#RozesCeļo – Piedzīvojums Itālijā vol.1

Itālija 2016 (7)

Pēdējā laikā ir sanācis rakstīt gaužām maz, jo paralēli dažādiem citādiem dzīves priekiem, mēs ar ğimeni posāmies pirmajā lielajā ceļojumā. Iepriekš jau jums stāstīju par mūsu pirmo mini ceļojumu uz Kopenhāgenu, bet šis ceļojums bija citāds daudzējādā ziņā – tas bija ilgāks (11 dienas) un mēs devāmies baudīt kalnus, tātad – slēpot un snovot.

Es Jums nemelošu un neteikšu, ka 11 dienu ceļojums uz kalniem ar mazu bērnu ir šausmīgi viegla un relaksējoša padarīšana. Nē. Tas nebūt tā nav, bet vai ir vērts tādā doties, lai pavadītu ğimenisku laiku kopā? Pilnīgi noteikti! Ceļojumi divatā ir pilnīgi citādāki, nekā tie ir ar mazu bērnu, bet tas noteikti nenozīmē, ka no tiem vajadzētu baidīties tikai tāpēc, ka tie ir izaicinošāki un prasa lielāku sagatavošanos, gan morālu, gan praktisku. 

Šajā ierakstā es neplānoju kādu pamācīt vai kaut ko īpaši ieteikt, bet labprāt dalīšos ar savu pieredzi gan plānojot tik salīdzinoši garu ceļojumu, gan arī mēģināšu izcelt lietas, ko nākamreiz iespējams darītu citādāk, bet kopumā ceru, ka šī rakstu sērija kādu no jums iedvesmos sākt kravāties un plānot savu nākamo kopīgo ģimenes ceļojumu, jo visas grūtības ir pārvaramas kaut vai to iespaidu dēļ, ko ir iespējams iegūt apgūstot jaunas pasaules vietas un lietas.

Ceļojumam gatavojāmies ļoti laicīgi! Mēs ar vīru nekad neesam bijuši spontānie ceļotāji. Mums patīk zināt, kur nakšņosim, aptuveni saplānojam apskates objektus/vietas, obligāti darāmās/izbaudāmās iespējas konkrētajā vietā, jo tad varam pilnīgi ļauties atpūtai. Es zinu arī cilvēkus,kuriem visa plānošana noslēdzas ar lidmašīnu biļešu iegādi, jo viņu prātus atpūtina tieši nezināmais un neparedzamais. Abi scenāriji ir forši, tikai katrs piemērots savam cilvēku veidam. Tagad, kad ceļojam ar bērnu, tad tā plānošana sanāk tāda paradoksāla – plāno daudz smalkāk, bet beigās izdari mazāk, nekā paredzēts. Mana vislielākā un galvenā atziņa, ko esmu apguvusi braucot kaut kur ar mazuli – visu ir iespējams izbaudīt tikai tad, ja ar vieglu sirdi vari pakļaut un mainīt savus plānus atbilstoši mazuļa vajadzībām. Kaut vai tādas lietas, kā autiņbikšu maiņa vai papildus barošanas, vai neparedzēti miega laiki, ja mazajam dēļ pārbraucieniem nojūk dienas ritms, vai vienkārši kāds negaidīts niķis. Tam visam vairāk vai mazāk, bet ir jāpielāgojas. Piemēram, ceļojuma vidū, mūsu mūžīgi priecīgais puika izdomāja mūs vienu dienu pārsteigt ar piepampušām smaganām, ko uzskatījām par pirmo zobu, bet laikam visi procesi tā arī apstājās, pampums pārgāja un zobi atkal piebremzēja savu augšanu. Diezgan likumsakarīgi, ka tas nozīmēja kreņķīgu garastāvokli, siekalu kalnus un kādu mirkli pat paaugstinātu temperatūru. Varētu jau sabesīties, ka nesanāk “atpūsties” (ko es arī, neliegšos, uz piecām minūtēm izdarīju savā prātā!), bet principā tas ir lēmums, kuram tu piekrīti pakļauties, kad Tev piedzimst bērns. Bija pāris dienas, kad es ar lielāko prieku palaidu savus līdzbraucējus uz kalnu, bet pati ar mazo izbaudījām savu ierasto dienas ritmu viesnīcā vai pastaigājoties divatā. Varbūt tas ir iemesls pilnam fotoaparātam ar bildēm?! 😀


Runājot par dienas ritmu – es piederu pie tām mammām, kuras neatbalsta “sleep training” un jebkādus citādus “training” tik mazam bērniņam. Nē, “neatbalsta” nav pareizs vārds! Drīzāk jāsaka – es tos neesmu atzinusi par noderīgiem mana konkrētā bērna audzināšanā. Kas zin? Varbūt ar nākamajiem bērniem, ja tādi mani kādreiz izvēlēsies par savu mammu, sleep training būs vienīgais veids, kā puslīdz normāli visiem izgulēties. Tomēr, es diezgan strikti ievēroju to ritmu, ko mazais nu jau sev ir izveidojis pats. Ceļojumos ritmu ir daudz grūtāk ievērot, jo lidmašīnas lido tad, kad lido, laika joslas mainās tā, kā mainās un visam vajag pielāgošanos. Drīzāk es dresēju nevis bērnu, bet sevi, jo, manuprāt, man tas brīžiem ir vairāk vajadzīgs, nekā mazulim!

Itālija 2016 (6)


Jāpiebilst, ka dodoties slēpot uz kalniem, tomēr ir jārēķinās, ka viens cilvēks no braucējiem pavadīs to laiku uz kalna mazāk par citiem. Parasti jau tā tomēr ir mamma. Arī es slēpoju salīdzinoši maz šoreiz, bet tas man netraucēja bradāt ar mazuli ratos pa kalnu ceļiem, pilsētiņu un vienkārši atpūsties no ikdienas rutīnas. 
Mēs braucām 8 cilvēki plus bēbis (tieši brauciena laikā Otomārs oficiāli iestājās astoņmēnešnieku pulciņā), tāpēc teorētiski jau aukļu būtu gana, ja es gribētu slēpot vairāk, bet tā kā sportisti mums te ir visi, tad es izvēlējos pārsvarā vienkārši dzīvoties ar mazuli. Turklāt es esmu cilvēks, kam ir principiāli grūti nodot vadības grožus kādam citam, īpaši, ja man tas “darbs” pašai nesagādā ne mazākās grūtības, gluži pretēji – es priecājos savam mazajam izrādīt jaunas vietas un iespaidus, pat ja viņš iespējams neko no tā visa neatcerēsies. 😀 Tomēr noteikti jāsaka liels paldies manai mammai, kura pāris reizes mūs ar vīru palaida izslēpoties un deva man iespēju saelpoties pilnas plaušas ar nedaudz piemirsto slēpošanas adrenalīnu. 


Lai šis raksts būtu jums vairāk noderīgs, savos sociālajos tīklos aicināju uzdot jautājumus, uz kuriem jūs meklējat atbildes ceļojumu sakarā, ja līdzi ir mazs bērns, tad nu centīšos uz tiem arī atbildēt caur savu personīgo uzskatu un pieredzes prizmu.

Itālija 2016 (4)

  • Ceļojuma plānošana, koferu kravāšana un turpceļš

No paša sākuma bijām domājuši ceļojumā braukt ar savu automašīnu, jo kaut arī ceļš ir garāks un ilgāks, tomēr braucot ar savu auto ir iespēja apskatīt vēl visādas vietas pa ceļam, kā arī piešķir nedaudz lielāku mobilitāti gadījumos, kad mazais pa ceļam saniķojās vai ir vienkārši nepieciešams piestāt un ieelpot svaigu gaisu. Šoreiz mūs uzrunāja izdevīgi avio biļešu piedāvājumi un mēs tomēr izdomājām lidot. Turklāt izvēli palīdzēja veikt arī līdzbraucēji, jo bez bērna kopā braucām astoņi pieaugušie, kas nozīmēja ne vien lielāku palīdzību bērna pieskatīšanā, ja rastos tāda nepieciešamība, bet arī palīdzību mantu pārvietošanā no punktiem A uz B. Laikam jau ir lieki piebilst, ka ceļojot ar mazu bērnu, arī mantu kalni ir lielāki. Kaut vai tas, ka papildus ir bērnu rati. Kopā mūsu bagāža sastāvēja no diviem lielajiem koferiem, viena lielā slēpju/snovborda čehola, bērnu ratiem (šoreiz vēl pēdējo reizi izlēmām braukt ar ratu kulbu, nevis sporta ratiem), bērnu auto sēdeklīša un divām rokas bagāžas somām. Atsevišķi uz borta ņēmām manu foto somu, kas nav liela, tomēr ir vēl viens nesamais. Kā jau var manīt, tas ir gana liels vezums, īpaši ņemot vērā, ja būtu jāstiepj pārsvarā tomēr vīram, jo bērns, kurš vēl nestaigā arī ir jāpārvadā vai nu ratos, vai jānes rokās (vai slingā/ķengursomā/ergosomā). Vēlos piebilst arī savu nelielu neizpratni, par to, ka Rīgas lidostā nav pieejami bagāžas pārvadāšanas ratiņi, bet laikam mums ir pārāk maza lidosta (?), lai to uzskatītu par nepieciešamību. 

Kravājot somas, es vienmēr vados pēc principa, ka pats galvenais ir pases, apdrošināšanas (īpaši dodoties slēpot/snovot), nauda un lidmašīnas biļetes, jo pēc būtības bez visa pārējā ir iespējams iztikt, tāpēc lieki nesatraucos, ja gadītos kaut ko aizmirst, bet tomēr cenšos to neizdarīt, tāpēc kravājot somas vienmēr laicīgi izveidoju līdzņemamo lietu sarakstu. Atšķirībā no mūsu iepriekšējā brauciena oktobrī, šoreiz mazajam bija jāplāno līdzi ņemamā pārtika, kas vēl nebija aktuāli 4 mēnešu vecumā, kad devāmies uz Kopenhāgenu, jo tad vēl baroju mazo pati, bet nu jau to pati vairs nedaru, kā arī viņš ēd “īsto ēdienu”. Jau uzreiz nolēmu, ka piena maisījumu ņemšu līdzi to, kuru izmantojam ikdienā Rīgā, jo ar to es nevēlējos eksperimentēt, bet augļu, dārzeņu biezeņus un dažādas putras ņemšu līdzi tikai tā, lai pietiek lidojumam un pirmajām pāris dienām. To pašu attiecināju uz autiņbiksēm. Pateicoties šim lēmumam, Otomāram bija iespēja nogaršot dažādas jaunas garšas, kas Rīgā viņam tik drīz vai vispār nebūtu pieejamas, jo pārsvarā ēst gatavoju pati. Burciņēdieni ir izbraukumu vai “šodien-neko-nepaspēju” dienu ekstra. Piemēram, burciņa ar parmezāna siera biezenīti, kas ir piedāvājams mazuļiem no 4 mēnešu vecuma un tamlīdzīgi. Es gan nebiju tik drosmīga, lai bērnam dotu tikai to, bet piejaucot pie dārzeņiem un gaļas, sanāca labu labā garša. Protams, ka citādāks scenārijs būtu bērnam, kuram ir īpaši ēdināšanas noteikumi dēļ alerģijām vai citādu iemeslu dēļ, bet to diemžēl es nemācēšu komentēt no savas perspektīvas, jo man tādas pieredzes nav. Drēbes gan bērnam ņēmu līdzi diezgan daudz, par ko ļoti priecājos, jo tās tiešām ceļojuma gaitā arī pamanījās tikt sašmulētas dažnedažādos veidos, bet pārsvarā gan ar ēdienu. 

Ja iepriekšējo reizi uz lidostu devāmies ar savu automašīnu un to atstājām pie lidostas esošajā ilgtermiņa stāvvietā, tad šoreiz par ērtāku atzinām taksometru. Galvenais iemesls bija mantu kvantums, ko būtu nereāli aizstiept līdz lidostai rokās, kā arī finālā stāvvieta izmaksātu dārgāk, nekā taksis. Turklāt, kā jau minēju iepriekš, mums bija arī līdzi savs autobeņķītis un to tad nu arī taksometrā izmantojām gan turpceļā, gan atpakaļceļā. Lidojumam, protams, iečekojāmies jau laicīgi – iepriekšējā dienā. 

Ierodoties lidostā iepakojām autosēdeklīti pie puišiem, kuri pako lietas tajās lielajās, zaļajās plēvēs un devāmies nodot mantas. Lietu pakošana maksā 10 EUR. Autosēdeklīti nolēmām pakot, jo to bijām izvēlējušies par bērna nododamo bagāžu, kas, lidojot ar Air Baltic, ir iekļauta mazuļa biļetē (bagāža līdz 10kg). Ratus šoreiz izvēlējāmies atkal nodot pie lidmašīnas iekāpšanas, jo mums bija ilgi jāgaida iekāpšanas laiks. Tomēr man bija līdzi arī slings, ko arī sanāca izmantot. Atgādinu arī to, ka Rīgas lidostā nu ir pieejami bērnu ratiņi, kuri ir nolaižami arī guļus pozīcijā. Šoreiz to biju piemirsusi un nākamreiz iespējams izmantošu.

Turpceļa lidojums labi sakrita ar laiku, kad Otomārs parasti ir pieradis nosnausties, kas mūsu gadījumā bija ļoti pat labi un ērti, jo iekāpjot lidmašīnā mazais iekodis pusdienas, devās saldā miedziņā un nogulēja praktiski visu lidojumu. Pamodās tikai uz pašām beigām, bet bija tik priecīgs, ka laiku pavadīja koķetējot ar stjuartēm un lidmašīnā esošajām smukajām meitenēm. 🙂 

Vēl piebildīšu par drošības kontroli. Stāstot par mūsu braucienu rudenī, jau drošības kontroles procedūru apstāstīju, bet šoreiz atšķirība bija bērna pārtikā. Protams, ka uz borta ņēmu, gan pāris biezenīšus, gan auksto ūdeni pudelītē, gan piena maisījuma pulveri. Visu to DRĪKST ņemt uz borta, bet tam vienkārši ir jābūt iepakotam caurspīdīgā celofāna maisiņā, lai var uzrādīt drošības kontrolei. Esmu dzirdējusi par gadījumiem, kad drošībnieki liek nogaršot burciņās esošo saturu, lai pārbaudītu, vai netiek pārvadātas neatļautas lietas, bet mums to darīt nelika. Ļoti pozitīvi ir tas, ka ar mazu bērniņu un ratiem NAV jāstāv garajās drošības kontroles rindās, jo ir atsevišķa eja, kas paredzēta vecākiem ar bērniem un mazuļu ratiņiem. Paldies lidostai par to!

Kā jau minēju, pats lidojums noritēja diezgan veiksmīgi un nekādus īpašus “incidentus” nevaru atzīmēt. Lidmašīnas pasažieri gadījās pozitīvi un nejutām nevienu negatīvu skatienu mūsu virzienā. Nekad arī neesmu sapratusi tos, kuri varētu kaut ko negatīvu spļaudīties vecāku virzienā, kuri ceļo ar maziem bērniņiem. Citādi varbūt ir ar nevaldāmiem desmitgadniekiem, kuri siro pa lidmašīnu un neprot uzvesties, bet ar pavisam maziem bērniem ir citādi un ir jāsaprot, ka mazuļi raud nevis tāpēc, ka nemāk uzvesties, bet vienkārši nemāk izteikt savu nogurumu/ izsalkumu/ slikto pašsajūtu/ bailes artikulētos vārdos un teikumos!

Itālija 2016 (2)

Nākamajos ierakstos stāstīšu gan par dzīvošanos kalnos, gan visu pārējo ceļojumu. Uz drīzu tikšanos!

Līdzīgi raksti:

No Comments

Vieta Tavam komentāram: