Par Paldies un Viedokli

20151110_123956 (1)

Man jāatzīst, ka pēdējā laikā žurnālus pērku ļoti reti, abonējusi tos vispār esmu tikai divreiz mūžā – pirmo reizi tas bija žurnāls “Mazā Laba” (ak, tie gan bija skaisti laiki! :)) un otrreiz tas bija dāvinājums no kolēģiem, kuri man uzdāvināja žurnāla “LILIT” abonementu veselam gadam, jo zināja, ka tas ir principā vienīgais žurnāls, ko lasu. Kā gadījies, kā ne, laikam ejot esmu nejauši pārceļojusi uz citu žurnālu. Tas ir žurnāls, kurš pastāv jau ilgi un kādreiz man šķita, ka ir domāts… nu… tām pieaugušajām sievietēm, kuras man ir jāuzrunā par tantēm. Laikam ir pienācis laiks teikt, ka pati esmu kļuvusi par tanti, jo ko nu tur liegties, nav man vairs sešpadsmit un pat ne divdesmit, bet kurš gan skaita gadus? 🙂 Pēdējā laikā visbiežāk iegādājos tieši žurnālu “Una”, jo tam ir tendence izmainīt manu priekšstatu par daudziem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Tāpat arī šoreiz. Žurnālu nopirku nejauši un atkal sev pierādīju, ka nav pilnīgi nekā nejauša. Novembra numurā satiku Madaru. Jā, to pašu Madaru, kas ir visiem zināmā basketbolista sieva. To pašu skaisto sievieti, par kuru daudziem Latvijā ir VIEDOKLIS. Latvietim vispār par daudz ko ir VIEDOKLIS, bet tas jau atkal ir cits stāsts. Es šo interviju sāku lasīt tā vienkārši un neaizdomājoties par to, ka nāksies piekrītoši māt ar galvu pie daudzajām lietām, ko sacīja Madara. Intervija mani tik ļoti uzrunāja, ka vēlos dažas tēmas izrunāt arī savā skatījumā, kā arī es ļoti vēlos aizmirst kautrēties tad, kad gribas pateikt: “Paldies”!

Mums dzīve dāvina dažnedažādākās lietas. Citas brīnišķīgi skaistas, citas pamācošas, citas traģiskas, bet viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Caur šo interviju Madara man vēlreiz atgādināja to, cik svarīgi ir teikt paldies un novērtēt to, kas mums ir dots. Es vispār pēdējā laikā ļoti daudz domāju par to, ka esam pārāk bailīgi un bieži savās bailēs un kompleksos raujam līdzi citus. Mēs viņiem atļaujamies iegalvot, ka viņi nav ne uz ko spējīgi, jo “tas taču būs grūti”. Grūtības mūs biedē un mēs ar savām bailēm biedējam citus, kaut arī paralēli Feisbukā dalāmies ar dažādām bildītēm, kur ir izspļaudītas gudrības par uzdrīkstēšanos, kāpšanu ārā no komforta zonas un nebaidīšanos dzīvot pa īstam. Es bieži aizmirstu, ka dzīvojam tādā interesantā laikmetā, kurā eksistē ne vien konkurence, bet iespēja savus konkurentus noķengāt visērtākajā iespējamajā veidā – anonīmi un ātri. Internets ļauj mums izteikt savu viedokli neiedziļinoties lietu būtībā un pašiem to nemaz nezinot sagraut kāda cilvēka rūpīgi būvēto pašapziņu. Tā vietā, lai strādātu komandā un audzētu viens otrā pozitīvu spēku, mēs bieži izvēlamies iedurt tur, kur visvairāk sāp. Tikai tāpēc, lai pārliecinātos par savu pārākumu, lai sev pierādītu, ka esam gudrāki, labāki un skaistāki.

Madara intervijā minēja kādu situāciju, kurā satikusi cilvēku, kurš ar vienu sarunu bija spējis no viņas izvilkt teju vai visu dzīvesprieku un te parādījās galvenais punkts – bērni. Ne visiem cilvēkiem ir bērni, ne visi cilvēki viņus vēlas, bet es sevi droši varu pieskaitīt pie cilvēkiem, kurus bērns ir padarījis godīgāku un labāku. Pret sevi pašu! Es, kā cilvēks, kurš ļoti sāpīgi uztver pret sevi vērstas negācijās, beidzot esmu aptvērusi vienu lietu – viss, kas man ir patiešām nozīmīgs ir manas tuvākās ģimenes viedoklis. Ja mans bērns man smaida, ir laimīgs un priecīgs par tādu mammu, kāda es viņam esmu, tad mana dzīve ir piepildīta līdz malām ar skaistām un labām lietām. Vienkārši pirms uzgāzt kādam bļodu ar samazgām – ir vērts padomāt, priekš kam tu to dari. Vai tam ir objektīvs iemesls, vai Tev vienkārši ir VIEDOKLIS? Vai gadījumā Tavs viedoklis nav balstīts uz kompleksiem un bailēm par paša neizmantotajām dzīves izdevībām un pieredzes uzkrātajām cemmēm pret visu pasauli? Bērni vispār ir lieliska motivācija saņemties un darīt,  kā arī bērni ir kolosāla motivācija atteikties no lietām, kas nenes Tavai ģimenei nekādu labumu vai pat kaitē.

Vēl viena aktuāla lieta, kas trāpīja simtniekā – būšana kādam parādā. Nē, ļaujiet man sevi nedaudz palabot – kāda iedoma, ka jūs viņam esat kaut ko parādā tikai tāpēc, ka jums ir dots dzīvē vairāk vai vēl labāk, jo jūs esat kāda radinieks. Kad lasīju par to, ka nepazīstami cilvēki raksta un prasa Biedriņu pārim naudu bez elementāra “Lūdzu!” man sanāca smiekli. Bet tie smiekli, kuri ir par kaut ko absurdu. Mīļie cilvēki, neviens jums tā vienkārši nav neko parādā un ļooooti reti kuram cilvēkam dzīve ir kaut ko vienkārši tāpat devusi. Visbiežāk “slavenie un bagātie” savu naudu ir sastrādājuši smagā darbā. Es te nerunāju par nelegālām galējībām un citiem, kuri nekādā veidā nav uzskatāmi par labiem piemēriem, bet par cilvēkiem, kuri reāli zog laiku un veselību sev, lai viņu ģimene varētu dzīvot mierā un labklājībā. Pēdējā laikā bieži sanāk aizdomāties par vārdiem draudzība, nauda, bizness un veiksme. Palīdzēt kādam, ja ir tāda iespēja var un VAJAG, kā arī lūgt pēc palīdzības nav absolūti nekas slikts, jo dažreiz tā kādam ir vienīgā iespēja augt vai pat izdzīvot, bet tikai jāatceras, ka pieprasīt un uzskatīt, ka tas ir kāda PIENĀKUMS jums kaut ko dod tāpat vien – diezgan muļķīgi. Tāpat arī, manuprāt, ir jāskatās no otras puses – dot vajadzētu no tīras sirds, jo cik nav redzēts, ka cilvēks kaut ko iedod un pēc tam uzskata saņēmēju par savu parādnieku vēl ilgi pēc parāda atdošanas. Nē, nē, nē! Kā būtu, ja mēs vairāk kultivētu tīru došanu un pateicīgu saņemšanu. Ir jāmāk gan dot, gan saņemt! Un cik gan forša ir sajūta kādam kaut ko dod tikai patiesa prieka pēc!? Milzīga! Un te pat gandrīz nekad nav runa par naudu.

Es zinu, ka Madara visticamāk šo ierakstu nekad neizlasīs, jo neesam personīgi pazīstamas, bet tas nekas, jo man prieks, ka man ir iespēja caur šo interviju mazliet iepazīt jaunu un skaistu sievieti, mammu un sievu. Man ir prieks par viņas atklātību un man ir prieks par iedvesmu un spēku, ko izlasīju starp rindiņām un mazliet paņēmu arī sev. Paldies, Madara, bija prieks iepazīties! Noteikti iesaku visiem, īpaši mammām, izlasīt šo interviju, kas nepavisam nav viegla un liderīga, kā varbūt kādam varētu būt gaidāms.

Līdzīgi raksti:

No Comments

  1. Interviju neesmu lasījusi, bet vienā punktā gan es Tev ļoti piekrītu – bērniņš tiešām ir milzīgs motivators. Es nekad nebiju domājusi, ka tā varētu būt, bet izrādās tā ir kaut kāda mistiska enerģijas apmaiņa – tie mazie no mums it kā tik daudz paņem, bet tik pat daudz arī dod atpakaļ, un tas ir tik brīnišķīgi. 🙂

  2. Pilnibaa piekriitu, ka beerninsh paliidz sakaartot dziives veertiibas. Pati briinos, ka man tagad dzili vienalga par daudzu cilveeku viedokliem, kas agraak man butu likusi stundaam raudaat un audzeet mazvertibas kompleksus. Ir taada laba stabilitaates sajuuta.

  3. Jauks ieraksts. 🙂 Pati vēl neesu māmiņa, bet tādi vārdi liek man sajusties vēl drošākai par ģimenes paplašināšanu. Runājot par anonīmo un pat ne-anomīmo sportistu draudzeņu un sievu nīdējiem – tā ir tik mūžsena tēma un es vienmēr nonāku pie viena un tā paša secinājuma: ja tu esi laimīgs ar sevi, savu dzīvi tu nekad neizvēlēsies tik ļoti izķengāt kāda sev pilnīgi nepazīstama cilvēka dzīvi un izvēles. Mums brīžiem liekas, ka pazīstam cilvēku tikai no tā, kas tiek pasniegts medijos, žurnālos.. no kāda “kaut ko padzirdēju” stāsta.
    Tieši tā – arī Madara ir sieviete, māte, draudzene un ir tāda pati savas laimes kalēja, kā mēs visi pārējie.
    Jauku dienu 🙂

Vieta Tavam komentāram: