Piedzimt par mammu pareizi.

20150612_075325

Pēdējā laikā uzmācīgi bieži nākas saskarties ar mammu viedokļiem par to, kā labāk un pareizāk būtu dzemdēt. Es personīgi nekad neesmu jutusies aizskarta, ja kāda mamma man ir stāstījusi par savām vēlmēm un izvēlēm dzemdību sakarā, pat ja viņai nejauši ar savu sakāmo ir izdevies pilnīgi iebilst tam, kas man nav saprotams un pieņemams, tāpēc es parasti samulstu, ja kāda mamma mēģina atklāti pārliecināt citu mammu par to, kā viņai būtu labāk jādzemdē. Protams, citādāk ir tad, kad grūtniece interesējas un iztaujā, lai izzinātu visas savas iespējas. Vēl mulsinošāks brīdis ir tad, ja savas pārliecības atklāti uzspiež vīrieši, bet ne par to ir šis raksts. Šoreiz vēlos pafilozofēt un padiskutēt par to, cik svarīgi ir sniegt atbalstu un ļaut sievietei piedzīvot tādu dzemdību stāstu, kādu viņa vēlas un īpaši svarīgi viņu ir atbalstīt tad, ja dzemdības nav gluži noritējušas pēc plāna. Kā es varētu vēl atklātāk uzsākt diskusiju, ja ne izstāstot savu stāstu un savu pieredzi?

Es piedzīvoju absolūti skaistas dzemdības, tomēr līdz šai baltai dienai saku, ka tas nebūt nebija mans ideālais scenārijs. Es ar mazuli satikos pēc ierosinātām un pilnīgi stimulētām dzemdībām. Medicīniski ierosinātos procesus manā gadījumā palīdzēja izturēt epidurālā anestēzija, kas ļāva man atelpoties starp kontrakcijām, kuras manam ķermenim nāca, kā mākslīgs un nesaprotams šoks. Ik pa brīdim man bija sajūta, ka pati sevi neizprotu, nesaprotu un nejūtu, jo manā vietā daļu darba paveica medikamenti. Protams, ka man tā nebija gribējies un tas nebija mans izsapņotais dzemdību scenārijs, tomēr es to uztvēru, kā zīmi no augšas un, kā kompromisu starp mani un manu dēlu. Kāpēc kompromiss? Tāpēc, ka Otomārs manā puncī bija ieņēmis dzemdībām vispiemērotāko pozīciju – ar galviņu uz leju, jau ļoti laicīgi. Gluži kā pēc grāmatas, bet tad pēkšņi 36. nedēļas beigās daktere atklāja, ka puika ir apsēdies ar galvu uz augšu un ērti iekārtojies tādā pozīcijā. Protams, ar dakteri jau laikus izrunājām visus iespējamos scenārijus un viens no tiem bija ķeizargrieziens. Sonogrāfijās izskatījās, ka mazulis varētu būt paliels un, kas vēl nozīmīgāk, ar palielu galviņu, un daktere nevēlējās riskēt nedz ar manu, nedz mazuļa dzīvībām, jo bija risks samocīties mums abiem, tāpēc jau laicīgi izslēdzām dzemdības tūpļa guļā. Ar dakteri sarunājām, ka dosim mazajam vēl laiku un, ja viņš vēl 38. nedēļas beigās būs “nepareizi”, tad izrakstīs man nosūtījumu uz plānveida ķeizargriezienu. Cik ļoti šāda ziņa un iespējamība mani saskumdināja, jūs pat nevarat iedomāties! Pat elementārākie dakteru apmeklējumi man sagādā pieklājīgus panikas brīžus, bet te – pilnvērtīga un nozīmīga operācija. Es tik ļoti to nevēlējos, bet es negribēju mazulim sagādāt papildus stresu viņu “apgrozot”, tāpēc no tās iespējas atteicos jau uzreiz. Vairākas dienas apsverot visus par un pret, runājoties ar dēlu secināju – labi, ja tas ir veids, kā esi nolēmis piedzimt, tad tā tam būs būt un es to pieņemu pilnīgā mierā un harmonijā. Es Tev uzticos, dēls! Es arī pat neiedomājos strīdēties ar dakteriem, jo man bija svarīga mana bērna un mana veselība un, ja ķeizargrieziens samazinātu visus riskus, tad nekādi citi principi man vairs nebija svarīgi – samazināti riski, viss, kas man bija nozīmīgi! Devāmies arī to izrunāt ar dzemdību iestādi, kur plānojām dzemdības un arī tur dakteri bez īpašas pierunāšanas, izskatot visus manus dokumentus, piekrita, ka tas ir labākais scenārijs.

38. nedēļas beigās puika vēl joprojām bija ērti iekārtojies ar galvu uz augšu un speciālisti gandrīz simtprocentīgi teica, ka visticamāk viņš tā arī sēdēs. Laiks aizrunāt operācijas datumu. Ap šo laiku es jau biju pavisam samierinājusies, tomēr katru dienu runājos ar punci un veicu dažādus vingrojumus, kam vajadzētu palīdzēt mazulim sagriezties dabiskām dzemdībām piemērotākā pozā. Datumu ķeizargriezienam sarunājām divas dienas pēc noteiktā dzemdību datuma, jo gribējās, lai tomēr tas ir pēc iespējas tuvu paša bērna izvēlētajam dzimšanas laikam. Divas dienas pirms noteiktā ķeizara datuma absolūti nekas neliecināja, ka dzemdības tuvotos. Atskaitot to, ka jau biju fiziski nogurusi no lielā punča, mana pašsajūta, kā jau visu grūtniecības laiku, bija vienkārši perfekta. Bēbis ņipri kūņojās pa vēderu un visi bija priecīgi. Vēl pirms braukšanas uz slimnīcu ar dakteri nolēmām pārbaudīt, kā jūtas mazulis, jo tomēr noteiktais datums jau bija… vakar. Liels bija mūsu pārsteigums ieraudzīt, ka mazais ir ieņēmis pilnīgi korektu pozu, lai dzemdības varētu noritēt pilnīgi dabiski un bez skalpeļa. Ja jūs zinātu, kāds bija mans atvieglojums! Es tik ļoti baidījos no tā naža! Kaut arī biju izlasījusi pilnīgi visu pieejamo informāciju, ko vajadzēja, un, protams, arī ko labāk nevajadzēja lasīt, es tik un tā baidījos no operācijas, kā tādas. Protams, es izgāju cauri arī tam, ka sāku sevi laicīgi jau šaustīt – kas gan es par mammu, ja nevarēšu pat piedzemdēt savu bērnu pati, bet šo domu jau laicīgi nocirtu saknē, jo veids, kā mazulis nāk pasaulē ir tikai un vienīgi viņa un mana darīšana. Neviens un nekad nedrīkstētu dot kaut mazāko norādi, ka mammas, kuras ir dzemdējušas pašas, ir izdarījušas lielāku varoņdarbu, kā tās, kuras piedzīvojušas jebkādus citus scenārijus. Tad nu bērns mums visiem sagādāja pārsteigumu un es uzreiz zvanīju atteikt aizrunāto datumu, lai to atbrīvotu kādai ģimenei, kam tas tiešām būs vajadzīgs.

Pagāja vēl viena nedēļa un no dzemdībām ne miņas ne ziņas. Ap šo laiku daktere secina, ka dzemdes kakla atvērums jau ir 2cm un noteikti tuvākajā laikā sāksies visi pārējie procesi. Mēs jau ar vīru noskaņojāmies, ka tūlīt, tūlīt būs jābrauc, bet nekas tā arī nesākās. Tika izmēģināti visi tautas līdzekļi, bet mazulis nekur nesteidzās. Es nospriedu, ka tas saistīts ar visu enerģijas iztērēšanu tam, lai tik vēlu iegrozītos ar galvu uz leju. Ar dakteri vienojamies par ierosināšanas datumu. Arī šeit nepretojos un pieņemu, jo saprotu, ka ne par velti ir noteikti kaut kādi maksimālie termiņi un uzticos dakteriem. Tāpēc arī ir svarīgi izvēlēties uzticamu speciālistu, lai visas viņa izvēles un ieteikumi pilnībā atbilst arī sievietes izvēlēm un pārliecībām.

41 nedēļa un 3 dienas. Pēc jaunajiem standartiem tieši šī ir diena, kas ir noteikta par maksimālo termiņu. Paklausīgi ierodamies izvēlētajā dzemdību iestādē. Maiņu vadošā daktere mani pārbauda un secina, ka sirdstoņi mazajam ir labi un dzemdes kakla atvērums ir tie paši 2 centimetri. Viņa iesaka nogaidīt vēl vienu dienu, ko arī atviegloti darām. Dodamies ļooooti garā pastaigā gar jūru un mierīgi baudām kopā būšanu ar vīru. Godīgi sakot, šīs pēdējās dienas pirms dzemdībām atceros ar smaidu, jo tas bija kā Ziemassvētku priekšvakars – mierīgs, skaista satraukuma pilns un pārpildīts ar mīlestību. Tas viss arī piederas pie mana dzemdību stāsta. Vakarā iedzeram pa glāzītei dzirkstošā vīna, jo tas arī esot viens no iespējamajiem dzemdību ierosinātājiem un dodamies gulēt, jo dzemdības vai nu sāksies šonakt, vai tiks ierosinātas rīt, bet jebkurā gadījumā mums visiem vajadzēs daudz spēka. 

No rīta modāmies moži un mundri. Dodamies ceļā. Protams, ka nekas nav sācies pats no sevis, bet esmu labi izgulējusies. Izmazgājusi matus, sapucējusies kā uz svētkiem esmu gatava braukt satikties ar savu mazuli. Pa ceļam ar vīru iedzeram gardu kafiju, apēdam vieglas brokastis un daudz jokojam, mīļojamies un vienkārši esam viens otram blakus. Iekārtojušies savā istabiņā dakteri veic visus procesus, lai sāktos dzemdības. Un tad tās arī sākās. Un kā vēl. Bet tad… nieka 16 stundas vēlāk mēs ieraudzījām savu dēlu. Visskaistāko bērniņu visā pasaulē. Es raudāju. Dēls raudāja maz, bet skaļi. Viennozīmīgi spēcīgākais un skaistākais brīdis manā un mana vīra dzīvē.

Es apzināti izlaidu sīkākus medicīniskos aprakstus, bet galvenā mana stāsta doma ir tāda, ka mēs satikāmies. Mūsu kompromiss ar dēlu bija vērtīgs, pareizs un pilnīgi tāds, kāds mums bija nepieciešams. Mana uzticība dakteriem sevi attaisnoja un, kaut arī es nepiedzīvoju dzemdības bez medicīniskas iejaukšanās, ar skaistu mūziciņu fonā, kuras pavadībā es varētu izstaigāt un izelpot katru sāpi, es tik un tā esmu pārliecināta, ka nekas nenotiek nejauši un tā ir mana unikālā un īpašā pieredze. 

Mammas, neatkarīgi no tā, kādās sliedēs ievirzījies jūsu dzemdību stāsts – neļaujiet sev domāt, ka tas jūs kaut kādā mērā padara par vājākām vai sliktākām mammām. Izaudzēt sevī brīnumu – cilvēku, ir milzīgs darbs, kam nepieciešams pārcilvēcīgs spēks, tieši tas pats attiecas uz dzemdībām un galvenais taču ir rezultāts – laimīgs bērns un laimīga mamma. 

Tām, kuras vēl gaida savus mazulīšus tagad vai gaidīs kādreiz nākotnē – jums ir ne vien tiesības, bet absolūta vajadzība pieņemt lēmumus, kas ir balstīti uz jūsu iekšējām sajūtām, jo tikai tā varēsiet būt pilnībā apmierinātas ar katru scenāriju. Tas nav arī nekāds cimperlīgums, kā to dažkārt mēdz izspļaut mūsu omes vai pat dažos gadījumos mammas. Viņām diemžēl nebija tādas dažādības un kvalitatīvas iespējas, kā mums ir pieejamas mūsdienās, tāpēc noteikti ir grūti izprast gan dveseliskas vecmātes, sirsnīgus ārstus ar personīgu pieeju, vīru klātbūtni dzemdībās, epidurālās anestēzijas, rebozo lakatu iespējas, ūdens dzemdības un tā tālāk un tā joprojām. Grūtniecība un dzemdības ir tā mūsu – sieviešu, unikālā iespēja pietuvoties dabai un saviem instinktiem, tāpēc mans ieteikums noteikti būtu ieklausīties sevī, jo noteikti ir kaut kādas sajūtas, kam jūs vairāk vēlaties pakļauties. Galvenais esat godīgas pret sevi, apkārtējiem, nebaidāties runāt, vaicāt, izzināt, paļauties, uzticēties, 

Sveicieni visām topošajām mammām, dabisko dzemdību mammām, ķeizariņu mammām, ierosināti stimulēto dzemdību mammām, mājdzemdību mammām, ūdensdzemdību mammām, stacionāru mammām… pilnīgi visām mammām! Jūs esat ļoti stipras un skaistas tieši tāpēc, ka esat piedzimušas par mammām katra savā īpašajā un pareizajā veidā, jo tāda nepareizā veida nemaz nav! 

Līdzīgi raksti:

8 Comments

  1. Ļoti aktuāla tēma, svarīgs un vajadzīgs raksts. Domāju, ka nav viegli ar ko šādu dalīties, bet paldies un atgādināji, ka jādomā augstāk un tālāk 🙂

  2. Paldies, ļoti iedvesmojoši! Katram no mums derētu atcerēties nespriest par citiem un neuzspiest savu viedokli, jo katrs no mums ir atšķirīgs! 🙂

  3. Paldies! Man šādus rakstus vajag ik pa laikam palasīt, lai tiktu galā pati ar sevi. Pēc lieliskas grūtniecības un visnotaļ viegla dzemdību sākuma man piedāvāja ķeizaru, jo process ievilkās, un es piekritu. Tagad ik pa laikam iedomājos, kas būtu bijis, ja atteiktos – būtu viss kārtībā, vai mana izvēle bija pareizā?

  4. Paldies par rakstu (parlasu to jau otro reizi :))…
    Lai gan par savu dzemdibu gaitu esmu pateiciga visiem spekiem un tajas bija lietas kas sakrita ar manu galvaa briedinaato dzemdibu planu, vienu loti karotu sapniti saja sakara piedzivot neizdevas.
    Baidijos un uz sim bailem balstoties izvelejos dzemdibu vietu, kura nebija iespejamas dzemdibas udeni (vanna gan bija tiesi musu dzemdibu zalee un to redzot sirsnina ieduuras).
    Bernina piedzimsana udeni ir mans sens, sens sapnitis. Dzili sirdi bija sajuta ka varu drosi dzemdet ari cita vieta kur sada iespeja ir pieejama tacu….parak liels dargums atradas mana punci un tobrid gribeju lai dzemdibu laika mani netrauce nekadas citas domas.
    Nu jau driz svinesim jau otro jubileju. Timer vel dzili sirsnina si lieta nedaudz kremt. Bet saprotu ka manas dzemdibas kuras deva dzivibu veselam mazulim un es piedzimu par mammu bija….<3
    Un sudzeties par jebko butu greks :))
    Lasot so rakstu meginu pienemt ka taa nedaudz nepiepildita sajuta nav nekas parlieku nosodams jo…jutos ta kaa jutos….un macos to pienemt 🙂

  5. Paldies par dalīšanos! Tik vienkārši, mīļi un noteikti noderīgi tām mammām, kurām nav piepildījies izsapņotais visskaistākais dzemdību scenārijs.

Vieta Tavam komentāram: