ROZES ĒD! VOL.10 – KASHA Gourmet

Cik sen nav sanācis neko ierakstīt manā tik mīļajā kafejnīcu/restorānu apskates tēmā – Rozes Ēd! Tas gan nav tāpēc, ka nebūtu bijuši jaunās un ne tik jaunās vietās, tas ir vairāk tāpēc, ka vēl joprojām Rīgā nemaz tik daudz aprakstu vērtīgu vietu nav. Piedodiet, bet, manuprāt, tādu tiešām ir ļoti maz, tomēr, kad sanāk kādu jaunu pērli atrast, tad tā vien niez nagi pastāstīt par to jums un tāpēc šoreiz pavēstīšu par vietu, kas nav gluži jauna, tomēr es noteikti gribu to atklāt tiem, kuri vēl to nav iekļāvuši savā ēdienkartē – KASHA Gourmet, kas atrodas Stabu ielā 14.

Kopējie plusi:

Ēdiens, ēdiens un vēlreiz ēdiens ir šīs vietas vislielākais pluss. Es ļoti sen nebiju baudījusi tik oriģinālas garšas un pasniegšanas veidu. Turklāt  arī bērnu ēdienu piedāvājums bija gana pieklājīgs, lai mēs varētu tajā atrast arī kaut ko savam viengadniekam. Ir ļoti patīkami redzēt bērnu ēdienkarti, kas nav balstīta uz frī kartupeļiem, cīsiņiem un makaroniem, bet šo tendenci manu aizvien biežāk un tas ļoti priecē. Otomārs mājās jau bija labi paēdis, tāpēc tīri simboliskām uzkodām viņš tika pie dārzeņu stienīšiem ar divu veidu mērcēm – grieķu jogurta ar zaļumiem un piparmētru/eļļas svaigmērcīti. Jāsaka gan, ka Otomāram labāk garšo pliki dārzeņi un tie tad nu arī tika nokošļāti, papildus dēls dabūja arī pats savu dzērienu – svaigi spiestu ābolu un spinātu sulu. Svaigi spiestas sulas gan viņam ļoti garšo visdažādākajās kombinācijās, tāpēc arī šī reize nebija izņēmums. Mēs paši sev pasūtījām laša tartaru pirmā ēdiena godā un par otro ēdienu mans vīrs izvēlējās tunča steiku, bet es nolēmu eksperimentēt drusku vairāk, tāpēc izvēlējos vistas un banānu kariju ar pikantajiem rīsiem. Kamēr gaidījām pirmo ēdienu, mūs pārsteidza ar nelielu šefpavāra komplimentu – improvizāciju par čilli. Man vienmēr ļoti, ļoti patīk vietas, kur piedomā par šo mazo, mazo, bet tik ļoti interesanto īpašo detaļu, jo būsim godīgi, tas ir ļoti labs veids, kā ieskandināt pirmo toni par pašu restorānu un šefpavāra spējām. Kamēr lēnā garā ar vīru pļāpājām un baudījām kokteiļus, tikmēr mums nemanot jau bija pagājis ilgāks laiciņš, tā vismaz atvainojoties apgalvoja viesmīlis. Mēs gan smejoties teicām, ka to nemaz nepamanījām, jo mums risinājās gana interesantas sarunas un šoreiz nekur nesteidzāmies, tomēr ir ļoti patīkami, ka apkalpojošais personāls rūpējas par to, lai viesiem pašiem nav jānāk un jāprasa vai par viņiem gadījumā nav aizmirsts. Turklāt personāls gāja vēl tālāk un par mūsu pacietību lūdza pieņemt nākamo kokteiļu pāri uz restorāna rēķina. atkal jau – sīkums, bet ļoti patīkams žests.

Tad mums tika atnests tartars. Pirmkārt teikšu tā – skaistākais tartara noformējums, ko es personīgi esmu redzējusi. Pilnīgi vai negribējās bojāt kompozīciju ar savu dakšu un nazi. Otrkārt nekautrēšos apgalvot, ka arī garšas ziņā šīs tartars nebūt neatpalika no citviet baudītajiem iepriekš. Gluži pretēji – tas šķita viens no labākajiem un gardākajiem mūsu gaumei. Kas man īpaši patika – garšvielu sastāvdaļas tika izvietotas atsevišķi, tādējādi ļaujot pašam veidot savu tartaru tādu, kādu katrs vēlas – pikantāku, mazāk pikantu, ar citronu, bez citrona, ar čilli piparu, bez pipara un tā tālāk. Ļoti baudāms garšu piedzīvojums!

20160630_204436

Tagad, kad latiņa bija uzstādīta tik augstu, otrie ēdieni jau noteikti sāka trīcēt virtuvē, jo man bija grūti noticēt, ka kaut kas varētu pārspēt starteri, bet ak dieniņ, cik ļoti es kļūdījos. Mans karijs bija ne vien skaists, bet arī ļoti gards un, kas nav mazāk svarīgi – tiešām autentisks. Iepriekš ko līdzīgu biju baudījusi vien indiešu restorānā Tallinā, pēc kura man indiešu ēdienu garšu piedzīvojumu nekad nav izdevies atkārtot tik eiforiskā līmenī. Līdz šim! Karijs ar rīsiem bija maigs un pikants vienlaicīgi, pagatavots perfekti un tiešām man nebūtu kur piesieties, pat ja man to ļoti gribētos. Turklāt tas izrādījās tik ļoti sātīgs, ka es jau beigās to mocīju iekšā, jo gluži vienkārši nebiju spējīga sadzīvot ar domu, ka kaut kas tik gards būtu jāizmet mēslainē! Par savu tunča steigu vīrs vien noņurdēja, bezgala apmierināti košļājot: “Ja zivs vienmēr garšotu TĀ, tad es gaļu neēstu vispār un pārietu uz zivju diētu!” Šāds teikums no absolūtākā gaļas mīļotāja un cienītāja, manuprāt, ir milzu kompliments zivij un šefpavāram, protams.

Desertus gan mēs šoreiz nenogaršojām, jo bijām tik ļoti pārēdušies, ka nekam vairs vēderā neatlika vietas, tomēr es zinu, ka mēs vēl atgriezīsimies un garšosim jau citus ēdienus, lai vēl vairāk paplašinātu savu garšu piedzīvojumu.

20160630_211922

Vēl piebildīšu, ka apkalpošana bija reti patīkama un saprotoša, īpaši ņemot vērā, ka restorānu apmeklējām ar mazu bērnu, kas nozīmē vairāk drupaču zem galda un kopumā vairāk šmuces, pat ja bērns ēd ļoti tīrīgi un uzmanīgi.

Kopējie mīnusi:

Protams, nevar jau būt tā, ka viss ir absolūti perfekti un tā diemžēl ir arī šeit. Kaut arī sēdējām āra terasē un interjers tik ļoti netraucēja, tomēr pēc tam, kad man uz to norādīja, es sāku aizdomāties – jā. Iekšā interjers ir ļoti… es nevēlos teikt bezgaumīgs, tāpēc lietošu vārdus – nav manā gaumē. Tumšs un mazliet padrūms. Ļoti labi, ka ir tik neizsakāmi garšīgs ēdiens, jo interjers riskē pat atbaidīt viesus. 

Ja es skatos uz restorāniem, kā maza bērna mamma, tad vēl joprojām uzstāju uz to, ka būtu nepieciešams padomāt par iespēju ievietot mazuļu pārtinamo galdiņu. Mūsdienās to var uztaisīt tik gaumīgu un kompaktu, ka neviens bezbērnu restorānu snobs pat neiepīkstēsies, ka viņam traucē visādu ģimeņu atribūti. Ja restorāna tualetes telpa neļauj izvietot pārtinamo galdu, tad mans ieteikums būtu to paslēpt kā iebūvēto/atlokāmo virsmu pie sienas, kuru vajadzības gadījumā var nolaist, pārtīt mazuli un pielocīt atpakaļ pie sienas. Ja restorānā ir bērnu barošanas krēsliņi, tad noteikti var atrast vietu arī pārtinamajam galdiņam. Kā arī piekļuve ar bērnu ratiem nebūs pārāk ērta, jo ir ne vien neērti tikt iekšā pa durvīm, bet arī telpu šaurība neļaus pat puslīdz ērti pārvietoties. Risinājums ir doties bez ratiem, ja pavisam mazs bērniņš, tad pārnēsājamais autokrēsliņš varētu būt variants, jo tāpat mazie bēbīši ātri grib nonākt vecāku rokās un krēsliņš visticamāk pildīs butaforijas funkciju, turklāt tik un tā mazulītim nebūtu jāpavada autokrēsliņā vairāk laika, nekā tas ir absolūti nepieciešams, tātad braucošā automašīnā.

Cenu līmenis:

Noteikti nav pats zemākais, bet absolūti nav arī kosmisks. Par diviem alkoholiskajiem kokteiļiem, lielo negāzēta ūdens pudeli, diviem laša tartariem, tunča steiku, banānu – vistas kariju, Otomāra uzkodu un svaigi spiesto suliņu šķīrāmies no 57.40 EUR. Noteikti nav katras dienas attaisnots izdevums, bet reizi pa reizei – kāpēc gan ne?

Rezumē:

Pilnīgi noteikti un viennozīmīgi nāksim vēl, novērtējot burvīgos ēdienus un jauko apkalpošanu, un ignorējot interjeru un dažas neērtības esot maza bērna vecākiem, jo kopējie plusi noteikti atsver mīnusus. Turklāt, ja mīnusi tiktu pārvērsti plusos, tad citiem restorāniem būtu ļoti jāpacenšas, lai varētu konkurēt ar KASHA Gourmet – oriģināli un ar raksturu!

P.S. Ja Tev pieder kāds jauns vai ne tik jauns restorāns vai Tu esi pieredzējis interesantus garšu baudījumus kādā foršā restorānā/kafejnīcā – lūdzu, stāsti man – ar lielāko prieku pacentīsimies apmeklēt un pēc tam arī pastāstīt blogā  Mrs. Paula Roze! 

P.P.S. Šī ir viena no tām reizām, kad rūgti nožēlojo fotoaparāta neesamību manā rokas bagāžā, tāpēc piedodiet par ne pārāk skaistajām bildēm. Šoreiz skaistāki vizuālie noformējumi ir KASHA Gourmet mājas lapā. 🙂 

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: