudz citādi. Vīrs man jautā: “Kas un kā tev sāpēja pirmajās dzemdībās?” Es, goda vārds, neatceros un saku, ka man sāpēja pilnīgi viss un neko neatceros no tā medikamentu murčkuļa gandrīz 11h garumā. Saku vīram, lai pieskata dēlu, iedzeršu nošpu un ieiešu vannā. Gan jau pāries. Ieeju vannā un saprotu, ka nepāriet gan, gluži pretēji, joka pēc būtu interesanti uzņemt laiku starp “kuņģa sāpēm”. Izkāpju no vannas diezgan ātri un sāku piefiksēt, ka manas iedomātās joku kontrakcijas ir tiešām stipras un ar maksimāli 3min intervālu. Dēls man skraida pakaļ, smejas, cenšas mīļot, kad redz, ka no sāpes drusku apraudos (lai gan nezinu vai no sāpes, vai no viņa līdzjūtības, mani apskaujot visu laiku), sāku saprast, ka nav labi, bet kautrējos tramdīt vīra mammu, lai brauc šurpu. Ja nu tomēr nav pa īstam. Būsim lieki viņu iztramdījuši. Vīrs saka: “Vēl pat nav 20:00. Mamma pat vēl neguļ. Laižam vismaz toņus paklausīties.” Es: “Nu labi, sagaidām vēl vienu joku kontrakciju pirms braucam.” Sēžam, gaidam. Es jau ieinteresēti ieurbju skatienu “BezTabu” sižetā par kaut kādām beigtām aitām un tikai nosaku, ka redzi, laikam beidzās diskotēka. Aha, kātad Mērfijs jau nav čukča, Mērfijs gudrinieks – uzdod tādu kontrakciju, ka vai izlecu no dīvāna un saku: “Zini, aizbraucam tos toņus paklausīties.” Dēls ļoti nopietni un zīmīgi paskatās uz mani un saka: “Bebisss!” Es tikai paspēju nobrīnīties, kāpēc viņš izdomāja, ka te notiek kaut kas saistībā ar bēbi, ja pat man par to nav īstas pārliecības. Kamēr es apģērbjos, ar taksi jau ir atbraukusi vīramamma un dēls, mums abiem ar vīru iedodot bezrūpīgas bučas, palaiž mūs uz slimnīcu. Cik labi, es nospriežu, jo tik ilgi baidījos par šo brīdi, bet viņš, kā tāds saprātīgs pieaugušais mūs palaiž. Atkal mazliet nobirdinu aizkustinājuma asaru. Ejot uz auto, stāvvietā satiekam kaimiņieni. Viņa uzmet aci manam puncim un nosmej: “Jums jau pavisam drīz, ja?” Vīrs atbild:” Jā! Tagad!” Jums vajadzēja redzēt viņas seju. Mēs vēl visu ceļu mašīnā smējāmies, ka tādu atbildi viņa noteikti negaidīja.

Atbraucam uz slimnīcu. Pa ceļam vien trīs kontrakcijas, bet tādas sulīgas. Uzeju augšā uz dzemdību nodaļu un nevienam mani ieraugot nav nekādi jautājumi. Norāda tikai virzienu, kur jāiet toņus klausīties un skatīt atvērumu. Kontrakcijas nu jau ir negaidīti sāpīgas un biežas, bet starplaikos mēs ar vīru tikai smejamies, ka gan jau varbūt kādi 2 cm būs un mēs varēsim iet pastaigāties gar naksnīgo jūru, kas atrodas pavisam netālu no slimnīcas. Pieliek mani pie toņu aparāta, atnāk vecmāte, skatās atvērumu un svinīgi paziņo: “7cm!”. Es izbrīnīti ieplētu acis un pajautāju vai viņa joko, jo tā taču nevarētu būt taisnība. Paralēli aizrakstu watsap draudzeņu grupiņai, ka manas joku kontrakcijas ir atvērušas 7 cm. Viena laipni ar humoru atgādina, ka varu aizmirst par epidurālo anestēziju, jo kā zināms, pēc 7 cm to vairs nedod.

Kaut arī biju cerējusi uz dabiskām dzemdībām, es, protams, tomēr drusku nobīstos vai tikšu galā,jo tomēr vienmēr patīkami saglabāt prātā atsāpināšanas iespēju. Kamēr mēra toņus, vīrs gaida aiz durvīm, es čatoju ar draudzenēm. Kontrakcijas pārelpoju un čatoju tālāk. Tagad jau saprotu, ka šī sarakste man arī labi palīdzēja novērst domas no sāpēm, bet toreiz tas šķita tāds garlaicības novērsējs, kamēr mēra sirdstoņus. Toņi labi un mana draudzene dzemde arī izrādās baigi strādāt beidzot sataisījusies, kaut vēl dienu iepriekš tās aktivitāte bija tuvu nullei. Nu forši. Nodomāju, ka aiziesim uz istabiņu, lēnām iekārtosimies un tad jau varbūt uz rīta pusi satiksim meitiņu. Visu šo laiku nebeidzam jokoties, aizrakstām manai mammai un vīra mammai, ka šovakar mājās nebūsim, jo dzemdības ir sākušas, un visu laiku kaut ko muļķīgi ķiķinam. Droši vien personālam tie pusnervozie jauno vecāku jociņi jau uzdzen drebuļus, bet visi pieklājīgi smejas ar mums. Ar vīru nospriežam, ka pārğērbsimies un turpināsim ciest vēl daudzas stundas, bet mūsu pārdomas pārtrauc vecmāte, kura tikai nosaka, lai pārģērbjamies un nākam uzreiz uz dzemdību zāli. Esam pārsteigti, jo nesaprotam, ko tur tik agri darīt, ja esam slimnīcā vien knapi pusstundu, bet nu labi.
 
Es kontrakcijas iztirinos, izskraidu, izstaigāju, jo šoreiz tikai ātrā kustībā varu tās pārciest. Doma par gulēšanu uzdzen šermuļus. Ar vīru tikai smejamies, cik jocīgi, ka pirmo reizi tikai gulēt spēju, bet šoreiz par to pat domāt negribu. Atnākam uz dzemdību zāli un es vīram saku, cik “burvīgi”, ka vairs EA nevar paņemt, ja nu tomēr netikšu galā ar sāpēm. Vecmāte līdz galam nesaklausījusi mūsu sarunu pārjautā: “Ko nevar? Pie mums visu var!” Es atbildu:”EA pēc 7cm?!” Viņa: “A nē. Visu, bet to gan ne!” Atkal visi izsmejamies, ka iepriekšējo reizi tieši anesteziologs bija mans mīļākais medicīnas darbinieks, jo viņa ienākšanu telpā pavadīja eņģeļu dziesmas un viņu pilnīgi noteikti apmirdzēja balta gaisma (ok, tas noteikti tikai man tā šķita, bet nu ideju jūs saprotat). Te pēkšņi saku vecmātei: “Ziniet, tāda jokaina, spiedoša sajūta parādās.” Es jau nojaušu, ko tas nozīmē, bet mēs taču zālē vien pāris minūtes esam. Nevar būt. Vecmāte saka: “Ok, apgulies, paskatīsimies, kas mums tur notiek!” Apguļos, bitīt matos, 10cm, kas nozīmē – pilns atvērums. Turklāt skatoties atvērumu, ūdeņi smuki paši uzsprāgst un tie ir kristāldzidri, kas priecē. Tad sākas daļa, kur man vairs smiekli nenāk – daļa, kurā jāiedabū bērns dzemdību ceļos, lai varētu pārcelties uz dzemdību krēslu. Mēģinu bērnu tur ieelpot, bet ļoti sasprindzinos un neko nespēju sev padarīt. Vīrs mani atbalsta, kā akmens siena, atkārto vecmātes norādes un palīdz elpot līdzi, lai man sanāk. Vecmāte lieliski uzmundrina un pamāca. Te man gan drusku sašļuka mans gars. Es gan pāris reizes pateicu, ka eju mājās un vairs negribu, ka nevaru, ka nespēju un visu citu, ko varētu pateikt cilvēks, kuram ir sajūta, ka lūzt katrs ķermeņa kauliņš, bet nu jokainā kārtā man neviens, nekur neļāva iet. Interesanti gan, kāpēc? Sāku šausmīgi svīst, sarauj kāju krampī, sasssodīts, nodomāju – man tak to kāju vajag. Mēğinu elpot pareizi, bet kaut kas nesanāk. Vecmāte piedāvā pamēģināt nomainīt pozu. Sacīts, darīts. Man kļūst ērti, viegli un forši, bet kontrakcijas tur sāk pazust. Es tikai atslābstu par daudz. Visi saprotam, ka tas nekam neder, lai gan es jau biju gatava vēl drusku atpūsties. Atgriežamies iepriekšējā pozīcijā un noskaņojos tam, lai sāp, jo milzu sāpe nozīmē milzu progresu. Ak tu dieniņ! Nu jau esmu pārliecināta, ka rit nezin kurā stunda, kaut tās ir vien minūtes, kā vēlāk izrādās. Uzmetu aci uz sienas pulksteni, kurš rāda kaut kur desmitu rajonā. Te pēkšņi es izjūtu to drausmīgo, bet perfekto sajūtu, kad mazuļa galva ieslīd tur, kur tai jāieslīd, lai tiktu ārā un mani vīrs ar vecmāti burtiski pārteleportē uz dzemdību galdu. Pati gan lūdzu vai nevaru palikt tur pat, bet skaidrs, ka nē, jo tā es izvēlētos savu ērtību un palēninātu visu dzemdību gaitu. Turklāt es zinu, ka aizvien vairāk pasaulē diskutē par to, ka tā nav ērtākā poza dzemdēšanai, tomēr zinu, ka MAN tā IR visērtākā un vieglākā poza. Klausu. Uzlecu uz dzemdību lidmašīnas un pēkšņi mani pārņem brutāls, pārcilvēcīgs spēks, jo jūtu katru savas meitiņas ķermeņa daļu nākam no manis ārā. Tie ir tikai daži bezgala jaudīgi spiedieni un viņa ir ārā. Viss. Protams, vēl placenta, nabassaite un visas citas lietas, bet tas vairs nav no svara. Mēs ar vīru raudam, smejamies, mīlam, bučojamies, turklāt uzreiz konstatējam, ka abi mūsu bērni piedzima dažādos datumos, gados, bet praktiski vienā laikā pēc pulksteņa laikiem un vienā dienā – ceturtdienā. Viss process, kas man uz beigu daļu jau sāka šķist, kā mūžība, izrādījās vien 3.5h no pirmās sāpes līdz brīnumam un pilnīgai maģijai uz punča. MUMS ir divi bērni. Dubulta laime. Sapnis ir piepildījies. Gan par bērniem, gan ideālām dzemdībām, jo nevar gribēt vēl ātrāk, dabiskāk un vienkārši skaistāk. Nosmejos, ka tas jau būtu nepieklājīgs lūgums. Nu jau atkal man bija prātā joki un visa pārējā pasaule, un es nespēju noticēt, ka tas viss nav sapnis. Patiesībā vēl vairākkārt turpmāko dienu garumā jautāju vīram vai es nesapņoju un mums ir piedzimusi meita. Vīrs dodas apzvanīt tuvākos cilvēkus, kuri nepacietībā gaida ziņu, bet neviens to necerēja sagaidīt tik ātri. Es pati vienkārši sapņainām acīm blenžu uz savu meitiņu un esmu pārlaimīga, jo tagad man ir ne vien dēls, bet arī meita. Man ir viss!
Par bildēm liels paldies fotogrāfam Jānim Spigovskim.

Līdzīgi raksti:

5 Comments

  1. Ļoti apbūra šis raksts. Apsveicu, vēlu Jūsu ģimenei veselību un saticību. Pats skaistākais ir redzēt ne tikai laimīgus bērnus, bet laimīgu sievu un vīru. Var redzēt (lasīt) cik ļoti Jūs mīlat viens otru, bez tā nekas nebūtu iespējams. 🙂

  2. Sis raksts bija ka sokolade pec garas garas dienas. Un sajuta ka mums bijusas lidzigas otraas dzemdibas jo ari man ar otro bija tik “viegli” un ari tik pat “gruti” tajas pedejas minutes kas skita ka stundas. Paldies! 🙂

  3. Miilsh Paldies 🙂 Man liidz dzemdiibaam veel drusku jaapacieshas un lasot shaadus tik humora pilnu staastys paliiidz nomierinaaties 🙂

Vieta Tavam komentāram: