Sievietība.

IMG_9009

Jau sen galvā marinējas šis raksts. Rūgst. Burbuļo, bet nekādi nesanāk to izcept. Jau sen gribas norakstīt nost, tikai pārāk daudz domu un haosa, lai izliktu to visu uz papīra. Uzrakstu, nodzēšu, uzrakstu nodzēšu. Uzrakstu daudz un atkal visu nodzēšu. Bet tad sapratu, ka sieviete tāds kosmoss jau vien ir. Ļoti haotiska un dziļa būtne. Pat vispragmatiskākā un sakarīgākā tomēr ir haoss. Tāds akacis, kas ievelk sevī dziļi, dziļi, bet tajā pašā laikā var šķist pilnīgi vieglprātīga īsajos bruncīšos, ko noplivina pavasarīgajiem garāmgājējiem gar degunu. Apstādina satiksmi, ejot pāri ielai augstpapēžu kurpēs un savaldzinot ar vienu skatienu. Vēl sieviete parasti daudz runā. Nu tā vidēji aritmētiski. Daudz. Arī es. Tad nu ļaujiet man parunāt. Par sievietēm. Sievietību.

Man pēdējā laikā tik ļoti daudz ir gribējies runāt par mammām, mātēm, mātišķumu, māmiņām un to misiju, sūtību, ka šķiet – sieviete, kur tad tu tā pazudusi? Bet nav jau pazudusi. Nemaz, nemaz. Es par sievietēm domāju ļoti daudz. Un ne jau kā par mātēm. Tieši par to sievišķības bezgalīgo spēku. Nu par to akaci, par tiem zirgspēkiem un mežonīgo spēku. Ikdienā mēs kā skudras, rosāmies, darām, sapņojam, pietēlojam, atklājamies, izģērbjamies, ietērpjamies un esam. Pildām tik daudz darbu kausus, cik vien var nest. Nē. Vēl vairāk. Un pāri visam tomēr esam Dievišķīgi skaistas. Iekšēji, ārēji skaistas. Es nudien nemeloju. Parādi man sievieti, es pateikšu, kas viņā skaists. Tāpat ir ar sieviešu draudzību. Haoss. Akacis. Jauda un spēks. To draudzību mēdz salīdzināt ar čūsku midzeņiem, raganu saietiem un vispār, kā Sprīdītis par princesi zeltīti teica: “Sprēgā kā dimanta šķiltaviņa,dzeļ kā čūskas dzelonītis.” Ui, cik precīzs man vienmēr ir šķitis šis teikums. Mīkla. Un tāds baisi lepns pie viena. Tikai sieviete var tā sadzelt ar saviem vārdiem, ka no cilvēka paliks vien slapja vieta, tomēr tikai sieviete var tā apskaut, mīlēt, ziedoties, atdoties, dāvināties, ka pasaule piepildīsies ar tik zīdaini siltu un maigu gaismu, ka dvēsele izkusīs kā lipīgs saldējums karstā vasaras dienā. Mums ir tāds vārda un klātbūtnes spēks. Tāds skaistums un tāda spēja tajā dalīties.

Jā, protams, bieži dzīve noliek lietas plauktiņos un saka tai sievietei:”Tagad tu te pasēdi un paklusē. Drusciņ neesi akacis. Tu vispār esi resna un nesmuka. Vienkārši nerunā. Augstpapēžus Tev nevajag. Sarkanos nagus arī. Mežģīnes vispār izmet miskastē, jo Tavs vecis teica, ka tās izskatās pēc aizkariem. Pie viena nemazgā matus un vispār pārstāj plūst, tu nevaldāmā upe. No Tevis nogurst acis.”

Eh, Tu dzīve. Tu tomēr esi tik veca, bet tik naiva. Nu sēdini taču, kā gribi to sievieti, nesalauzīsi taču ne par gramu. Vajag viņai tos svārkus, sarkanos nagus, mežģīnes un augstos papēžus. Viņai vajag tos spārnus, ar kuriem lidot. Pat ja piezemējas uz brīdi, tas ir tikai tāpēc, lai sapurinātu spalvas un lidotu vēl augstāk. Sieviete, Tu esi tāda jauda, tāds spēks! Man vienmēr, vienmēr būs bezgalīgs prieks, ka arī es esmu viņa. Sieviete. Es varu būt kāda gribu un kas gribu. Es varu dzemdēt bērnus, idejas, telpu, vietu, laiku, dzīvi, dzīvību. Varu iepūst dvēseli nedzīvās lietās un likt tām elpot. Nedzīvās lietās. Jā. Arī nedzīvos cilvēkos. Dvēseliski tukšos un pamirušos. Piecelt sevi un vēl viņus. Nest sev līdzi. Sabarot ar dzīvību. Piepildīt to, kas tukšs. Un kluss. Un neesošu padarīt par esošu. Māksla. Zinātne. Maģija. Burvestība. Burvība. Mīlestība. Būtība.

Ir tik labi, ka ir pavasaris, vai ne? Ir tik labi, ka viss zied. Plaukst. Sprāgst vaļā pumpuri un blūžu pogas. Dabas telpu piepilda nežēlīgs skaistums. Ieelpa. Izelpa. Haoss un nosauļotas miesas. Ziemā saules izslāpušās kuslās miesiņas iznāk saelpoties to dzīvību. Tā arī ir tā sieviete. Tas skaistums. Tā jauda. Tas akacis. Ievilkt sevī. Apskaut. Neatdot nevienai citai.

Mans. Pavasaris. Cik labi, ka Tu esi. Ziedi! Plauksti! Spridzini prātus, pumpurus un sieviešu skaistumu. Grozi galvas un ielaid pelēkajās sejās kripatu vieglprātības. Cik labi. Saule silda seju. Miers. Un spēks.

Cik labi būt sievietei. Tagad. Šeit. Nemainītu ne pret ko citu, pat ja kāds ļautu. Un nemaini arī Tu. Esi tā bezgalība, haoss un esi Sieviete. Ar vai bez sarkanajiem nagiem. Ar vai bez īsajiem svārkiem. Varbūt vispār bez svārkiem. Vienalga. Elpo! Smaržo! Baudi! Esi!

Pavasaris un Sieviete. Labs kokteilis. Ar ledu. Lai kūst… 

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: