#ROZESCEĻO VOL.2 – KOPENHĀGENA

20151015_075407

Te nu beidzot arī stāstu par to, kā mums gāja pirmajā ceļojumā ar mūsu 4 mēnešus veco mazuli. Brīdinu – ieraksts nav īss, tāpēc pirms lasi, uztaisi sev tējas vai kafijas krūzi, lai vari iegrimt mūsu ceļojuma stāstā. 🙂

15. oktobris, agrs rīts – izbraukšana.
Esmu pamodusies pirmā, (jo that’s how moms roll, doh!) jo man sagatavošanās izbraukšanai aizņem visilgāko laiku, kā arī tagad tas laiks jāsadala ar mazu, miegainu bumbuli. Labi, ka Otomārs ir rītu cilvēks (Goda vārds, nesaprotu no kā viņam šī savdabīgā un man pilnīgi neizprotamā rakstura iezīme! Laikam jau no tēta, jo no manis noteikti, noteikti tas nevarētu būt un mans vīrs noteikti ir vairāk rītu cilvēks, nekā es!), jo tas atvieglo viņa sapošanu ceļam. Divas stundas pēc manas mošanās esam izkasījušies no mājas tumsas aizsegā, lai dotos pirmajā ğimenes ceļojumā trīs cilvēku sastāvā. Mans pirmais secinājums – esmu apguvusi kompaktas (more or less) pakošanās noslēpumu, jo izrādās, kas tas ir iespējams. Kādreiz man šķita, ka tikai ar rokas bagāžu nevar nekur braukt, pat uz nedēļas nogali, bet izrādās, ka var gan. Mūsu bagāžas sastāvs šai garajai nedēļas nogalei: divas rokas bagāžas līdz 8kg, viena nododama bagāža (bērna soma, par ko papildus nav jāmaksā, atšķirībā no parastās bagāžas, kas var būt līdz 20kg) līdz 10kg un kulbu rati. Protams, ka pārsvarā vietu aizņem bērna “ja nu kas” mantas. 

Ja lasījāt manu iepriekšēju bloga ierakstu, tad zināsiet, ka man bija dilemma par to, kā aiztransportēt mūsu miegainās personības uz lidostu. Beigās izvēlējāmies braukt ar savu auto un to novietot P2 ilgtermiņa stāvvietā pie lidostas, kas izmaksā 4,- EUR dienā. Man ļoti patīk šāda iespēja, jo tomēr savs autokrēsliņš, savs auto un savs ritms ir savs. Iečekojušies lidojumam esam jau iepriekšējā dienā, tāpēc mums tikai atliek pieiet un nodot mazuļa koferi. Ratus esam izvēlējušies nodot pie lidmašīnas, kas ir izrādījies ērti, jo daļu laika, ko pavadījām gaidot lidmašīnu, mazulis varēja dzīvoties savos ratos. Tiem, kuri nezina, kā notiek drošības kontrole ar ratiem – rati ir jāizjauc un jāizlaiž cauri skenerim. Mazulis, protams, jāņem rokās un jādodas cauri drošības kontrolei parastajā kārtībā. Aizejot līdz norādītajam geitam, secinām, ka brauksim līdz lidmašīnai ar autobusu. Ņemot vērā, ka lidostas autobusi ir ar zemajām grīdām, tas nesagādā mums nekādas neērtības. Pie lidmašīnas mans vīrs saloka ratus un atdod atbildīgajam personālam, kas tos ieliek lidmašīnā. Mēs paši kāpjam lidmašīnas salonā un kārtojamies savās vietās. Mums tiek izsniegta mazuļa drošības papildjosta un glābšanas veste. Piesprādzējos pati un piesprādzēju mazuli pie sevis. satraukums ir, jo mūsu mazulis nav sajūsmā par ilgu atrašanos rokās bez iespējas pastaigāties. Lidojums var sākties. Manā rokas bagāžā, bez visām citām mantām, ir pāris autiņbiksītes (nomainījām vienu biksi tieši pirms lidojuma un sanāca vēl vienu mainīt lidojuma laikā – vismaz šajā mazajā lidmašīnītē, tualetē, bija mazuļu pārtinamais galdiņš, tāpēc autiņbikšu maiņa nesagādāja nekādas problēmas), pāris mitrumu uzsūcošie paladziņi, viens kokvilnas autiņš, maiņas drēbīšu komplekts mazulim, maiņas krekliņš man pašai, maza mantiņa bērnam, mitrās salvetes un sausās salvetes.

20151015_083352

Lidmašīnas pacelšanās.
Esmu lasījusi, ka mazuļiem, kuriem vēl nav aizaudzis galvas avotiņš, gaisa maiņas radītais spiediens nesagādā diskomfortu un attiecībā uz mūsu mazuli man šķita, ka tā arī ir. Viņš visu ar interesi vēroja, smējās un smaidīja, līdz brīdim, kamēr neatcerējās, ka ļoti gribas ēst, kas tika novērsts jau pie pacelšanās. Biju jau nolēmusi, ka barošu viņu pie pacelšanās, lai ar rīšanas refleksu vēl samazinātu iespēju mazuļa ausīm sāpīgi aizkrist pie spiedienu maiņas, tāpēc biju sagatavojusi sev arī lakatu, ar ko barošanu padarīt diskrētāku, jo mazuli pagaidām vēl baroju ar krūti. Turpceļā ņēmu līdzi lidmašīnā mūsu jauno uzticamo un nu jau vislabāko draugu Lodger Bunkerīti (redz, kāda bezmaksas reklāma sanāca, bet tā ir balta patiesība – Otomārs uzreiz iemieg, kā tiek ielikts bunkerī un ārā no tā vienmēr iznāk silts, kā pīrādziņš no krāsns pat visvēsākajās dienās), jo baidījos, ka lidmašīnās mēdz būt vēsi, bet šoreiz bija pat karsts un bunkeris pildīja mīksta matrača funkciju. Kā jau iepriekš minēju, lidojuma vidū nomainījām mazulim autiņbiksi un atlikušo daļu mazais nošņāca saldā miedziņā. 

Atlidojuši esam.

Izkāpjot no lidmašīnas mums izsniedza atpakaļ ratus un mēs sākām savu ceļojumu jau Kopenhāgenā. Iziešana no lidostas bija ātra, nopirkām vilciena biļetes un jau pēc trīs pieturām bijām Kopenhāgenas centrālajā stacijā, no kuras devāmies ar kājām uz viesnīcu, kas bija ~10 minūšu attālumā no stacijas. Jāpiebilst, ka mazais gulēja visu šo laiku ratos un jutās ļoti ērti. Kopenhāgena mūs sagaidīja ar pelēku un apmākušos laiku, bet tas netraucēja baudīt kopābūšanu un manas dzimšanas dienas garā nedēļas nogale bija sākusies.

Izmantoju to, ka mazulis vēl guļ un iekārtoju viesnīcas istabiņā stūrīti ar mazuļa autiņbikšu maiņai nepieciešamajām lietām, salieku ratu somu, lai drīz jau varam doties pirmajā pastaigā. Drīz jau mazais ir pamodies, tiek pabarots un mēs visi priecīgi dodamies apgūt pilsētu.

20151016_090005

Izstaigājušies un sapratuši, kas ir kas, nolemjam izbraukt tūri ar Hop on/ Hop off sarkano tūristu busiņu. Sacīts darīts. Šis izbrauciens palīdz gan apskatīt vispārīgi pilsētu, gan saplānot nākamo dienu plānu. Sanāk arī mazo pabarot autobusā, kas man ir jauns piedzīvojums, bet tā, kā šis bija tūres pēdējais reiss, citu cilvēku bez mums nemaz autobusā nebija un es pat nepaspēju sakautrēties. Mēs ar vīru vispār pēdējos savos ceļojumos esam izmantojuši šīs tūres, jo palīdz īsā laikā apskatīt pēc iespējas vairāk. Tādās pilsētās, kā Parīze un Ņujorka tas mums šķita īpaši forši, jo laika bija mazāk, nekā būtu gribējies un šādi var apskatīt vairāk.

SAM_6302

SAM_6312Pēc tam nolemjam kaut ko nedaudz uzkost un doties atpūsties uz viesnīcu. Atpūta ir operatīva un jau ap 9iem mēs visi šņācam saldā miedziņā un labi vien bija, jo jau ap 6:30 Otomārs diktē, ka laiks celties un tā mēs arī darām. Ieturējuši sātīgas brokastis viesnīcā, dodamies atkal uz Hop on/Hop off busiņu, jo mūsu biļete darbojas 48h un izmantojam to, kā transportu, lai nokļūtu tuvāk slavenajai Hansa Kristiana Andersena mazās nāriņas skulptūrai. Šo dienu arī pavadām garās pastaigās, apskatot visdažādākos tūrisma, un ne tikai, objektus. Laikapstākļi ir diezgan nedraudzīgi (apmēram tā, kā savā Twitter kontā rakstīja lielai daļai zināma Latvijas interneta personība Zane Bratuškina: “Auksti. Varētu kādu jaciņu. Vislabāk konjaciņu.”), tomēr mazais pārsvarā dzīvojas pa saviem ratiem un miegaini bauda mūsu pastaigas. Nonākuši atpakaļ viesnīcā, nolemjam, ka slaveno Tivoli atrakciju parku apmeklēsim jau tajā pašā dienā, kaut bijām domājuši to darīt nākamajā dienā. Te nu gan biju stāvā sajūsmā, jo Tivoli ir sezonāls parks un tagad tas ir ieturēts Helloween noskaņās un pēdējo reizi tajā biju pirms 18 gadiem. Jautrība garantēta ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Te mēs saēdamies dažādus našķus, apskatām parku, pazemes akvāriju, bildējamies, pabaroju mazuli un vienkārši baudām mazo atvaļinājumu. Kas mūs samulsināja – ļoti daudzās kafejnīcās nav aicināti ļaudis ar bērnu ratiem un tie jāatstāj vai nu ārā, vai kaut kur pie restorāna durvīm. Mūs tas nepatīkami pārsteidz, bet nu kā ir, tā ir. Tāpat arī kādas vietējās mammas blogā, izlasām, ka, lai barotu bērnu ar krūti, piemēram, kafejnīcā, ir jāprasa vai šeit tas ir ļauts. Es gan neesmu izteikta feministe un jaudīga krūtsbarošanas entuziaste un fanāte, tomēr kaut kas tāds man šķiet diezgan diskriminējošs un absurds, jo diez vai viņi vēlas nepaēduša, brēcoša bērna klātbūtni vairāk par diskrēti barojošu mammu. Man gan jāpiebilst, ka pati ar šādām problēmām nesaskāros, bet tad atkal ir jautājums, CIK atklāti mamma vēlas bērniņu barot. Es tomēr esmu par to, ka krūtis nav jāvicina pa visu kafejnīcu un demonstratīvi jārāda, ES TAGAD BAROJU, REDZAT JA?! Cienu feminisma idejas, bet neatbalstu galējības nevienā jomā. Pēc pāris stundām parkā Otomārs sāk izrādīt skaļākas noguruma pazīmes un mēs nolemjam, ka patiesībā arī paši sākam sagurt un laiks doties uz viesnīcu. Un, protams, ka atkal guļam jau tik agri, ka kauns pat teikt. 😀 Bet nākamā diena mums atkal sākas agri un šoreiz tā ir mana dzimšanas diena. 🙂

20151016_115157

SAM_6335

20151016_123949

20151016_122737

20151015_130537

20151016_153824

SAM_6381

SAM_6395

SAM_6375

SAM_6385

20151016_152750

20151016_155932

20151017_175245Savu 28. dzimšanas dienas rītu sāku ar dzimšanas dienas apsveikuma dziesmu no saviem puikām un diena var sākties pa īstam. Atkal sākam ar sātīgām brokastīm viesnīcā un tad uzsākam garu pastaigu uz Kopenhāgenas zooloģisko dārzu, kur divu stundu garā pastaigā apskatām ij ledus lāci, kurš priecīgs plunčājas miilzīgā baseinā, ij lauvas, ij tīģerus ij ziloņus, ij visādus citādus zvērus. Zoodārzs ir tiešām foršs un patiks gan lieliem, gan maziem, jo dzīvnieki izskatās omulīgi un ar dzīvi apmierināti, kā arī ir apskatāmi tādi dzīvnieki, kādi pie mums Zooloģiskajā dārzā nav (pilnīgi nesaistīti ar Kopenhāgenu, bet iesaku apskatīt Zoodārzu arī Amsterdamā, jo tur tas ir vēl lielāks un efektīvāks, jo daudzi dzīvnieki pastaigājas brīvā dabā un nav jābrīnās, ja Tev pēkšņi blakus skrien kāds mērkaķītis). Kopenhāgenā Zoodārzs atradās aptuveni 40 minūšu gājiena attālumā no viesnīcas, tāpēc mums izdevās kārtējā foršā un garā pastaiga, jo atpakaļceļā izmetām loku un apstaigājām arī slavenās alusdarītavas Carlsberg kvartālu, kur ir arī iespējams doties padziļinātā ekskursijā, bet mēs to atstājām citai reizei. Atgriezušies viesnīcā izdomājam plānu atlikušajai dienas daļai, kas sevī ietver vēlreiz pastaigāties pa slaveno gājēju ielu un iegādāties kūkas, jo man taču ir dzimšanas diena un, kas gan ir dzimšanas diena bez kūkām (Nothing I tell you! NOTHING!)? Vēl es ļoti gribēju doties ēst steikus uz vienu konkrētu restorānu, bet diemžēl arī viņiem ir jokainā ratu politika un tā, kā man negribējās visu vakariņu laiku turēt rokās 7.5kg smagu mazuli un arī vīram gribēju ļaut atpūsties, nolēmām, ka izmantosim viesnīcas pakājē esošo restorānu, kas izrādījās tīri labs un arī pie steika dienas beigās tiku. 🙂 Pirms vakariņām vēl iegājām vilcienu stacijā un jau tur izmantojām elektroniskās iečekošanās iespēju mūsu nākamās dienas lidojumam. Pēc vakariņām devāmies uz savu 18. stāva numuru, lai baudītu sapirktās kūkas un turpinātu svinēt manu dzimšanas dienu jau trijatā. Protams, ka arī šajā vakarā bijām pārguruši, tāpēc miegs nebija ilgi jāgaida.

No rīta mums bija jāceļas ļoti agri, lai jau 7:30 pamestu viesnīcu un būtu laicīgi lidostā. Ar vilcienu atkal ērti aizbraucām līdz lidostai un devāmies nodot mazuļa somu. Gribējām ņemt atkal ratus līdz lidmašīnai, bet te mūs pārsteidza nesagatavotus un lika tos nodot. Nu neko, nospriežam, ka nekas cits jau neatliek un dosim vien prom (protams, iztēlojos skriešanu cauri drošības kontrolei ar ratiem un kliedzienu: “THIS IS SPARTAAAA!”, bet laikam ne šoreiz). Turpat pie bagāžas nodošanas var iegādāties lielu celofāna maisu (40 DKK, kas ir nepilni 6 EUR), kurā ratus ieliekam, lai tie nesasmērētos, jo, protams, ne pret ko citu tas nebūtu spējīgs pasargāt. Kopā ar ratiem aizsūtam arī savu Lodger bunkeri, jo nospriežam, ka vajag pēc iespējas mazāk mantu, ja mazais būs jānēsā rokās. Tad dodamies iziet drošības kontroli un gaidām savu lidojumu. Otomāram atkal pirms paša lidojuma tiek nomainītas autiņbikses, kā arī ar pastaigām cenšamies novilcināt barošanas laiku, lai barot atkal varu tieši pie lidmašīnas pacelšanās. Pastaigājoties ieliekam mazo ķengursomā, lai nēsāšana būtu vieglāka un atrodam lidostā “Nursing room”, kurā ir gan krēsls barošanai, gan pārtinamie galdi, gan mikroviļņu krāsns un tējkanna. Diezgan ērti un praktiski, bet nu šī konkrētā telpa bija ļoti nemājīga, lai tur pavadītu ilgu laiku, tomēr praktiski – īpaši mammām vai tētiem, kuras mazuļus baro ar maisījumiem vai citu pārtiku, ko ir nepieciešams sildīt.

Kopenhāgenas lidostas nursing room
Kopenhāgenas lidostas nursing room
Maiss, kādā tika iepakoti mūsu rati
Maiss, kādā tika iepakoti mūsu rati

Stāvot rindā uz iekāpšanu Otomārs sāk protestēt pret ķengursomu, bet tomēr vairāk pret bada sajūtu, kas viņu sāk pārņemt. Tiklīdz iekāpjam lidmašīnā, piesprādzējamies un es viņu pabaroju. Pie pacelšanās mazais jau ir fiksi iekodis un tad viņam uznāca miega niķis, kam komplektā atnāca atpakaļ arī daļa uzēstā piena, protams, ka man tieši virsū, kas mani vairs nespēj pārsteigt (because I have seen things now!). Miega niķis tiek novērsts ar ērtu iekārtošanos un iemigšanu gan dēlam, gan man. Mazais noguļ līdz pat izkāpšanai no lidmašīnas. Izkāpjot dodamies uzreiz nomainīt autiņbiksi un tad jau ejam uzmeklēt savu bagāžu un ratus, kas ir ieradušies ātri un perfektā kārtībā (paldies, paldies, paldies!). Visi priecīgi dodamies uz savu auto, lai jau pēc pāris minūtēm būtu mājās.

20151018_114537

Tā nu mūsu pirmais nelielais ceļojums ir veiksmīgi noslēdzies un es jau nespēju sagaidīt nākamo – februāra vidū, kas būs daudz ilgāks gan uzturēšanās, gan paša brauciena ziņā! 🙂 Par līdzpaņemtajām māntām – daudz kas palika neizmantots (drēbītes), bet nākamreiz noteikti mazāk neņemšu, jo ar mazuļiem nekad neko nevar zināt, autiņbikšu aprēķins man izrādījās diezgan precīzs, principā nākamreiz pakotos līdzīgi. Es vēlreiz sev apstiprināju to, ka ar mazuli dzīve nebeidzas, gluži otrādi – tā tikai sākas un var darīt praktiski visu, tikai citādāk. Ja patur atvērtu prātu, ka vienkārši ir jādzīvo pēc mazuļa dienas ritma un viss ir vairāk jāplāno (jādomā uz priekšu), tad problēmu nav pilnīgi nekādu. Galvenais saglabāt vēsu prātu, ja mazulis raud jums “neērtā” vietā un laikā, jo es zinu, ka tas var būt grūti un citu pārmetošie skatieni arī nepalīdz, bet nu šoreiz godīgi sakot, nevienu pārmetošu skatienu nemanījām arī tad, kad lidmašīnā mazais drusku saniķojās, jo atcerieties taču – MAZUĻI MĒDZ RĀUDĀT UN TAS IR OK! Tie, kam ir bērni – sapratīs, tiem, kuriem bērnu nav – uzsauciet viņiem glāzi vīna, lai relaksē savas sakūpējušās smadzenes. Jums miers un dusmu pūcēm miers (vīns), visi priecīgi!

20151016_122335

Līdzīgi raksti:

No Comments

Vieta Tavam komentāram: