The time is now

P&J-125

Man vienmēr ir ļoti patikuši tetovējumi, un ar zināmu apbrīnu esmu raudzījusies uz cilvēkiem, kuri ir ļāvuši sevi apgleznot īsteniem sava amata meistariem. Protams, ar vēl lielāku un citādu apbrīnu esmu lūkojusies uz tiem cilvēkiem, kuri ir ļāvuši savu miesu izmantot par izmēģinājumu trusīšiem neprofesionāliem un apšaubāmiem tetovējumu mācekļiem, bet tas jau ir cits stāsts. Man ļoti patīk smalki, pārdomāti uzraksti, zīmējumi un pat gleznas uz cilvēkiem, kuri prot šo mākslu prezentēt ar savu stilu, stāju, attieksmi un dzīvo absolūtā harmonijā ar savu ķermeņa rotu. Es ticu, ka nav nozīmes tetovējumu skaitam vai lielumam, jo ne jau izmērā ir nozīme, bet gan vēstījumam, kādu cilvēks sev un savai dzīvei ir piešķīris ar attiecīgi izvēlēto simboliku. Nekas nav nejaušs, un es noteikti piekrītu apgalvojumam, ka tetovējums ir veids, kā iekodēt savā dzīvē apzinātu vai neapzinātu ziņu, kurai sanāk pakļauties, tāpēc es ne mirkli nebiju šaubījusies, ka arī man kādreiz būs savs vēstījums, ko vēlēšos sev iekodēt. Tad, kad vēl nezināju, kas tieši tas būs, zināju vien to, ka man ar savu lēmumu būs jāsadzīvo visu atlikušo dzīvi un, protams, ka negribēju kļūdīties. Vēstījumam bija jābūt pamatīgam tieši man pašai, un ar nozīmi manām izvēlēm, maniem lēmumiem un manai dzīves uztverei. Tā nu es dzīvoju, dienu no dienas un pēkšņi sāku saprast, ka jau labu laiku manā apziņā ir iesakņojies teikums: „The time is now!”. Ar domu, ka tieši tagad ir laiks darīt, dzīvot, piedzīvot, dot un saņemt. Tieši tagadnei ir spēks, un tieši tagadnes izvēles veido nākotni. Tad, protams, iedomājos, diez kā sadzīvošu ar šo vēstījumu vecumdienās? Ilgi apsverot visus par un pret, tā arī nespēju izdomāt nevienu iemeslu, kāpēc, lai man tik ļoti nozīmīgais atgādinājums nebūtu jāņem vērā jebkurā vecumā?

P&J-124

Varētu šķist, ka teikums „The time is now!” spiež uz maksimālu jaudu un sevis izžmiegšanu, bet gluži pretēji. Esmu tik daudzas reizes dzīvē apsvilusi pārāk garos, ilgos un sadedzinošos skrējienos, ka tāds atgādinājums man jau bija kļuvis par akūtu nepieciešamību, lai es vienmēr atcerētos, ka dzīve man ir tikai viena un es varu skriet, kā nenormāla, vai tomēr mazliet piebremzēt, sevi pasaudzēt un uzkrāto enerģiju veltīt savai izaugsmei un savas ģimenes veidošanai. Nav izslēgts, ka tik un tā kādreiz uzsākšu kādu traku skrējienu pēc pasaulīga mērķa, bet tagad jau man ir mazs, bet mūžīgs atgādinājums, ka īstenība ir tieši šajā brīdī un tieši tāpēc, ka dzīve mums ir dota viena un tai ir jāpiešķir kvalitāte, ne kvantitāte.

Kāds ir Tavs skatījums uz tetovējumiem? Vai tos atbalsti, jeb gluži pretēji – neciet ne acu galā un uzskati par māžošanos?

Photos by: Sandra Melnalksne (http://sandramelnalksne.com/).

Līdzīgi raksti:

No Comments

  1. Atbalstu tetovējumus ar nozīmi. Pašai nu jau četri un visiem sava nozīme, savs skaidrojums. Par to, kā izskatīšos vecumdienās nedomāju, jo visi man ir noslēpjami.

Vieta Tavam komentāram: