Pirmais toreiz un pirmais šoreiz.

Kā jau solīju iepriekšējā ierakstā, labprāt padalīšos ar savu grūtniecības trimestru salīdzinājumiem. Man laikam kopumā veicas ar tiem pirmajiem grūtniecību trimestriem un ļoti ceru, ka varēšu to teikt arī par pārējiem diviem. Vienā no tiem – otrajā, atrodos tagad, bet trešais vēl priekšā, tāpēc nolēmu, ka būtu interesanti padalīties arī ar jums galvenajās atšķirībās starp manām abām grūtniecībām katra trimestra ietvaros.

Kopīgā lieta bija tāda, ka slavenie grūtnieču nelabumi mani nemocīja ne pirmajā reizē, ne arī šoreiz, bet kādas pirmās 8-10 nedēļas dzīvoju nemitīgā miega valstībā. Abas reizes varēju aizmigt stāvus jebkur un pie jebkādiem apstākļiem. Labi vien ir, ka šis posms ir garām, jo ar aktīvu viengadnieku nemitīgs miegs nav iespējams, bet ir tik labi, ka viengadnieki guļ diendusas. 

Šoreiz ap vienpadsmito nedēļu gan mans vīrs, gan bērns, gan es pati pamanījāmies saķert kaut kādu rudens puņķu un klepus vīrusu, kas vārdu “nogurums” pacēla jaunā līmenī. Es noteikti negribu sūdzēties, bet es drusciņ tomēr gribu gan… katra mamma noteikti zina to pārcilvēcības līmeni, kādā sieviete ir spējīga rīkoties, kad pilnīgi visi mājās, ieskaitot sevi pašu, ir uz slimības gultas. Wow! Bet jāsaka paldies visiem augstākajiem spēkiem, ka slimība mūs nesalauza pavisam un jau pēc drusku vairāk, kā nedēļas visi trīs bijām gatavi dragāt ar pilnu jaudu.

Vēl neliela atšķirība ir tādā salīdzinoši delikātā lietā, kā mans svars. Pirmajā grūtniecībā startēju ar 3kg vairāk, nekā šoreiz, un sāku pieņemties svarā burtiski no dienas, kad ieraudzīju divas svītriņas testā. Kaut arī finišēju ar +16kg, kas bija mans pieļaujamais maksimums, tomēr šoreiz ceru uz drusku mazāku svara pieaugumu. Tie 16kg izkusa ar nelielu uzviju mēnesi pēc dzemdībām un ceru,ka tā būs arī šoreiz, jo savas rezerves man jau ir gana, paldies. Kas interesanti, salīdzinājumā ar pirmo reizi, šoreiz vēl 17. nedēļas viducī, kad tapa lielākā daļa no šī ieraksta, biju ar tādu pašu svaru, kā dienā, kad uzzināju, ka gaidu mūsu otro mazulīti. Iespējams tas saistīts ar to, ka šobrīd mans dzīves un ikdienas ritms sastāv no diezgan aktīvām rūpēm par mūsu vecāko dēlu, kurš stāv mierā vien tad, kad guļ. Pirmajā grūtniecībā tomēr dzīvoju vairāk sēdošu biroja darbu. Tad jau redzēs, kā šis turpināsies, bet, protams, galvenais ir tas, ka mēs abi ar bēbīti esam sveiki un veseli un pagaidām viss norit pēc plāna.

Runājot par vizuālajām pārmaiņām – diezgan ilgi varēju maskēties aiz ikdienišķās riepiņas un man ceļā negadījās neviens drosminieks, kurš tiešā tekstā man pajautātu vai manu riepiņu gadījumā nav aizvietojis cits puncis? 🙂 Tagad jau laikam sāku pieņemt faktu par to, ka vēders kļūst apaļāks un lielāks. Pirmajā grūtniecībā ieguvu tā saucamās mammu varonības strīpas – strijas. Mani nepaglāba nedz dārgākie krēmi, nedz visādi citādi sminķi un, kaut arī par šīm rētām ļoti nepārdzīvoju, tomēr jaunas klāt nevēlos, tāpēc pamīšus lietoju gan kokosriekstu eļļu, gan “Madara” eļļu pret striju veidošanos un ādas elastības uzlabošanai/ saglabāšanai. Redzēs, kā tas viss beigsies, tomēr zinu to, ka neatkarīgi no striju daudzuma, es bezgalīgi cienu savu ķermeni par viņa spēju iznēsāt un piedzemdēt bērnus.

Esmu no tām mammām, kura nespētu labprātīgi izvēlēties neuzzināt bērniņa dzimumu, kaut vai tāpēc, ka ar mana vēdera īrnieku vēlos komunicēt jau konkrētā vārdā, cik vien agri tas ir iespējams, kā arī vēlos pārbaudīt, cik precīza ir mana intuīcija mazuļa dzimumu sakarā. Arī šoreiz vēlos to zināt, kad vien tas būs iespējams, tomēr teikšu kā ir – dienā, kad top šis ieraksts, es vēl esmu tikai ar savu intuīciju un daktera minējumiem šajā sakarā, jo pirmajā iespējā uzzināt mazuļa dzimumu, bēbis slēpās.

Kaut arī kopumā jūtos lieliski, biežāk jūtos vairāk nogurusi un iespējams esmu emocionālāka, kā pirmajā grūtniecībā ar Otomāru. Es vairāk “uzvelkos” par sev aktuālām un sāpīgām tēmām, kā arī aktīvāk aizstāvu savu viedokli. Vēl aktīvāk, kā ikdienā. Ir daži, kas to nodēvējuši par pārspīlēšanu un pārāk asu reağēšanu, bet nu tie, kuri mani pazīst kaut cik nedaudz, labi zina, ka arī neesot stāvoklī degu par to, kas man nozīmīgs. Ja tēma man gaužām mazsvarīga, tad manu iesaisti ir praktiski neiespējami sagaidīt, jo kopumā noteikti sevi vairāk saudzēju, kā pirmo reizi. Es atļaujos vairāk laika veltīt sev, kad un ja rodas tāda iespēja.

Starp abām grūtniecībām tomēr vislielākā starpība droši vien slēpjas tieši manās sajūtās un emocionālajos līkločos. Ja ar pirmo mazuli es nespēju nociesties, kad pienāks tās “drošās” 12 nedēļas, lai varētu visai pasaulei izkliegt to savu milzu prieku par pirmās atvases gaidīšanu, tad šoreiz es kopumā vairāk ierakos sevī, gribēju ilgāk paklusēt un noslēpumu paglabāt ciešāk pie sevis. Nevis tāpēc, ka es pēkšņi būtu pārņemta ar kādu nebūt naidu pret visu eksistenciālo pasauli un tās iekārtu, nebūt nē, gluži vienkārši mani pārņēma nenormāla sievišķība un vēlme dārgumu paturēt savtīgi tikai sev un saviem vis, vistuvākajiem cilvēkiem. Iespējams arī gribēju ilgāk patverties no dažādiem liekiem jautājumiem, komentāriem, piezīmēm, piebildēm, pamācībām… kaut zinu, ka daži jau baumoja par manu grūtniecību pirms vēl biju stāvoklī. Protams, ka pasaule ir apaļa un maza, tāpēc baumu objekts jau diezgan laicīgi ir informēts par izmaiņām savā privātajā dzīvē no citu mutēm. Tā tas vienmēr ir bijis un būs. Bet tagad, kad vairs necenšos savu laimi un prieku maskēt, es ar lielāko prieku dalos tajā ar pasauli, jo zinu, ka labais vairo labo un manā sirdī, dvēselē un ģimenē ienāks tikai vislabākās domas, vēlējumi un sajūtas. Ir liels, liels kluss miers un silts prieks.

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: