Par to Augstāko un daudz laimes 1. bloga jubilejā


wpid-photogrid_1434702605639

Nekad neesmu teikusi, ka neticu Dievam, gluži pretēji – es ticu tik ļoti, lai zinātu, ka ir kāds augstāks spēks par mums un nekas nenotiek nejauši, bet jebkura dievticīga cilvēka dzīvē ir brīži, kad gribas pajautāt – nu un kur tad ir tas jūsu izslavētais, žēlsirdīgais Dievs, ja viņš pieļauj vienu vai otru dabas katastrofu, trağēdijas un citas nelaimes, kur cieš nevainīgas būtnes? Arī es mēdzu dažkārt šādi nozaimoties un sadusmoties uz to pašu augstāko Nezināmo, kuram mēdzu arī lūgt palīdzību un atbalstu grūtos brīžos. Kāpēc šāds ievads? Tāpēc, ka es diez vai vēl kādreiz neticēšu Dieva eksistencei! Kā tā? Lai kādas mācības mēs dzīvē nepiedzīvotu, tomēr balvas un skaistuma ir vairāk. Jautājums ir tajā, ko mēs vēlamies vairāk saskatīt. Kopš šī gada 11. jūnija es izvēlos saskatīt to, ka Dieviņš neapšaubāmi ir, jo kā gan citādi mēs ar vīru būtu radījuši kaut ko tik skaistu, kā mūsu dēliņš? Šī gada 11. jūnijā, pulksten 22:30 es piedzīvoju skaistāko satikšanos savā dzīvē un nekas to vairs nespēs mainīt, jo tā ir mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Un doma par to, ka viņš ir perfekts, nepamet pat tad, kad mazais ir izdomājis mums rīkot savas skaļās balss paraugdemonstrējumus līdz 3iem naktī. Būt mammai ir lieliski! 🙂 Ar to arī sevi apsveicu un esmu laimīga par to, ka man ir iespēja piedzīvot tādu, ne ar ko citu nesalīdzināmu, mīlestību. 🙂

Dēls mantojumā jau ir saņēmis kādu īpašu dāvanu, ko man bija svarīgi priekšlaikus neizpaust svešām ausīm – savu vārdiņu viņš ir mantojis no mana vecvectēta un nu mums ğimenē ir vēl viens Otomārs. Otomārs Roze. Man bija tas gods un absolūtā laime ne vien satikt savu vecvectēti, bet arī pavadīt diezgan lielu daļu savas agrīnās bērnības pie viņa un vecvecmammas Cecīlijas. Kamēr mani vecāki devās darba gaitās, tikmēr es dzīvojos pie abiem vecvecākiem, kuri dzīvoja pašā Rīgas centrā pie lielveikala “Bērnu pasaule”, kas tajā laikā patiešām bija bērnu paradīze un vecvectēvs man par to ļāva pārliecināties gandrīz katru dienu, jo tiklīdz bijām pavadījuši manu mammu līdz tramvajam, tā steigšus devāmies meklēt piedzīvojumus un jaunas mantas lielajā veikalā. Tas ir cilvēks, par kuru man nav neviena pati slikta atmiņa vai slikts vārds, ko pateikt, tāpēc jau sen ar vīru bijām vienojušies, ka gadījumā, ja mums kādreiz būs dēls, tad nodosim viņam šo skaisto mantojumu un manas bērnības atmiņas.

Grūtniecei būt bija forši, bet būt mammai – nesalīdzināmi brīnišķīgi. Vēl man noteikti ir jāpiebilst, ka pēc šī piedzīvojuma, esmu ieraudzījusi arī savu vīru jaunā gaismā, jo mēs esam kļuvuši ne vien par vecākiem mazulim, bet arī pārgājuši jaunā saticības, uzticības un vienam otra pazīšanas līmenī. Vīrieši, ja jums ir tāda iespēja, dodieties un sagaidiet ģimenes pieaugumus kopā ar savām sievietēm! Tas ir ne vien neatkārtojams piedzīvojums un nepārspējams atbalsts, bet arī tas noteikti palīdzēs vienam otru ieraudzīt daudz dziļākā un nozīmīgākā gaismā, kā līdz šim.

Ar šo ierakstu es oficiāli atvados no grūtnieces statusa un arī oficiāli sveicinu mammas statusu. Kā arī pie viena, saku savam blogam – daudz laimes pirmajā dzimšanas dienā! 🙂

wpid-2015-06-07-18-35-40-jpg

Līdzīgi raksti:

No Comments

  1. apsveicu ar visvisvisvis svarīgāko notikumu jūsu dzīvēs… hip hip urrā… pārsteidzošs raksts…. skaistas atmiņu vīzijas….un kā medus visam pa virsu ir mazuļa vārds… tas ir arī mana tēta vārds un es nezinu labāku cilvēku pasaulē… kas par pašu mazuli – man puika ir dzimis jūnija sākumā un nezinu vai horoskopiem tici vai nē, bet dvīņi manuprāt, ir vismīļākās būtnes, bet kuriem nepārtraukti ir vajadzīgi mīlestības apliecinājumi…. oh lai jums viss forši un vēl foršāk

Vieta Tavam komentāram: