Pusceļš noiets, jeb mani grūtniecības stāstiņi.

Šis manu gaidību stāsts beidzot top un tiek publicēts “reālajā laikā”, un šoreiz tas ir tajā brīdī, kad tiek uzskatīts, ka grūtniecības pusceļš ir noiets – 20 pilnas nedēļas ir aiz muguras. Par pusceļu to, protams, varam uzskatīt vien tad, ja grūtniecība norit klasiskās 40 nedēļas, bet mana pirmā pieredze un sajūtas liecina par to, ka arī šoreiz mans pusceļš būtu jāskaita drusku vēlāk, bet to jau nu izlems mazulis, nevis es. Viss, kas man atliek – minēt un domāt, diez kā būs šoreiz.

Šis trimestris lido vēl ātrāk, kā to pamanījās izdarīt pirmais. Es šo laika skrējienu saistu ar to, ka ne mirkli nav tāda laika, kurā sēdēt mierā un blenzt sienā, jo katra diena ir jauns piedzīvojums kopā ar gadu un nepilnus piecus mēnešus veco dēlu. Protams, savu artavu deva arī pārvākšanās uz jauno dzīvesvietu un iekārtošanās, kas noteikti turpināsies vēl kādu laiku, manas dzimšanas dienas svinības, pirmo ciemiņu uzņemšana un dažādi citādi brīži, kas neļauj garlaikoties.

Ja salīdzinām praktiskās lietas un atšķirības, tad pirmais par, ko atkal runāšu būs mans svars un kopējie apkārtmēri. Uz šo brīdi esmu ieguvusi aptuveni vienu-pusotru kilogramu klāt un, ja salīdzina manu kopēju svaru ar iepriekšējo grūtniecību šajā pašā termiņā, tad tie ir aptuveni 7-8kg mazāk. Tas laikam būtu pirmais, ko es varētu teikt salīdzinājumam – grūtniecība sēdošā biroja darbā pret grūtniecību esot mājās ar aktīvu bērnu. Vēders, protams, aug, bet es nevarētu teikt, ka šobrīd tā apmēri mani kaut kā apgrūtinātu tīri fiziski, bet noteikti drīz jau dziedāšu citu dziesmu. Noteikti ik pa brīdim kaut kur iedur, pavelk un pasāp, bet viss ir īslaicīgi, kā jau tipiskai grūtniecei pienākas.

Nedaudz ir atgriezies pirmā trimestra miegainums, bet to sev atļauju dažreiz izgulēt kopā ar dēlu diendusās, jo es esmu no tiem cilvēkiem, kuri ilgstošu negulēšanu fiziski nav spējīgi izturēt. Pie ilgstoša miega bada es tiešām pārvēršos par kaut ko līdzīgu dzērušam pērtiķim. Arvienvārdsakot, ja man nāk miegs, es meklēju visas iespējas to miegu izgulēt.

Visinteresantāk, laikam lietošu šo vārdu, man ir tieši emocionālajā ziņā. Kaut arī šai grūtniecībai biju ļoti rūpīgi gatavojusies, pirms tam izsvērusi savas veselības iespējas, lai mazulim vai man pašai nekas netrūktu, veikusi visas iespējamās pārbaudes, lai par to pārliecinātos, kā arī biju izvērtējusi savu emocionālo stāvokli un gatavību jaunai grūtniecībai, tomēr hormoni dara savu un aizvien biežāk sevi pieķeru pie domas, ka manī ir zināms līmenis baiļu sajūtas par to, kādas būs dzemdības un dzīve pēc tām. Es nevienu brīdi neesmu lolojusi ilūzijas par neizsakāmi vieglu ikdienu ar bēbīti un nepilnus divus gadus vecu bērnu, tomēr manī parādās dažādi jautājumi, aspekti un šķautnes, par kurām iepriekš nebiju domājusi tieši baiļu kontekstā. Tomēr būdama diezgan racionāla (pārsvarā gadījumu), apzinos, ka ar savām bailēm arī racionāli ir jāstrādā, lai tās nepārvērstos ilgstošā nomāktībā vai vēl ļaunāk – grūtniecības vai pēcdzemdību depresijā. Mēs ar vīru rūpīgi plānojam otra mazuļa ienākšanu ģimenē, visvairāk attiecībā tieši pret vecāko dēlu, un neskatoties uz to, ka esmu apzinājusi dažādus iespējamos scenārijus, tomēr man vēl ir ļoti daudz jautājumu, uz kuriem ceru rast atbildes pie Diānas Zandes viņas Māmiņukluba vadītajā lekcijā par otrā bērna ienākšanu ģimenē. Nevienam jau vairs nav noslēpums, ka es tieši Diānas Zandes viedokli bērnkopības jomā esmu pieņēmusi, kā sev tīkamu, saprotamu un pieņemamu. Noteikti pie nākamā sava grūtniecības stāstiņa arī pastāstīšu vairāk par to, ko jaunu šajā lekcijā būšu apguvusi. Protams, jāpiebilst, ka neviens speciālists nevienam, neko nevar ielikt mutē ar sudraba karoti un tāpat pašiem ir jāatrod tas, kas katrai ğimenei strādā vislabāk.

Zinu vien to, ka apzināti vai neapzināti, bet es cenšos pēc iespējas vairāk laika pavadīt dažādās aktivitātēs ar Otomāru, jo labi apzinos, ka pavisam drīz viņš vairs nebūs vienīgais bērns ģimenē un līdz ar to arī vienīgā bērna privilēģijas vairs īsti baudīt nesanāks.

Ja runā vēl par emocijām, tad kopumā manī dzīvo vājprātīgi liels optimisms. Protams, es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri katru rītu ar brašu švunku un polkas soli izlec no gultas, sveicot jauno dienu, bet kopumā grūtniecība man uzdāvina lielu mieru. Ik pa brīdi mieru satricina kompleksi gan par ārējo izskatu (nejūtos skaista, uzmetusies pumpa pieres vidū utml.), uzsprāgstu no dusmām par kādu vīra pateiktu vārdu, kas nemaz nav bijis tā domāts, kā esmu to sapratusi, bet es cenšos hormoniem nedot pārāk lielu vaļu un vienkārši ļauju sev… būt, neuzliekot nekādus liekus un neizpildāmus izaicinājumus. Manuprāt, tieši grūtniecība ir laiks, kad jāļauj sev būt mierā.

Par fiziskajām sajūtām varu vien teikt to, ka ir dienas, kad jūtos kā sprigans sporta kumeļš un tad ir dienas, kad esmu nogurusi vairāk un dzīvoju vairāk piezemētos toņos, jo nenoliedzami ar katru nedēļu es  jūtu vairāk faktu, ka esmu stāvoklī. Šeit noteikti arī jāpiebilst mazuļa pirmās kustības un te nu gan man ir piepildījies uzskats, ka ar otro bērnu tās sāk just ātrāk, jo šoreiz bērniņa kustības sāku just par aptuveni divām nedēļām ātrāk, kā tas bija gaidot Otomāru un šī sajūta ir absolūta maģija, kas nav salīdzināma ne ar vienu citu sajūtu visā pasaulē. 

Pagaidām tas arī viss šajā stāstu sērijā. Tiekamies nākamajos stāstos.

Foto: Baiba Červinska – Buša no B&D Photography

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: