Sajūtu ķēdīte.

Rakstot šo, es uzreiz brīdinu – nē, neesmu nolēmusi iekļūt svēto kārtā un nepretendēju arī uz Dalailamas līdzinieku konkursa uzvarētāju, drīzāk savtīgi domāju par to, kā uzlabot pirmkārt pati savu, otrkārt savu līdzcilvēku dzīves kvalitāti pavisam elementārā veidā. Turklāt šis oriģināli bija domāts, kā īss atgādinājums pašai sev Instagramā, bet nejauši izvērtās tik garš, ka nopelnīja savu vietu blogā. Tad nu, lai jau iet!

Pagājušajā nedēļā vairākas reizes piedzīvoju negatīvu darbību un emociju ķēdīti. Tas ir tā, ka viens aiz savas neiecietības pasaka/izdara otram kaut ko reāli kaitinošu/negatīvu/sliktu un kopumā lieku/nevajadzīgu, tādējādi uzsākot attiecīgo emociju ķēdīti, jo visticamāk aizvainotais nesīs to sajūtu tālāk savos darbos un vārdos. Viens absolūti ikdienišķs piemērs – braucu ar auto, te pēkšņi man priekšā, ļoti rupji un pat drusku bīstami, no blakus joslas iespraucas cits šoferis. Pat ar “avareikām” nepasaka man “paldies” vai “piedod, es baigi steidzos”. Protams, ka es uzvelkos un prātā uzskaitu visus sev zināmos “komplimentus” šī ceļu satiksmes kolēģa virzienā, jo neba jau nu viņa darīšanas un steiga ir svarīgāka par manējo. Tā nu es braucu tālāk tāda uzvārījusies kā tējkanna ar karstu ūden un redzu, ka pie nākamā krustojuma stāv un savu izbraukšanas iespēju izmisīgi gaida cits šoferītis. Kaut arī man bija tāda iespēja, es nolēmu viņu nepalaist. Lai jau laiž citi! Mani taču tikko apbižoja un es arī esmu pelnījusi sadusmoties. Nepalaidu. Pabraucu garām. Te pēkšņi man radās akūta nepieciešamība mainīt joslas un es sapratu, ka man tagad ļoti, ļoti vajag to absolūti elementāro pieklājību, ko tikko pati liedzu citam. Riebīgo emociju ķēdes turpināšana mani acumirklī noveda situācijā, kurā ātri sapratu, ka tas nekam neder. Man uzreiz tika piedāvāta arī iespēja to labot, jo jau pirmā automašīna blakus joslā, kurā man vajadzēja tikt, palaida un puisis, kas atradās pie stūres, pat man uzsmaidīja pamājot ar roku, ka varu droši braukt. Es acumirklī atmaigu un pie nākamās iespējas izrādīju līdzīgu laipnības žestu citam autovadītājam, tādējādi uzlabojot garastāvokli gan pati sev, gan kādam svešiniekam. Ar absolūtu sīkumu, kas man aizņēma necik laika, maksāja neko un sagādāja tik daudz mirklīga prieka! Tad sāku domāt, kāpēc emocija, kas mums un citiem sagādā prieku, ir realizējam daudz grūtāk, kā emocija, kas sagādā dusmas? Man noteikti tā ir! Zini, ka daudziem tā ir. Es daudz ātrāk uzvelkos, ja sastopos ar rupjību, nekā pamanu laipnību. Ir daudz vieglāk nogurumā kādam uzķērkt, lai liekas mierā, nekā mierīgi paskaidrot, ka es šobrīd esmu noguris un labprāt pabūtu mierā. Tas attiecas uz tik daudzām situācijām, ka bail. Un visbiežāk ilgtermiņā cieš vistuvākie, jo svešinieks jau Tevi tomēr ātri aizmirsīs (visticamāk), bet līdzcilvēks nē. Tad nu es izdomāju sākt ar mazumiņu un pats galvenais – ar sevi.

Katru dienu apzināti pateikt/izdarīt kaut ko labu vienam ikdienā tuvu stāvošam cilvēkam un arī vienam svešiniekam. Atslēgas vārds ir “apzināti”, lai sevi trenētu un audzinātu, kā arī savtīgi priecātos par to, ka esmu sagādājusi kripatu prieka arī pati sev. Es apzināti gribu ne vien turpināt, bet arī radīt prieka ķēdītes, jo negatīvās savu ceļu ikdienā veiksmīgi izlauž pašas. Negatīvās pavisam nepazudīs, mēs visi esam tikai cilvēki, vismaz es jau nu noteikti un neplānoju melot sev vai citiem, ka varu no sevis tās izdzēst, bet samazināt varu gan.

Lūdzu, lūdzu nāc arī Tu man šajā pacietības treniņā līdzi. Ievies arī savā pasaulē vairāk tās labās emocijas APZINĀTI. Tas īstenībā ir TIK vienkārši!

Foršu Tev nedēļu!

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: