Trešais pusē, jeb mani grūtniecības stāstiņi.

Janvāris blogam ir noritējis pieklusinātā gaisotnē un tas jau laikam tā ir vairāk vai mazāk visur. Lielie svētki nosvinēti un visi palēnām salien atpakaļ savos darba zirgos, lai saplānotu turpmāko gadu un pamazām iekustinātu un ieriktētu savu darba vilcienu ierastajās sliedēs. Tas, ka vizuāli ir bijis klusums, nenozīmē, ka zem ūdens nekas nenotiek, gluži pretēji – katliņš vārās un kūp, un jums par visu stāstīšu palēnām jau pavisam drīz. Tajā skaitā top daži ļoti, ļoti aizraujoši tētu stāsti, kur satiksiet patiešām foršus un ļoti iedvesmojošus tētus. Šis ieraksts būs viens no maniem grūtniecības stāstiņu ierakstiem, kaut arī īsti nevarēju saprast, kad man tāds tagad būtu jāveido tīri pēc loģikas, bet sapratu, ka pēc mazuļa piedzimšanas būs citas lietas stāstāmas un tagad, kad trešais trimestris ir pašā pilnbriedā, tas iespējams arī ir labākais laiks vienam no šīs sērijas ierakstiem.

Es vēl joprojām šai grūtniecībai pievēršu mazāk stresainās uzmanības, ja to tā var nosaukt, ar to domājot panisku vēlmi pēc iespējas drīzāk sakārtot dzemdību somu slimnīcai, sapirkt trūkstošās lietas, doties uz dažnedažādām lekcijām un citādi pievērsties gaidībām. Iespējams arī tas ir bijis iemesls, kāpēc šajā grūtniecībā laiks lido vēja spārniem – manu uzmanību gluži vienkārši ir pārņēmis pirmais bērns, kurš vēl tik īsu, īsu brītiņu būs vienīgais mazulis, mūsu bēbītis, pirmdzimtais, kā arī daudz kas vairāk jau ir skaidrs, pazīstams un nepiemirsts. Tajā pašā laikā esmu sev nejauši izstrādājusi tādu, kā rituālu – katru vakaru pirms gulēt iešanas, es parunājos ar punci. Kad dēls jau nolikts gulēt, mēs ar vīru jau esam iekārtojušies uz miegu, mēs abi mazulim pastāstam, cik ļoti viņu gaidām, cik ļoti gribam satikt. Dažreiz to abi darām skaļi, dažreiz sasūtam puncim kaudzi labās domas klusībā, bet katru vakaru arī punčbēbis saņem savu daļu uzmanības. Turklāt mans kopējais mierīgums noteikti ir skaidrojams ar to, ka obligātais minimums tai pašai dzemdību somai, kā arī lielās lietas man jau ir saglabājušās no pirmā bērna. Jāpiepērk vien dažādas higienas lietas un pāris apģērba gabali. Īpašu entuziasmu manī nerada barošanas krūšturu meklējumi. Jau no pirmās grūtniecības atceros, cik “skaistu” apakšveļu mūsu veikali piedāvā barojošām mammām. Īpaši, ja krūšu izmērs ir tuvāks augstākiem plauktiem. Vēl tagad atceros dažus piemērītos bezformīgos mežģīņu konusiņus, kas tā vien atgādina Madonnas videoklipus no 80tajiem gadiem, nevis skaistu apakšveļu, ko sieviete vēlētos uzvilkt sev mugurā. Beigās apstājos pie H&M pieejamajiem krūšturiem, jo tajos bija saskatāma kaut kāda nebūt forma un saturs, bet neteikšu, ka tie ir paši skaistākie krūšturi, kādus esmu manījusi. Laikam jau likumsakarīgi, jo arī plus mīnus adekvātie apģērbi, kas Latvijas veikalos pieejami grūtniecēm un speciāli piemēroti barojošām mammām, ir diezgan drausmīgi. Iespējams tā ir mana gaumes problēma, bet es ticu, ka sieviete jebkad ir skaista un viņai jābūt iespējai savu skaistumu arī ietērpt adekvātās drēbēs. Protams, vienmēr ir internetveikali, protams, ir arī šuvēji, protams, šo to par milzu cenām var atrast pāris veikalos, bet kopumā bilde ir skumīga. Es pat esmu priecīga, ka šajā grūtniecībā man pat trešā trimestra vidū der lielākā daļa manu “veco” apģērbu, jo tā vismaz varu izlīdzēties un pielāgot man jau piederošo apģērbu. Ja jūs zināt, kur meklēt skaistus lielāku izmēru krūšturus barojošām mammām, lūdzu, pastāstiet man arī!

Es noteikti izbaudu šo stāvokli, jo lieliski apzinos, kādu darbu šobrīd daru un esmu pateicīga savam vecākajam dēlam, kurš kopumā ir ļoti patstāvīgs jauneklis un ļauj man arī šad tad paslinkot uz dīvāna, līdz ar to es sev ar lielāko prieku atļauju kādu lieku slinkuma stundu un it nemaz sev par to nepārmetu, jo labi apzinos, ka viss mainīsies pavisam drīz. Paralēli ir dienas, kad pati sev pajautāju vai man viss ar galvu kārtībā, jo uzņemos vēl kādu fotoprojektu un visādas citādas lietiņas, tomēr es citādāk neprotu. Simtprocentīga slinkošana man nav interesanta un saistoša. Es gluži vienkārši tā neesmu audzināta un ilgstoši neprotu. Visam jābūt balansā.

Šis laikam ir vienmuļākais no maniem grūtniecības stāstiņiem, bet tāds nu tas trešais trimestris ir. Prāts un ķermenis lēnām gatavojas lielajam dzemdību darbam, iestājas miers un palēnām vijas ligzdiņa jaunā iemītnieka pieņemšanai mūsu ģimenei. Protams, ka arī es daudz domāju par to, kā tas būs – vēlreiz piedzimt par mammu, bet to jau laiks rādīs un saliks pa pareizajiem plauktiņiem. Šobrīd es ieelpoju sevī daudz, daudz miera un skaistuma, kā arī vienkārši ļauju sev būt. 

Pavisam drīz publicēšu rakstu arī par to, ko likšu savā slimnīcas somā, lai dotos sagaidīt mazulīti, tāpēc jums ir visas iespējas iesūtīt arī savus jautājumus, ja jums tādi rodas. Rakstīšu gan par līdzņemamo lietu sarakstu sev pašai, tētim un, protams, jaundzimušajam. Savus jautājumus varat droši man uzdot tepat komentāros, vai bloga Facebook lapā, vai arī privāti rakstot man uz e-pastu [email protected]

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: