#ROZESCEĻO – PIEDZĪVOJUMS ITĀLIJĀ VOL.2

Itālija 2016 (54)

Kamēr vēl atmiņas ir “svaigas”, labprāt turpināšu savu rakstu sēriju par mūsu ģimenes ceļojumu uz kalniem Itālijā. Iepriekšējā ierakstā dalījos savās sajūtās par gatavošanos un lidojumu atvaļinājuma virzienā, tāpēc tagad pastāstīšu par to, kā mums gāja jau esot uz vietas.

Itālija 2016 (117)

Pēc lidojuma uz Milānas lidostu, mūs jau sagaidīja īrētā mašīna lidostas teritorijā. Tā, kā bijām diezgan daudzi cilvēki ar kaudzi mantām – mans tētis bija parūpējies par ietilpīga busiņa īri. Kā jau minēju iepriekš – autokrēsliņu bijām paņēmuši līdzi savu, jo nolēmām, ka finansiāli šoreiz tas ir izdevīgākais lēmums, jo atbilstoša krēsliņa īre būtu izmaksājusi dārgāk. Iekārtojušies busā, devāmies ceļā. Ceļš līdz mūsu kalnu pilsētiņai Moenai aizņem vidēji 4h, bet ar mazu bērnu tas, protams, ir ilgāks, jo ik pa laikam ir jāpiestāj, lai mazo pabarotu un vienkārši atpūtinātu no braukšanas sēdeklītī. Turpceļā mūs pārsteidza mazliet nesagatavotus diezgan ilgs sastrēgums, bet to pārdzīvojuši nu jau braucām augšup pa kalnu ceļiem. Kaut arī man šis brauciens uz kalniem nebūt nebija pirmais, tomēr braukšana augšup pa šaurajām kalnu brauktuvēm mani mazliet biedē. Iespējams tas tāpēc, ka pati ne pārāk mīlu vadīt automašīnu un tāpēc mēdzu saskatīt problēmas tur, kur to nav. Sirds man ir pavisam mierīga tad, ja stūrē pieredzējis un labs autovadītājs, kas šoreiz bija mans tētis un tāpēc nokļuvām savā galamērķī mierīgi un bez liekiem stresiem. Viesnīca mums jau ir zināma, jo mana ģimene te jau paliek tik ilgi, ka mūs jau uztver par savējiem. Mums pat ir sarūpētas siltas vakariņas, lai varam ieturēties pēc garā ceļa un tas nekas, ka “oficiālais” vakariņu laiks jau ir beidzies. Tā tomēr ir mazu viesnīciņu ekstra – personīga pieeja katram klientam, ko reti spēj nodrošināt milzīgās viesnīcu ķēdes. Mūsu mazulis jau ir cieši iemidzis, tāpēc vakariņojam ar ratos guļošu bēbi pie galda. Labi ieturējušies dodamies uz viesnīcas numuriņu, kur mums jau ir sagatavota bērnu gultiņa, pārtinamais galdiņš, pudelītes sildītājs un visādas citādas ekstras mazulim, ko daļēji esam lūguši, bet daļēji viesnīcas īpašnieki ir uzņēmušies mums piedāvāt pēc savas iniciatīvas, kas ir ļoti, ļoti patīkami. Uzreiz jau piebildīšu, ka Itālijā mazi bēbīši ir ļooooti iemīļoti. Visi izturas bezgala saprotoši un ciena mazu bērnu vajadzības, kā arī visi vēlas aprunāties, paspēlēties, pieskatīt. Vienu vakaru pie vakariņu galda viesnīcas īpašnieks pat piedāvājās paturēt un paspēlēties ar mūsu Otomāru, lai mēs ar vīru varam pavakariņot abi vienlaicīgi, nevis uz maiņām, kā tas ir ierasts ar mazu un zinātkāru cilvēciņu. Mēs gan no šī piedāvājuma atteicāmies, jo labi tiekam galā paši, bet nenoliedzami arī šāds žests ir patīkams. Mazajam pat pie galda bija sarūpēta pašam sava vietiņa ar piemērotiem plastmasas traukiem, snīpīškrūzi un pat galda piederumiem, ko gan viņš pats vēl neprot izmantot. 

Itālija 2016 (97)

Itālija 2016 (55)

Itālija 2016 (11)

Nākamajā dienā jau cēlāmies laicīgi, lai dotos baudīt kalnus. Šoreiz mūsu ceļojuma laikā daba parūpējās par to, lai visu dienu garumā mēs piedzīvotu visus iespējamos laikapstākļus, sākot no lietus, miglas un mākoņiem, beidzot ar sauli un koši zilām debesīm. Devāmies uz kalnu ar visiem ratiem, bet līdzi ņēmu arī slingu, jo nebiju pārliecināta, kā mēs tiksim ar ratiem augšā līdz slēpošanas trasēm, bet izrādījās, ka tā nav problēma – vagoniņiem var iegādāties atsevišķu uzbrauciena biļeti (viens brauciens augšā un viens lejā) pa 10 EUR un droši braukt augšā ar visiem ratiem. Es biju nolēmusi šo dienu pavadīt ar mazo piknika zonā un kopā ar viņu sauļoties, baudot garšīgus dzērienus, svaigu gaisu un uzkodas visas dienas garumā, jo piknika zona savienojās ar vienu no kalnu omulīgajām kafejnīciņām. Svaigs gaiss darīja savu un lielāko daļu laika mazais saldi nošņāca ratos. Lieki piebilst, ka arī es labprāt būtu ieritinājusies viņam blakus un arī gulējusi kalnu saulītē, bet ratos gan mums abiem nepietiktu vietas. 😀 Kalnā augšā arī pret mazu bērnu nevienam nebija nekādu iebildumu, jo tur bija daudz tādu mammu ar maziem bērniņiem, kā arī dažādu izmēru sunīši tiek ņemti līdzi, jo tas taču arī ir ģimenes loceklis! 🙂 Es arī to labi saprotu, jo galvenais aiz sevis visu sakopt un kādas gan varētu būt problēmas ar mazu bērnu un suņu līdzņemšanu, pieņemot, ka visi tiek pieskatīti un tiem netiek izsniegta visatļautības kartīte?! Kafejnīcā, bija pieejama arī atsevišķa mazuļu pārtīšanas telpa, kurā nepieciešamības gadījumos arī iegājām. Šādas telpas bieži vien ir aizslēgtas, lai tajās saglabātu tīrību un kārtību. Tā bija arī šoreiz, bet palūdzot atslēgu kafejnīcā, veiksmīgi tikām iekšā. 

Itālija 2016 (8)

Es pati šādi pavadīju pāris dienas, vienkārši atpūšoties un baudot dabu. Citas dienas es arī baudīju kalnu priekus slēpojot kopā ar vīru un citiem ceļojuma biedriem. Tikmēr uz pāris stundām mūsu bēbi pieskatīja mana mamma, kurai tas izdevās vairāk nekā teicami.

Itālija 2016 (14)

Vēl bija pāris dienas, kad es nolēmu uz kalnu nebraukt, bet gan pavadīt laiku divatā ar bērnu, vienkārši pastaigājoties un nedaudz fotografējot pilsētiņu, kura uz šīm dienām bija kļuvusi par mūsu mājām. Tās pārsvarā bija dienas, kad laikapstākļi slēpotājus lutināja mazāk un sēdēšana kalnu kafejnīcā būtu bijusi mazāk patīkama dēļ sniega, miglas un vēja. Man arī bija sajūta, ka mazajam ir nepieciešams tāds viņam pierastāks un nesteidzīgāks dienas ritms, pastaigājoties un guļot ratos vai izklaidējoties pa viesnīcas istabiņu. Te jāpiebilst, ka mēs katru dienu centāmies mazajam nodrošināt kustību teritoriju, kas gan bija diezgan pagrūti, jo viesnīcas numuri parasti nav tik lieli, lai tajos varētu sirsnīgi izkāpelēties un izdzīvoties pa grīdu, bet mūsu viesnīcā bija atsevišķa telpa, kur bija ierīkots bērnu stūrītis ar paklāju un dažādām rotaļlietām. Jāpiebilst, ka mums bija līdzi arī savas rotaļlietas. Es izvēlējos bērna mīļākās mantas, kā arī tādas, kuras nebūtu pārāk smagas un lielas pārvadāšanai. Dienās, kad Otomārs kļuva niķīgāks vai bija vienkārši saguris no jaunajiem iespaidiem, es izveidoju manu un vīra viesnīcas lielo gultu par bērna šķēršļu joslu. Saveidoju visādus šķēršļus no segām un spilveniem, lai pavisam mazā teritorijā bērns tomēr dabūtu izkustēties un turpināt sevi attīstīt neskatoties uz mūsu vēlmi ceļot. Protams, ka tik un tā tas sanāca mazāk, nekā tad, kad esam mājās, tāpēc tagad pēc atgriešanās es īpaši piedomāju pie tā, lai bērns atkal pierod atrasties uz grīdas un atkal mācās rotaļāties esot uz zemes. Jāatzīst, ka tomēr ceļojuma laikā mazais ir pieradis atrasties vairāk pa rokām, nekā ierasts un tagad prasa vairāk šāda veida uzmanības. Iespējams tas ir saistīts arī ar to, ka viņš vispār ir iegājis tādā, kā “mammas” periodā, kurā mazais pēc definīcijas uzmana katru manu soli un acīmredzami pieprasa manu nemitīgu klātbūtni. Atkāpjoties no kopējās raksta tēmas, teikšu kā ir – tas ir ļoti patīkami, jo zinu, ka tāds posms ir tikai uz īsu brīdi un drīz jau viņš izaugs un kļūs aizvien patstāvīgāks, bet tas mēdz būt arī ļoti nogurdinoši un pārāk emocionāli smagi, ja Tevi kādam vajag 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā reiz divi, nekā tas jau ir ierasts ar maziem bērniņiem. Tad ir svarīgi, kā nekad, atrast īsus brīžus savam personīgajam restartam, ko es vēl pagaidām mācos veiksmīgi izdarīt, jo ja to nedaru, tad kļūstu par ļoti temperamentīgu pūķi, kas ir vairāk nikna, nekā jauka un tieši kā tas uzlabo kopējo ģimenes mikroklimatu? Jā, pareizi! NEKĀ! Izklausās tieši tik elementāri, cik dažkārt to ir grūti izdarīt. Ar lielāko prieku uzklausīšu citu mammu “receptes” savas iekšējās pasaules sakārtošanai un harmonizēšanai brīžos, kad visa kā ir par daudz un būsim patiesas, mums katrai IR tādas receptes, jo pat tad, kad darām to, ko no sirds mīlam līdz pašām mielēm, tomēr dažreiz sanāk vienkārši… nogurt!

Itālija 2016 (17)

Itālija 2016 (21)

Itālija 2016 (124)

Man kāda mamma sociālajos tīklos jautāja par to, kā mazais jūtas tādā klimatā un pie vispārējās laika zonu/ apstākļu maiņas. Teikšu, kā bija mums – kopējais ziemas klimats neko daudz neatšķirās no Latvijas ziemas! Auksts, mainīgs un neparedzams, bet varbūt saulaināks, kas ir tikai pozitīvi, jo saules vitamīna tā jau mums te visiem ir par maz ikdienā. Laika atšķirība ir par vienu stundu, ko mazliet izjutām, jo Otomārs pēc vietējā laika gāja gulēt stundu vēlāk, nekā mēs esam pieraduši, bet realitātē jau tas pats laiks vien sanāca. Naktis gulēja, kā ierasts mājās – ar vienu celšanos, tāpēc kopumā varu teikt, ka lielas atšķirības šajā jomā neizjutām. Ja nu vienīgais būtu prasījies ilgāk šņākt no rītiem, jo tehniski skaitījāmies atvaļinājumā, bet bērnam tāds jēdziens nav diez ko pazīstams un viņš ceļas tad, kad ceļas, parasti ap 7iem  no rīta. Vēl viena lieta, kas mūs nedaudz apgrūtināja bija vēlie vakariņu laiku. Itālijā mīl ēst vēlu, piemēram, mūsu viesnīcā vakariņas sākās tikai pus astoņos vakarā, kas ir tieši pusstunda pirms mūsu bērns kļūst miegaini niķīgs un aptuveni stunda pirms viņš kļūst ļoti miegains un niķīgs. Protams, ka dažkārt tāda steiga pie vakariņu galda mazliet pakutināja nervus, bet atkal jau – tas viss piederas pie lietas, ja ir mazs bērns. Pēc vakariņām mēdzām izmest loku ar ratiem pa pilsētiņu, lai paši izstaigātu vēlo vakariņošanu un bērns varētu forši iemigt svaigā gaisā.

Itālija 2016 (105)

Itālija 2016 (89) Itālija 2016 (43) Itālija 2016 (34) Itālija 2016 (32) Itālija 2016 (31) Itālija 2016 (30) Itālija 2016 (28) Itālija 2016 (26) Itālija 2016 (24) Itālija 2016 (23) Itālija 2016 (5)

Itālija 2016 (41) Itālija 2016 (45) Itālija 2016 (48) Itālija 2016 (50) Itālija 2016 (51) Itālija 2016 (61) Itālija 2016 (66) Itālija 2016 (67) Itālija 2016 (74) Itālija 2016 (77) Itālija 2016 (81) Itālija 2016 (86) Itālija 2016 (100) Itālija 2016 (102) Itālija 2016 (103) Itālija 2016 (104) Itālija 2016 (106) Itālija 2016 (107) Itālija 2016 (111) Itālija 2016 (112) Itālija 2016 (113) Itālija 2016 (115) Itālija 2016 (118) Itālija 2016 (119) Itālija 2016 (120) Itālija 2016 (121) Itālija 2016 (122)

Ap trešo ceļojuma dienu devāmies uz vietējo lielveikalu papildināt mazā ēdiena un autiņbikšu krājumus, ko veiksmīgi arī izdarījām. Autiņbikses pirkām tās pašas, ko lietojam Latvijā, bet ar pārtiku gan sanāca paeksperimentēt, jo kalnu pilsētiņas veikalos bija pieejams tikai viena veida mazuļu pārtikas brends, ko tad nu arī iemēģinājām. Burciņēdienu sildīju tajā jau iepriekš minētajā pudeļu sildītājā, ko mums viesnīcas istabiņā bija sarūpējuši viesnīcas personāls. Man bija arī līdzi savs termoss, ko katru rītu un vakaru viesnīcas bārā uzpildījām ar karstu ūdeni, lai varētu to izmantot gan piena maisījuma pagatavošanai ārpus viesnīcas un naktīs, gan ar mazu bērnu vispār ir labi, ja vienmēr ir līdzi silts ūdens. Vēlāk gan devāmies apciemot vienu no ielejas pilsētām – Bolsano, kur arīdzan iepirkām lielākus bērnu pārtikas krājumus no jau pazīstamākiem brendiem. Pirku tādu daudzumu, lai pietiek visam palikšanas laikam un ir pāris burciņas līdzņemšanai lidmašīnā mājupceļam. 

Itālija 2016 (93)

Itālija 2016 (92)

Itālija 2016 (101) Itālija 2016 (130) Itālija 2016 (135)

Pagaidām domāju, ka lasāmvielas pietiks un nākamajā ierakstā nedaudz pastāstīšu par Valentīndienu Veronā un kopējo mājupceļu. 🙂 

Itālija 2016 (192)

Līdzīgi raksti:

2 Comments

  1. Ļoti jauks raksts un forši, ka cilvēki ceļo ar bērniem. Un tas tiešām nav šķērslis – jā, ir savādāk nekā divatā, bet tās emocijas, ko var izbaudīt esot kopā, ir fantastiskas. Mēs ar savu nu jau 2,5 gadnieku visur ņemam līdzi un viņš mums jau ir pieredzējis ceļotājs. 😀 Kopumā ir bijis kādos 10 ceļojumos, pirmais bija 2 mēnešos. Bet mēs pēdējos ceļojumos baigi vairs neplānojam ne maršrutus, ne viesnīcas. ASV arī dažas viesnīcas bija rezervētas, bet pārējās ņēmām uz vietas caur rezervācijām, atkarībā no tā, uz kurieni izdomājām braukt. Man vispār baigi nepatīk plānot un ceļojumos ar mazu bērnu izrādījā,s ka tas ir baigais pluss, jo esam dikti fleksibli abi ar vīru. Nekad neķeram kreņķi, ja bērns vēlāk vai agrāk iet gulēt vai izdomā vispār negulēt diendusu. Galvenais ir tiešām uz visu skatīties – tā easy un tas viss būs super.
    Mēs esam pilnīgi traki uz ceļošanu un katrā ceļojumā jau sākam plānot nākamo. 🙂
    Un kalni vispār ir SUPER! Mēs arī tikko atgriezāmies no Čehijas.

Vieta Tavam komentāram: