Tradīcijas ir mūsu tradīcija.

Es biju pazudusi. Nē… Nebiju. Notika… dzīve un lika man mazliet atkāpties no ikdienas ritma, kurš nu jau laikam bija par strauju. Dzīve man to izvēlējās pateikt diezgan brutālā veidā, bet es zinu, ka mācība caur to visu ir liela, nozīmīga un ļoti, ļoti svarīga. Varbūt kādreiz pastāstīšu arī jums, bet pagaidām vēl nē, pagaidām vien teikšu to, ka dabai ir savi plāni, kurus cilvēkam ne vienmēr ir iespēja mainīt un ietekmēt, tāpēc nekas cits neatliek, kā būt maziņam un pateicībā pakļauties, jo vienmēr var būt sliktāk. Šajā pārdomu periodā es sastapos ar domu, kuru jau glabāju sevī ļoti, ļoti sen – ģimene, kā jau jebkura lieta, ja tā to drīkst nosaukt, ir vissvarīgākais, kas mums ir dots.

Ģimene ir tādi cilvēki, ko mums iedod jau starta komplektā un tad ir ģimene, kas nāk mums klāt vēlāk. Cilvēki, kurus mums ir lemts izvēlēties un pieņemt par savējiem, tāpat, kā viņi pieņem mūs. Daļa no viņiem mums kļūst īpaši tuvi un ar tiem mēs kopā evolucionējam cauri gadiem, jo nekas ilgstoši nevar pastāvēt, ja vien nemainās, neattīstās un nepārdzimst par kaut ko jaunu. Lai cik pretrunīgi tas neizklausītos, tomēr dažreiz šīs pārmaiņas rodas tieši regulārās tradīcijās – lietās, kuras labprāt atkārtojam laiku no laika un saucam tās par sev svarīgām.

Man tradīcijas ir ļoti nozīmīgas, sākot jau no ikdienišķiem sīkumiem, līdz pat lielām lietām, ko man ir svarīgi atkārtot gadu no gada. Es tās asociēju ar kopības sajūtu, laimi, svētkiem un vispārīgu dzīves svinēšanu un ģimenes kultūras veidošanu, tāpēc ļoti labprāt padalīšos ar jums lietās, ko esmu pieņēmusi par savām un mūsu ģimenes tradīcijām.

  • Kopīga vakariņošana. Protams, to ne vienmēr sanāk realizēt, bet kopīgas vakara maltītes pēc iespējas bieži ir tas, kas mūs ar vīru un dēlu noteikti vieno. Tas ir laiks, kad ir iespēja uz brīdi piesēst un pārrunāt dienas laika notikumus. Ar mums kopā vienmēr vakariņo arī mūsu puika un “piedalās” sarunās ar savu viedokli. Tas ir svarīgi, tāpēc, ka dienas ritms mūsdienās ir straujš, pat pārāk straujš, un nekad, nekad nedrīkst vismaz reizi dienā uz brīdi apstāties. Novērtēt un parunāt. Pat, ja tas nav ļoti ilgs un laisks brīdis. Vakariņas ir ideāls laiks tādam miera brīdim, jo diena ir beigusies un vienkārši var pabaudīt kopīgu mieru.
  • Ģimeniskas brokastis brīvdienu rītos. Nav svarīgi vai tas notiek mājās, vai ārpus mājas, bet galvenais, ka kopā. Jā, tas atkal ir saistīts ar ēšanu, bet nav jau runa pat par kumosu mutē, runa ir pat nesteidzību, ko reprezentē garda maltīte, kurā, visiem kopā esot, dalīties.
  • Pastaigu rituāls. Tagad, kad esmu vairāk mājās, man ir svarīgi doties pastaigās. Garās, meditatīvās un klusās. Tā ir kļuvusi par manu personīgo tradīciju, ko es dāvinu pati sev pēc iespējas bieži. Svaigais gaiss un jaunatklātas pastaigu vietas manā rajonā ir patīkams bonuss.
  • Ceļojums vismaz reizi gadā. Šogad mums ar ģimeni ļoti paveicās, jo radām iespēju doties jau divos ceļojumos. Ja skaita laiku no Otomāra dzimšanas, tad tie ir pat trīs tālāki ceļojumi par Latvijas robežām, ceļojot mēs mācamies, apgūstam, iegūstam, iepazīstam un, kas pats galvenais – reģenerējamies. Man kaut kā vienmēr šķiet, ka kvalitatīvam restartam ir jāizkāpj no savas komforta un ikdienas zonas. Ceļojumiem nav obligāti jābūt ārzemju, pilnīgi pietiek ar mūsu pašu valsts apskati, ko šovasar gribētos realizēt vairāk arī man pašai. Galvenais ir būt prom, abstrahēties no visa liekā un atgriezties ar tīru sirdi un prātu. Šobrīd mums bezgala svarīgi šķiet ceļoti kopā visiem trim, lai dēls jau no mazotnes izjūt ceļošanu, kā to, kam patiešām ir vērts tērēt sūri, grūti pelnīto naudiņu un arguments “viņš taču neko neatcerēsies” nav arguments, jo arī ķermenim ir atmiņa un, pat ja dēls neatcerēsies konkrētas vietas un lietas, tomēr spēja ilgi atrasties lidmašīnā vai bez problēmām iemigt svešā vietā, vai, piemēram, nebaidīties no svešām kultūrām un valodām, viņam noteikti būs radusies jau no mazotnes. Protams, kad mazais paaugsies, noteikti dosimies ar vīru kādā garākā atpūtas braucienā arī divatā, jo neesam jau visi trīs ar superlīmi kopā salīmēti, bet pagaidām no sirds izbaudām ceļošanu trijatā.
  • Ikgadēja kopā sanākšana. Ar gadiem dzīve saliekas tā, ka dažus draugus un ģimenes locekļus var satikt bieži, bet lielākā daļa tomēr ir ieskrējušies dzīvē, tāpēc man ir bezgala svarīgi vismaz reizi gadā uzrīkot kādus lielākus svētkus. Jāsaka gan, ka gadiem ejot tomēr ir cilvēki, kuri ir gājuši tālāk un mūsu ceļi ir pašķīrušies, kā arī klāt ir nākuši citi cilvēki, tomēr ideja ir viena – reizi gadā sanākt kopā ar visu plašo ģimeni. Arī šogad tādi svētki būs jau pavisam drīz un es tos gaidu ar lielu nepacietību! Svētkus vienmēr cenšos rīkot arī vizuāli skaistus. Ar dekorācijām, mūziku, vienotām krāsām un, protams, garšīgiem ēdieniem un dzērieniem. Mana mīļākā sastāvdaļa bieži ir baloni. Man ļoti patīk hēlija baloni. Tas nekas, ka tos visbiežāk ballītes izskaņā kāds izelpo un runā smieklīgās rūķu balsīs vai arī palaiž debesīs, bet baloni manā prātā simbolizē jautrību, vieglumu un krāsainību. Neviens, nekad nav par vecu baloniem.
  • Kino. Uz kino kādreiz ar vīru gājām visu laiku. Burtiski. Bija pat brīži, kad kino vairs nebija jaunas filmas, ko mēs jau nebūtu apmeklējuši. Tagad šī tradīcija ir kļuvusi tik reta, ka jau var ierindot pie “reizi pusgadā” vai pat “reizi gadā” tradīcijām, bet tas noteikti padara to tikai kvalitatīvāku, izklaidējošāku un svarīgāku.
  • Brīvdienu pastaigas. Ja vien laikapstākļi nav pielīdzināmi atvērtiem elles vārtiem, mēs ar vīru un dēlu nedēļas nogalēs dodamies garās pastaigās. Nu jau visbiežāk izvēlamies Jūrmalas galu. Parasti pastaigu apvienojam ar gardu dzērienu kādā no daudzajām kafejnīcām. Mierīgi un relaksējoši.
  • Jauns egles rotājums. Pēdējos piecus gadus ar vīru katru gadu iegādājamies vienu jaunu Ziemassvētku egles rotājumu. Vai divus, ja nevaram vienoties par vienu visskaistāko rotājumu stendā. 🙂 Tā ceram kādreiz salasīt unikālu un vēsturiski nozīmīgu rotājumu kolekciju, kas rotās mūsu lielo ģimenes egli vecumdienās.
  • Pankūku svētdienas. Vismaz reizi mēnesī mūsmājās ir pankūku svētdienas,kas principā nozīmē tieši to, kā tas izklausās – tās ir svētdienas, kuru brokastīs cepam un ēdam tieši pankūkas. Lielas, mazas, ar krējumu, zaptēm… dažādas, bet vienmēr garšīgas.
  • Regulāra ciemošanās pie mūsu vecākiem. Mums ar vīru ir paveicies ar divām lietām – vecāki dzīvo mums ļoti tuvu un mūs ar viņiem vieno labas attiecības, tāpēc arī ciemošanās, ja ne reizi nedēļā, tad vismaz reizi pāris nedēļās ir absolūti obligāta, kas arī noteikti ir viena no mūsu nozīmīgākajām tradīcijām.

Tradīciju vēl nav daudz, taču mūsu ģimene ir jauna! Šogad svinēsim divu gadu kāzu jubileju komplektā ar desmit gadu kopā būšanas atzīmi, kas vienlaikus nāks komplektā ar mūsu dēla pirmo dzimšanas dienu un, tā starp citu, arī mana bloga divu gadu dzimšanas dienu, tāpēc arī jaunām tradīcijām vēl ir laiks rasties, attīstīties un augt, kam tā noteikti būs būt! 🙂 

Cik nozīmīga vieta tradīcijām ir jūsu ģimenē? Labprāt palasītu un smeltos idejas arī no jums! 🙂 

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: