Un tad viņi bija četri…

Nu jau pāris nedēļas esam četri, ar ko arī tieši ir saistīts klusums manā blogā. Tie, kuri aktīvāk seko maniem sociālajiem kontiem Instagram un Facebook, jau labi zina, ka 2017. gada 23. martā kļuvām par divu bērnu vecākiem, jo pasaulē ieradās mūsu meitiņa Emīlija. Dzemdību stāstu jums uzticēšu nedaudz vēlāk, ja būs tāda interese, bet varu vien teikt to, ka man šoreiz tika dāvāta ļoti skaista, dabiska un viegla pieredze, līdz ar to jūtos ļoti saudzēta un lutināta no dabas puses.

Šobrīd varu vien pastāstīt to, ka viss ir patiešām labi un izteiktākā starpība no pirmās pieredzes pagaidām ir tāda, ka man galīgi nemaz nepietrūkst grūtnieces puncis. Gluži pretēji, jau nespēju sagaidīt, kad paies 6 nedēļas pēc dzemdībām, lai varētu sākt aktīvi rosīties un iegūt kaut kādu nebūt formu. Protams, ka es nemetos no dzemdību zāles iekšā trenažieru zālē, bet esmu ļoti, ļoti izslāpusi pēc brīvas kustības. Es gan nevaru sūdzēties par aktivitātēm, ko man piedāvā mans vecākais bērns, bet ar to tik un tā ir daudz par maz, lai sevi sakārtotu, turklāt jebkurai mammai (jebkuram sevi cienošam cilvēkam) ik pa laikam ir nepieciešams iziet ārpus mājas četrām sienām un darīt kaut sev, savam priekam, labsajūtai un galu galā veselībai. Protams, milzīga starpība ir arī tajā, ka šoreiz nav jāiemācās iepazīt tikai jaundzimušais, bet īpaša uzmanība jāpievērš vecākajam bērnam, kurš nu vairs nav vienīgais. Vēl runājot par manu ķermeni, tas ir patiešām noguris, gan morāli, gan fiziski, jo divas grūtniecības ar relatīvi mazu laika starpību, protams, nav joka lieta, bet tas nozīmē vien to, ka pie pirmās iespējas, metīšos sevi labi palutināt ar kādu labu masāžu vai spa sesiju, bet tagad mana prioritāte, protams, ir iemācīties sev uzticēto mazuli un izbaudīt šo pirmo mierpilno laiku, kad viņi ir tiiiik maziņi. Jebkurā gadījumā esmu ārkārtīgi pateicīga par divām tik vieglām grūtniecībām, kādas piedzīvoju gan ar dēlu, gan arī šoreiz ar meitu.

Kas vēl tā izteikti – es pat necenšos un neplānoju piepušķot, ka esmu perfekta mamma, jo es nedz gribu, nedz varu, nedz man vajag tādai būt. To gan ļoti ātri aptvēru arī pirmajā reizē. Ziniet, teikšu kā ir, noguruma pietiek jau bez manas fantazēšanas par to, ka man būtu jāatbilst kaut kādiem standartiem, kurus it kā man uzspiež sabiedrība. Es kaut kā vienmēr esmu uzskatījusi, ka sabiedrība man nevar uzspiest absolūti neko tādu, ko es sev neļauju uzspiest nedz vecāku būšanā, nedz jebkurā citā jomā, līdz ar to to ir baigi grūti to izmantot par attaisnojumu savam nogurumam vai jebkam citam. Nu jau ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai es varētu teikt, ka palēnām sāku aprast ar divu bērnu mammas lomu, bet tajā pašā laikā regulāri uzrodas daudzi jautājumi, nesaprotamības un lietas, par kurām jātiek skaidrībā, bet arī tas pilnīgi normāli piederas pie lietas. Es pat teiktu, ka būtu jocīgi, ja man šķistu, ka es visu ideāli zinu un protu. Ir nenormāli forši apgūt jaunas lietas, tajā skaitā arī iepazīt savus bērnus. 

Baudām arī to, kā pieaug mūsu vecākais dēls un, protams, protams, pagaršojam arī viņa izpratni par greizsirdību, kas, paldies Dievam nav konstanta, bet parādās epizodiski un visklasiskākajos veidos. Es neizpaudīšos sīkos aprakstos, bet paņemiet jebkuru psiholoģijas grāmatu vai lekciju (kaut vai šo pašu materiālu) un varēs atpazīt diezgan daudzas pazīmes, kas turklāt nāk komplektā ar strauji tuvojošos divgadnieka vecumu, kas visur ir izslavēts ar īpašām izpausmēm bērna uzvedībā. Pacietība tiek pārbaudīta no visām pusēm, bet es lieliski apzinos, ka tas ir posms, kas pāries un modificēsies citos posmos, līdz ar to diži neiespringstu uz analīzi vai ilgu dusmošanos uz kaut ko nezinu ko. Protams, ka es mēdzu uzvilkties, papukstēt, bet tas ir tik pat pārejoši, kā šis sākuma posms jaunajā dzīvē.

Vispār ir jāsaka tā, kopš mūsu ģimenē mums pievienojās meitiņa, es vairs nemaz nespēju atcerēties, kā tas bija, kad viņa nebija piedzimusi. Man šķiet, ka mēs vienmēr esam bijuši četri, jo tagad ir tāda pilnības sajūta, kādu nemaz nebiju gaidījusi. Mums bija dēls, bet tagad mums ir arī meita. Tāds milzīgs sapnis ir piepildījies un tas ir nenormāli forši! Mēs jau esam paspējuši piedzīvot divas sirdsiltas foto sesijas un es noteikti vēlāk padalīšos ar bildēm, bet pagaidām, lai mazais cilvēks kļūst drusku lielāks.

Es labprāt jums jau tagad pastāstītu šo to interesantu, kas notiks jau pavisam drīz un, kur atkal aicināšu dažus no jums līdzi piedzīvojumā, bet dzirdu, ka no otras istabas mani sauc viena smalka balstiņa, kas ir pamodusies no diendusas, kā arī dēls diezgan uzstājīgi sauc spēlēt bumbu, tāpēc pagaidām teikšu “atā” un uz pavisam, pavisam drīzu tikšanos, lai jums visiem skaists pavasaris, ejiet ārā saelpoties sauli!

P.S. Ja ir kādi īpaši jautājumi, ko vēlaties man uzdot, droši varat to darīt tepat komentāru sadaļā vai rakstot uz e-pastu [email protected]

Līdzīgi raksti:

Vieta Tavam komentāram: