Raudi vēl!

Dažbrīd aizdomājos par to, cik ļoti mēs tomēr atšķiramies no ļaudīm, kuri, piemēram, dzīvo dažādās dienvidu valstīs. Tur, kur vienmēr silts, bieži spīd saule un arī emocijas tiek izrādītas plašāk, skaļāk un vienkārši lielāk. Par to sāku domāt brīdī, kad izlasīju vienu mammu bažījamies par to vai būtu jākušina viņas divus gadus vecais bērniņš, kurš ļoti skaļi sasmējās un sāka no priekiem spiegt publiskā vietā, tādējādi mamma savā virzienā saņēma pieklusinātas, bet gana dzirdamas, piezīmes no blakus sēdošajām tantēm par to, cik ļoti neaudzināts un nevaldāms ir viņas bērns. Es noteikti vēlos piebilst to, ka bērns tiešām nudien nedarīja neko sliktu, tikai izpauda savas prieka emocijas redzamā un dzirdamā formātā. Izlasot mammas pārdomas un apjukumu, par to, vai viņa tiešām būtu pieļāvusi kādas fundamentālas kļūdas bērna audzināšanā, apjuku un samulsu es pati! Goda vārds, mans apjukums sāka mīties ar dusmām. Es no sirds aizdegos par kārtējo nepamatoto negatīvismu, ar ko ir piesūcināta mūsu padomju laiku un arī postpadomju valstī dzimusī tauta. Protams, nav pieņemama rupja, ļauna un klaju necieņu izrādoša bērna uzvedība, bet te bija runa par maza bērna prieka izpausmi drusku skaļāk, nekā pagalma sociālajam tīklam – soliņa tantēm, to gribētos. Neiedziļinoties šajā situācijā, es sāku domāt tālāk – par to, ka mēs esam tik apspiesti savās emocijās, ka ne vien skaļi smiekli daudziem šķiet nepieņemami, bet arī raudāšana un es jau vairs nerunāju par bērnu raudām. Par bērnu uzvedību, vecumu krīzēm un garastāvokļu maiņām nav jēgas pat filozofēt, jo viņi ir tiešs un konkrēts mūsu – sabiedrības spogulis kombinācijā ar dažādiem attīstības posmiem. Tad nu tieši sabiedrības izpratni un uztveri par asarām es vēlos patirzāt šajā ierakstā.

Bērnībā no vecāka gada gājuma tantēm nereti nācās dzirdēt visādus teicienus par raudāšanu. Vairums no tiem manā prātā vēl joprojām neliekas loğiski kopā, piemēram, raudi, raudi, mazāk jāčurā būs! (Kas ir tas, ko Tu man tikko pateici, tante?), tomēr galvenā ideja vienmēr bija tāda, ka asaras nekad, nevienam nav jārāda, jo tas ir vājums un nevajadzīga emocija. Paraudi kaktiņā un rādi visiem priecīgu seju.

Es ilgi pat nebiju par to aizdomājusies, bet kad sāku domāt, tad aptvēru, ka asaras ir baigā tīrība. Tāds dvēseles veids, kā nomazgāties un attīrīties no dažādiem melnumiem un netīrībām. Raudot mēs darām sevi brīvu. Patiesi raudot mēs atklājamies un esam reāli lidotspējīgi.

Es pati raudu diezgan daudz un diezgan bieži, bet man ir tā laime un svētība visbiežāk raudāt no laimes. Mana ğimene un draugi zin, ka ğimeņu saietos un svētku reizēs mana sirds vienmēr ir tik milzu siltuma pilna, ka nekad nespēju pārvelt pār lūpām vairāk par trim, četriem vārdiem pirms mani pārņem kaklā iekrājies pateicības kamols un viss, ko es varu darīt ir raudāt. Protams, ka vīrišķīgākiem raksturiem tas ir pamats mani pavilkt uz zoba, bet es saprotu arī to, ka katram savs aizsargmehānisms pret mazliet neērtām un intīmām situācijām. 🙂 Kādreiz par to drusku kautrējos, bet tagad esmu tikai laimīga, ka mani tuvākie man ir tik tuvi, ka nebaidos viņu priekšā raudāt. Es zinu, ka viņi vienkārši zina un saprot… Kas pats jocīgākais – ar katru gadu tas milzu gaismas un atklātības kamols kaklā aug aizvien lielāks un lielāks, par ko man ir bezgala liela pārlaimības sajūta, jo tas nozīmē, ka esmu mājās. Kur mani mīl un, kur mīlu es. Kur nav jāizliekas un var vienkārši būt, kur vietas un pamatojuma laimes asarām ir daudz vairāk, kā nelaimes.

Protams, raudu arī tad, kad ir grūti, smagi vai sāpīgi, bet tad parasti gan raudu pati sev. Kaut kur klusumā. Prom no acīm. Tā kārtīgi un lielām, slapjām asarām, sagrābjot saraustītu elpu saujās un pildot sevi ar to jauno spēku, ko dod pamatīga izraudāšanās. Pavisam nesen raudāju arī tā. Izraudāju sāpi ārā, atvadījos no tās un ar cieņu izvadīju pa logu. Es zinu, ka reiz tiksimies atkal, bet citā laikā un vietā, kad mainījušās būsim mēs abas. Gan es, gan sāpe. Kāpēc sāpes izraudu viena? Jo tā neviens nemēğina kušināt, mierināt, saudzēt, apturēt asaras. Tikai tā varu pa īstam to dvēseli izlaist caur asaru centrafūgu. Cilvēki kušina, jo tas ir loģiski – viņiem negribas, lai Tev sāp un nekā citādi palīdzēt viņi nevar. Katram sava sāpe jāizsāp pašam un man tās ir milzu krokodīla asaras savā nodabā. Savā laikā, vietā un telpā.

Man šķiet, ka bez raudāšanas nevar. Nedrīkst. Tā ir tāda privilēğija un brīvība, kas atļauj saņemt sevi rokās, piešķirt sev spēku un spēju būt patiesam. Īstam.

Šim ierakstam arī daudz dziļākas jēgas nav, kā tikai lūgums – raudiet, ļaudis, raudiet! Atļaujiet sev to brīvību un laimi. Esiet īsti. Vismaz paši sev. Kā arī neļaujiet nevienam sevi kušināt tad, kad jāatvadās no kādas sāpes. Esiet saprotoši gan paši pret sevi, gan cieniet arī citu asaras. Tāpat, kā patiesus smieklus. Skaļus un sulīgus. Labāk smejieties līdzi un esiet īsti! Lūdzu, mīļie!

Raksta nobeigumā savu viedokli vēlos papildināt ar pāris faktiem par raudāšanas pozitīvo ietekmi uz cilvēka veselību:

  • Kā jau minēju iepriekš – laba izraudāšanās uzlabo omu. Pēc pamatīgas izraudāšanās vienmēr kļūst vieglāk ap sirdi, kā rezultātā mazinās arī vispārējais ķermeņa stresa līmenis. Ilgstoši uzkrātas negatīvas emocijas bojā vispārīgo veselības stāvokli, jo rodas nevajadzīgs stress un tā rezultātā rodas visdažādākie organismu pamatfunkciju traucējumi. 
  • Ar asarām tiek izvadīti liekie toksīni. Mūsu ķermenis saskaras ar visdažādākajiem toksīniem un asaras, līdzīgi, kā sviedri, palīdz izvadīt dažus no tiem krāmiem ārā no mūsu sistēmas.
  • Kārtīgi izraudoties var atbrīvoties no liekām emocijām un izbeigt ciešanas, kas ikdienas dzīvē tikai traucē. Emociju apspiešana var radīt depresiju un kurš gan to vēlas?
  • Asaras ir antibakteriāls līdzeklis. Asaras satur lizocīmu – šķidrumu, kas spēj nogalināt 90-95% no visiem mikrobiem, ko sastop savā ceļā.
  • Dažādi mazuļa raudāšanas veidi palīdz jaunajiem vecākiem labāk izprast viņu bērniņa vēlmes, kamēr mazais vēl nespēj pats pateikt, kas īsti ir par lietu.
  • Asaras mitrina acis, kas tiešā veidā palīdz mums labāk redzēt un neizjust dažādus nepatīkamus acu diskomfortus, piemēram, apsārtumu un smilšpapīra noberzumiem līdzīgas izjūtas pēc garas darba dienas pie datora.

Šie ir tikai daži no pozitīvajiem asaru aspektiem, tomēr, manuprāt, gana pamatoti, lai mēs solīti pa solītim iemācītos faktu, ka reizi pa reizei pamatīgi izraudāties nav vājuma pazīme, bet gan gluži pretēji, tā ir pazīme, kura norāda, ka cilvēks ir dzīvs un viņš nav no akmens! 🙂 

Līdzīgi raksti:

2 Comments

  1. Un vispār te raksturīgs klusums autobusos, vispār sab.transportā. Nāvīgs klusums. Ja kāds runā, tad krievi. Ja es runāju ar līdzbraucēju, man liekas, ka viss autobuss klausās, un es nokaunos un nerunāju.

Vieta Tavam komentāram: