Satikties, lai atvadītos.

Priekšvārds.

Es ilgi, ilgi… gandrīz pus gadu briedu šī ieraksta publicēšanai. Domāju vai to vajag darīt, jo tā taču tāda… neērta un varētu šķist pārāk depresīva tēma šim blogam, īpaši manu pēdējo – saulaino ierakstu kontekstā, tomēr es nolēmu, ka spiedīšu gan to pogu “publicēt”, jo es ļoti būtu gribējusi palasīt vēl vismaz kādu līdzīgu stāstu toreiz, tajā bēdīgajā laikā, kad mana ğimene piedzīvoja to, par ko stāstīšu zemāk, kā arī galu galā tas ir veiksmes stāsts par sapņu piepildījumu un izdošanos, bet arī par to, ka dažreiz aizveroties vienām durvīm, atveras citas – daudz pilnvērtīgākas, piepildītākas un labākas. Raksts ir apzināti rakstīts īpaši personīgi subjektīvs, jo tā ir dziļi privāta pieredze bez iespējām moralizēt, kritizēt un pamācīt. Stāsts par to, kā dažreiz notiek… dzīve. Piebildīšu arī to, ka mans mērķis nav salīdzināt, sūdzēties vai pārdzīvot, bet gan stāstīt, dalīties un vienkārši teikt, kā ir. Es spiedu pogu “dalīties” ar apziņu, ka šāda veida pieredzes nemaz nav iespējams objektīvi salīdzināt, kā arī tas nemaz nav vajadzīgs! Mums katram ir tikai iespēja pastāstīt savu stāstu, lai, iespējams, vismaz vēl vienam cilvēkam visā pasaulē radītu sajūtu, ka tā nenotiek tikai ar viņiem un viņi noteikti nav vieni. Vēl arī šoreiz par kādu dzīves scenāriju gribu censties pastāstīt, kā man patika vai būtu paticis, ja reağētu un rīkotos citi, jo visbiežāk, par dažādām drūmāka rakstura tēmām, cilvēkiem tiek teikts, kā nekādā gadījumā nerīkoties un, ko neteikt, bet šoreiz gribu pieskarties abām pusēm, tomēr ļoti, ļoti subjektīvi un tā nav universāla recepte. Nav universāla, bet varbūt tomēr derēs ne tikai man un ir solis pretī saprašanai.

***

Es sevi uzskatu par ticīgu cilvēku. Es ticu, ka ir augstāki spēki par mums visiem kukaiņiem, ticu, ka vārds Liktenis ir rakstāms ar lielo burtu, jo cieņa pret to man ir lielāka par respektu pret gramatiku. Es ticu lūgšanām un to spēkam, bet ne tām, kuras ir katram sevi cienošam kristietim jāmāk nakts laikā nocitēt no Bībeles, nē, es ticu tām lūgšanām, kuras tu izrunā dziļi intīmā un ļoti privātā sarunā ar tiem jaudīgajiem un neizskaidrojamajiem spēkiem, kuri dažreiz liek notikt, kā labām, tā katastrofālām lietām. Man tādas sarunas ir bieži, bet dažas ir emocionālākas par citām. Protams, ka dzīvē bieži saku milzu paldies par veiksmēm, laimēm un svētībām, kas nāk manā virzienā, kā arī dažreiz mana lūgšana ir krokodila asaras un līdz tukšām plaušām izelpotas raudas. Tās otrās ir reti, bet ir… pēdējā reize bija tā, par ko raudāju vairākas stundas no vietas. Es atvadījos. Atvadījos no kāda, ko “pazinu” tikai pāris dienas. Atvadījos no kāda, kam nebija lemts šo pasauli ieraudzīt. Es un mans vīrs pašās pavasara beigās atvadījos no mums ļoti pārdomāti plānotas, gribētas un gaidītas, bet neveiksmīgas grūtniecības. Tai nebija nekādu iespēju izdzīvot, jo Liktenis tai bija nolēmis izveidoties vienā no maniem olvadiem, kuru laparoskopijas rezultātā arī zaudēju. Šadu grūtniecību dēvē arī par Ārpusdzemdes Grūtniecību vai olvadu grūtniecību un tā galīgi nav retums, kaut pameklējot informāciju latviešu valodā, šķiet, ka tas neeksistē gandrīz vispār un neskar praktiski nevienu. Neiedziļinoties tehniskajos sīkumos, teikšu vien to, ka man morāli sāpēja ļoti. Es gan biju ļoti praktiska un labi apzinājos, ka šādā situācijā grūtniecību saglabāt nekādi nav iespējams, tomēr jautājumu, kāpēc un par ko man veselam, iepriekš analīžu un pārbaužu kaudzes izgājušam, jaunam cilvēkam tāds… sods, bija vairāk, kā sakarīgu atbilžu. Atbilde no mediķiem, protams, bija lakoniska un salti patiesa – tā vienkārši notiek un tagad iespēja tādai grūtniecībai atkārtoties vēlreiz ir par 50% lielāka, kā iepriekš! Tad tu cilvēks sēdi un mēģini saprast – vai tiešām “tā” vienkārši notiek? Īpaši jau grūti to saprast ir cilvēkam, kurš svēti tic, ka NEKAS nenotiek bez iemesla. Bet es zināju un labi sapratu to, ka ir īstais laiks lūgt un atvadīties.

Nākamajā dienā pēc operācijas pa slimnīcas palātas logu vēroju vienu no skaistākajiem saulrietiem, kādu jebkad biju redzējusi savām acīm un raudāju. Milzīgām, slapjām asarām. Klusu, bet dziļi. Saulrietu nolēmu arī iemūžināt bildē, ko varat redzēt pie šī ieraksta, jo tieši tas ir tas, ko atceros vislabāk no tām dienām. Es raudāju par sevi, par nesatikšanos, par zaudētu iespēju. Es atvadījos un sarunāju, ka mēs noteikti tiksimies. Paskaidroju, ka šis nebija īstais laiks un vieta. Paskaidroju, ka mūsu šķiršanās ir īslaicīga un mēs noteikti reiz tiksimies labākā un mums piemērotākā pasaulē. Paskaidroju, ka šis bija veids, kā mums abiem – man un dvēselītei, izvairīties no kādas lielākas, nezināmas nelaimes. Es pateicu, cik ļoti mīlu un ar lielu nepacietību gaidīšu mūsu tikšanos. Tajā vakarā es izsēroju savu sāpi un atvadījos. Tad man bija bezgala vienalga par sāpēm un ciešanām pasaulē, jo man bija savas sēras, ko man bija ļoti svarīgi apzināties, izlaist caur sevi, jo zināju, ka citādi to melno kamolu sevī turēšu sažņaugtu vienmēr un tas mani klusiņām saēstu no iekšpuses. Kaut arī ārsti un pārējie zinātāji man teica, ka nekas traks nav noticis un tas tikai tāds “bojāts puzles gabaliņš”, ko man likvidēja, es to tā neredzēju. Man vienmēr būs ieraksts par vienu grūtniecību vairāk, nekā man ir bērni un tas ir tas, kā es to redzēju uz to brīdi. Es lieliski apzinos, ka manā situācijā lielākā daļa ārstu un mana intuīcija (vienmēr, vienmēr klausiet savai intuīcijai!) darbojās operatīvi, pareizi un ļoti kvalitatīvi, tomēr blakus absolūtai racionalitātei vienmēr nāk arī cilvēciskās sajūtas, emocijas un pārdzīvojums, tikai vieni ar to tiek galā pa savam un ātri, bet citiem tas ir tilts uz ilgāku tumsas periodu. Man paveicās būt pie pirmajiem, bet ne visiem tā veicas.

Saule norietēja. Mana lūgšana bija pabeigta. Atvadas tāpat. Uz pozitīvas spēka nots. Es zināju, ka esmu stipra un šis bija tikai viens dzīves sniegts pārbaudījums, kurā jāizcīna uzvara un tas arī viss. Es zināju arī to, ka izejot no slimnīcas, es būšu tā pati vecā, labā es, tomēr es būšu drusku, drusku cita. Varbūt kādam tas izklausīsies pārāk dramatiski, bet man nevarētu būt vairāk vienalga par to, ko kāds varētu pateikt vai padomāt, jo tās ir manas sajūtas par mani un manu ģimeni, manu dzīvi, manu veselību un manu zaudējumu. Man bija pilnīgi skaidrs, ka neviena, tajā skaitā manējā, pasaule nepārstās griezties dēļ šī notikuma, tomēr bija ļoti svarīgi apzināties savu jauno pamatu zem kājām un neko, neko neturēt sevī, lai varētu palaist to vaļā.

Pēc šī gadījuma es jutu tādu baigo nepieciešamību par to runāt. Ar tuvāko ģimeni un draugiem daudz, daudz runāt. Daudzi no tā samulsta, lielākā daļa mani ātri sāka kušināt un teica, lai izbeidzu māžoties, jo galvenais taču, ka esmu dzīva, sveika un vesela, jo “visādi taču varēja būt”. Jā, protams, visādi varēja būt. Fiziski biju vesela, kā zirgs jau pavisam neilgi pēc notikuma, bet morāli… morāli jutos diezgan sagrauzta un, ja tā var formulēt – mazliet nepareiza. Es lieliski saprotu savu mīļo cilvēku reakciju. Nevienam nepatīk pieļaut domu, ka ar viņu tuviniekiem var notikt tādas nelāgas lietas un ir diezgan likumsakarīgi, ka viņi nevēlas par to runāt, kā arī liela daļa cilvēku, kas iet cauri šādām vai jebkādām citādām lietām arī nevēlas par to daudz runāt, tomēr ar mani ir citādāk. Man norunāšana nost nozīmē atbrīvošanos no melnā cauruma pašā dvēseles viducī. Pat, ja tas kādam citam liek justies neērti un neparasti. Tad nu es nolēmu runāt pati ar sevi. Pa klucītim, pa kubiciņam, pa puzles gabaliņam sevi saliku kopā diezgan ātri, jo laika skumt man nebija. Man bija jābūt mājās un jāredz, kā aug un smejas mans Otomārs. Man bija pārāk daudz iemeslu lielām laimēm, lai skumtu ilgstoši par šo nelaimi. Man izdevās, par ko esmu ļoti pateicīga visiem sevī ilgstoši krātajiem spēkiem, kas man noderēja šajā pieredzē. Protams, arī mans vīrs izrādījās vēl stiprāks plecs, kā man bija šķitis iepriekš un es sapratu, ka tikai ar viņu varu būt tik vāja, cik man tas ir vajadzīgs.

Protams, kā par spīti, manā tuvumā atklājās viena “svaigizcepta” grūtniece pēc otras un, lai cik ļoti es nemēğināju par katru jauno ğimeni priecāties, katra šāda ziņa man arī egoistiski izrāva pamatu zem kājām. Drusku, bet tomēr. Es sevi nolēmu saudzēt un vienkārši sevi kādu brīdi no visiem veiksmes stāstiem abstrahēt, jo man arī nebija nekādas vēlmes savu iekšējo melnumu tieši vai netieši spļaut virsū citu cilvēku lielākajai laimei. Tas būtu augstākajā mērā lieki, ciniski un vienkārši stulbi. Zinu arī dažas paziņas, kuras zinot manu piedzīvojumu, slēpa no manis savus labos jaunumus, lai man nedarītu pāri. Toreiz pat dusmojos un domāju, kas tas par stulbumu, bet tagad, domājot vēsu prātu, saprotu, ka tā bija labāk un tas mani tiešām pasaudzēja, lai drusku, drusku vēlāk varu no sirds priecāties par viņu laimi. Man ir prieks par tiem, kuri man ļāva par to visu ar viņiem runāt, pastāstīt, uzticēt, jo mani ārstē tieši atklātība. Nezinu vai tā ir universāla recepte visiem līdzīgiem gadījumiem, gan jau, ka nē, bet kas to lai zina. Protams, šajā periodā, kā par spīti, daudzi vēlēja mums lielu laimi un jautāja, kad būs un vai neplānojam otru bērniņu. Dažiem pastāstīju situāciju, dažiem pieklājīgi smaidīju. Nu nevar viņi uzminēt un redzēt visu, kaut katrs tāds jautājums mani ieurbināja slapjā zālē. Es sev teicu katru reizi: “Viņi vēl Tev labu un viņi nevar to Tavu sāpi uzminēt. Nevar! Pastāsti, ja gribi, lai Tevi saprot. Runā!” Ar daudziem arī runāju un, ak tavu brīnumu, visi atvainojās par nejaušo netaktiskumu, visi juta līdzi, visi saprata. Visi izrādījās… cilvēki, kuri tiešām vēl labu! Protams, es uzmanīgi šķiroju, kam stāstīt un, kuri noteikti nesapratīs pareizi un reağēs jokaini, varbūt pat man kaitinoši un man tas tiešām tobrīd nebija vajadzīgs. Tagad… tagad man vairs nav bail un es nedzīvoju kaut kādā kristāla pašaizsardzības burbulī un varu saņemties publiskai atklātībai, bet toreiz šķiroju un tas bija svarīgi man. Tagad es uz to skatos, kā uz pagātnes notikumu, kam nu jau ir tikts veiksmīgi pāri. Tomēr katru reizi, kad jūs vēlaties kādam pārim simtuseptiņdesmittrešo reizi pajautāt, kad tad nu beidzot viņiem būs bērni (nav svarīgi vai jautāsiet par pirmdzimtā plāniem, vai otro, vai trešo vai jebkuru citu bērnu), aizdomājaties vai to vajag darīt vispār, jo pāra sajūtas par bērniem var būt gan tādas, ka viņi tos vienkārši nevēlas un tas ir pilnīgi OK, kā arī apakšā var būt kāds daudz, daudz nepatīkamāks stāsts, kuru visticamāk viņi jums nemaz nepastāstīs, bet tikai atbildēs uz jūsu jautājumu ar kādu maksimāli taktisku joku. Piedodiet, bet nu tā ir jūsu darīšana vien tad, kad pāris par to jums paši vēlas pastāstīt un atklāt savas sajūtas paši. Pati pēc pieredzes zinu, ka vēlme padalīties ir daudziem, vajag vienkārši pagaidīt īsto brīdi un laiku, kā arī pēc tam uzklausīt, nevis kušināt.

***

Tad notika milzu brīnums. Kad jau bijām izcīnījušies ar bailēm. Kad bijām nolēmuši uz laiku par to vienkārši vairs nedomāt un mīlēt savu dzīvi tādu, kāda tā ir, jo necerējām uz drīzu veiksmi- mēs saņēmām milzīgu svētību. Ziņu, ka mēs gaidām bērniņu. Divus mēnešus pēc operācijas Liktenis mums atgrieza dvēselīti, kura iepriekš mazliet nomaldījās. Es zināju, ka tiksimies, taču necerēju, ka tik drīz.  Neviens necerēja. Pat dakteri vēl tagad brīnās. Es zināju, ka mēs esam radīti viens otram un zināju, ka man šis stāsts ir jāpastāsta jums, par spīti tam, ka par tādām lietām skaļi nerunā, jo tā sāpe ir jēla uz visu dzīvi, tā sāpe saēd un par to IR jārunā, lai citi, kam tā vai līdzīgi ir noticis, nedomā, ka viņi ir vieni. Neesat vieni un cerība ir vienmēr. Katram ir savas dvēseles, ar kurām tādā vai citādā veidā mums būs lemts satikties. Īsākās vai garākās dzīvēs. Tā bija arī mums. Vienkārši tas atkal bija atgādinājums, ka bērni nemaz tik pašsaprotama lieta nav un vieni savus bērnus satiek vieglā un ātrā ceļā, bet citi iet cauri grūtākām un vēl daudz, daudz grūtākām lietām, bet vēl citi viņus satiek adoptējot vai vēl kā citādi. Versiju ir tik daudz, cik liela ir pasaule.

***

Tad nu tāda tā dzīve. Mans stāsts par mācību un svētību. Par uzticību, ka viss būs labi, jo tā vienkārši ir jābūt. Tagad sēžu, paijāju strauji augošo otrā trimestra punci un barojos no visa pozitīvā pasaulē. Samīļoju savu blakus sēdošo pirmdzimto dēliņu un man vienkārši ir labi. Tieši tā, kā ir. Negatīvo laižu gar ausīm un neņemu galvā, lai labais vairo labo un spēks vairo spēku. Tagad ir labi un iepriekš zaudētais pildās ar svētu uzviju. Turklāt burtiski vakar esam uzzinājuši gaidāmā mazuļa dzimumu, bet to pagaidām paglabāsim sev un saviem tuvākajiem cilvēkiem, lai ilgāk būtu tā īpašā un sapņainā brīnumu sajūta. Varbūt kādu dienu ar to padalīšos arī ar jums tepat savā mīļajā blogā. 

***

Es smaidu. Par to, kā dažreiz notiek dzīve. Caur slikto māca labo un caur labo liek novērtēt pieredzi. Paldies Tev, dzīve. Es Tevi mīlu.

***

Paldies Tev lasītāj, ka izlasīji līdz galam un zinu, ka novērtē manu uzplēsto atklātību, jo noteikti saproti, ka tai bija vajadzīga visa tā drosme, cik manī vispār ir. Paldies!

Līdzīgi raksti:

17 Comments

  1. Liels un patiess PALDIES par atklātību un īstajiem un patiesajie vārdiem!!! Apraudājos un 100 reizi šodien sabučoju savu ilgi, ilgi gaidīto mazulīti!

  2. Paldies par atklātību! Tādi notikumi ir tik neredzami apkārtējiem, tāpēc mīļoju par to lielo drosmi atklāties! Un prieks par gaidāmo punča iemītnieku, kurš ļoti gribēja satikties, tāpēc pie saviem vecākiem atnāca tik drīz.

  3. Liels paldies Paula par Tavu atklātību! Zinu kā Tu jūties jo ar mani notika līdzīgi… bet man nav tādas drosmes kādam to stāstīt.. lai Tev superīgs gaidīšanas laiks.

  4. Mūsu ģimenītē arī bija bija sāpīga situācija,bet tur vairāk vainīgi bija ārsti. Kuri pateica,ka man ir iestājies spontānais aborts,bet pēc vairākām dienām notika brīnumus un izrādījās,ka bērniņš tomēr ir dzīvs! Dzīvē notiek visādi! Mazliet spēju iedomāties tavas sajūtas. Tu esi malacis un ļoti spēcīga sieviete,ja spēj ar šādu sāpi dalīties! Sekoju līdzi taviem ierakstiem un saprotu,ka mūsu gaidītie mazulīši varētu piedzimt apmēram vienā laiciņā. Galvenais veselību mums mammām un mūsu gaidāmajiem brīnumiņiem!

  5. Paldies! Par to, ka padalījies…
    Paldies! Par to, ka runā par šādām tēmām…
    Paldies! Par to, ka atgādini citiem, kas par to nepiedomā, ka bērni nav nemaz tik pašsaprotama lieta jeb ka ne visiem tik ātri un viegli izdodas tikt pie šiem eņģelīšiem..
    Paldies! Par to, ka tagad zinu, ka neesmu vienīgā, kas nevar pilnībā priecāties par citu paziņojumiem par bērniņa gaidījām…jo tas tik tiešām bieži vien ir kā grieziens dvēselē ar trulu nazi….
    Paldies! Par to, ka dod cerību un spēku gaidīt un lūgt!

  6. Ļoti labi Tevi saprotu, lai arī ir citādāk un to Tev tagad nevēlētos stāstīt un Tev arī to nemaz nevajag-katram sava sāpe un Tev svešās sāpes savā skaistajā gaidīšanas laikā nemaz nevajag zināt! Bet par sākumu – vēl joprojām sāp un nespēju izstāstīt, lai arī pēc 1-2 gadiem saprotu, ka ir jārunā! Klusībā viss top, bet vēl joprojām baidos, jo par nākamajiem posmiem esmu runājusi tikaisev.com un esmu saņēmusi savā laikā atbalstu no līdzīgām mammām! Tas gan un tad Tu saproti, Tu neesi viena! Kas no vienas puses ir skumji!;(
    Lai viss briest pa skaisto!;))

  7. Paldies, Paula, ka dalies ar šo stāstu un atklāj savus pārdzīvojumus! Nav daudz tādu cilvēku, kas runā par šo zaudējumu, turklāt diemžēl daudziem šķiet, ka pārtrūkusi grūtniecība jau nav bērna zaudējums, bet tā domā tie, kas nav to piedzīvojuši vai bijuši blakus ar atvērtām sirdīm kādiem tuviniekiem šādās sāpēs. Esmu redzējusi šīs sāpes savu mīļo cilvēku acīs, un nu jau kādu laiku līdzīgus stāstus esmu lasījusi no eņģeļmāmiņām, kas reģistrētas biedrībā “Alisbetas sirds”, kurā es brīvprātīgi cenšos palīdzēt. Ja arī Tev vai kādai no šī raksta lasītājām ir nepieciešama palīdzēt, mēs labprāt atbalstīsim.
    Un no sirds priecājos par dvēselīti, kas tik drīz atgriezās Tavā klēpī un ļāva noticēt brīnumiem. Lai mazais brīnums ir vesels un ar katru mirkli arvien vairāk vairo mīlestību un svētību jūsu ģimenē!

  8. Ar šo sākās mans rīts, izlasot šo bloga ierakstu ar dziļām pārdomām.. dzerot rīta kafiju un bieži vien darba gaitā atceroties izlasīto..
    Paldies Tev Paula, es reizēm savu skumjo zaudējumu mēģinu iebāzt cik vien cieši iekšā var, noslēpt, norakt aiz visām ķermeņa šūniņām.
    Tu ar šito atvēri – šī tiešām ir patiesa dāvana, kas ar mums notiek…
    Samīļoju!

  9. Paldies, ka padalījies.

    Es neesmu runājusi par pārdzīvoto pat ar tuviniekiem, kaut pagājuši jau 4 gadi. Pat vīrs nenojauš, ko jūtu toreiz un jūtu vēl šobrīd.

    Operācija. Izņemts olvads. Kļūda operācijas laikā. Peritonīts, kas laikus nebija atklāts. Nežēlīgas sāpes. Jautājums, vai piekritu arī otrā olvada izņemšanai, ja būs vajadzība. Un piekritu, jo mājās gaida dēls, kuram vajadzīga dzīva mamma. Smaga operācija. Rēta pāri visam vēderam.

    Pagāja pāris mēneši, kad vienā tikšanās ar ārstu viņš teica, ka mazā dvēselīte gaidīs mani, mēs tiksimies. Tas bija spēries, atklāsme, es beidzot sapratu, ko zaudēju. Un tie jautājumi no “tuviem” cilvēkiem, kas zināja, ko pārdzīvoju, kāpēc neplānojam otru bērnu..

    Es samierinājos, bet neatvadījos vēl līdz šim. Raudāju, kad lasīju Tavus vārdus. Raudāju, kamēr rakstīju savus.

    Paldies!

  10. Paldies. Paldies, ka runā.
    Diemžēl sabiedrība kaunās runāt un klausīties par šīm tēmām. Bet neviens neiedomājas, ka otrs ir viens ar savām sajūtām un vienkārši meklē atbalstu, jo kas zin, varbūt tam otram arī tā ir bijis.
    Mēs vēl gaidām. Gaidām, kad mūsu ģimenei tiks piešķieta šī privilēģija palīdzēt ierasties kādai dvēselītei.
    Grūtākais ir tie jautājumi – vai tad nav tā kā laiks? kas jūs dienas izskaitīt neprotiet? atslābstiet, tad viss būs!
    Diemžēl neviens neiedomājas, ka šaudīgie skatieni un stulbie jautājumi nu nemaz neļauj atslābt.
    Bet būs arī mums, es to jūtu pašā dvēseles viducī, no kura mēdz nākt tās dziļās sāpes. Un tā sajūta ir tā intuvitīvā, kutinošā. Liels prieks nāk un reiz atnāks. Iespējams, tā ir cerība, kura nepamet, bet ar kaut ko jau ir jāsāk 🙂
    Paula, lai skaists gaidīšanas laiks 🙂

  11. Mana pieredze bija savā ziñā līdzīga, ar vienu bet… Man tā bija pirmā grūtniecība un mēs loti ilgi gaidījām šo bērninu.. Bet notika tā ka vēl shobrīd to spilgti atceros.. Cik daudz bija izraudāts un tā neizmērojamā tukšuma sajūta.. Raugoties uz to cik ātri jaunizceptās grūtnieces paziño par gaidāmajiem notikumiem, ir iekšēja skepse.. Un jā, es nekad neesmu vairs jokojusi vai jautājusi par
    to, kad tiek plānots gimenes pieaugums.. Es zinu cik tās sāp.. Arī shobrīd ir pagajusi 6 gadi, par sho grutniecibu zin tik virs, jo neuzdrošinājos nevienam teikt- tā bija tik tiesham dzili personiga mana un vira sape un nelaime..

  12. Paldies par to , ka padalījāties ar savu pārdzīvojumu un sajūtām. Domāju, ka neviens to nesapratīs, ja pats tam nav gājis cauri.
    2015 gada decembrī arī es zaudēju mazo dvēselīti. Sāpēja drausmīgi ne tik ļoti fiziski, cik emocionāli. Gribējās runāt bez apstājas par to un kaukt līdz elpas trūkumam. Sapratu arī, ka vīrs , lai kā cenšas, viņš nevar saprast, cik tukša es jutos. Aizgāju nolikt baznīcā sveci un atvadījos no mazās dvēselītes, kas bija tikai dažas nedēļas veca.
    Tagad atkal esmu slimnīcā ar to pašu diagnozi. Liekas , ka Dievs uz mums par ko dikti dusmojas, tikai nesaprotu par ko. Vienīgais , kas atliek, ir cerība, jo ja tā zudīs, tad vairs nebūs nekā..
    Katrīna

    1. Cik žēl to dzirdēt. 🙁 Bet es novēlu Tev un Tavam vīram visu pasaules spēku. Tas ir grūti. Ļoti.
      Bet pareizi tu saki – cerība! Cerība ir pats galvenais.
      Ja esi Instagramā, tad uzreiz nāk prātā kāda mamma no USA, kura ir gājusi cauri 9 grūtniecībām, no kurām tikai divas līdz šim ir bijušas veiksmīgas. Šobrīd viņa ir stāvoklī desmito reizi un gaida trešo puisīti. Manuprāt, varētu būt labs veids, kā papildināt cerības kausiņu un smelties iedvesmu no viņas – @trisha.bell.

Vieta Tavam komentāram: