Viena no TĀM dienām.

Foto: Elīna Smilga
Foto: Elīna Smilga

Ilgi domāju vai šādam ierakstam ir vieta manā blogā, bet tad sapratu, ka ir un kā vēl, jo tā taču ir tā pati realitāte, ko visi pēdējā laikā gaida un meklē. Tā ir tā “mammu realitāte”, ko cilvēki grib izurbināt no katra skaistā ieraksta, jo noteikti kam TĀDAM taču ir jābūt, un kā jau vienmēr esmu piebildusi savos ierakstos – tādas lietas, protams, ir! Kāpēc gan vienu tādu dienu neizķidāt plašāk? Man arī nekādā ziņā nav ne kauns, ne slikta sajūta, ka atļaujos stāstīt ne tik skaistās lietas, jo tā ir un tas ir godīgi. Tā nav sūdzēšanās, jo tā taču ir tā īstenība, kā arī tā nav taisnošanās, jo nav jau par ko taisnoties.

Viena TĀDA diena. Sāp galva. Pirms bērna piedzimšanas galvassāpes bija biežs viesis manā pasaulē, bet grūtniecības laikā un labu laiku pēc dzemdībām galvassāpes bija pazudušas. Biju jau pat aizmirsusi, kā tas ir, kad sāp galva, jo spiediens lēkā turpu šurpu kā Lieldienu zaķis pa dārzu slēpjot krāsainos našķus. Jā, apmēram tā, tikai mazāk priecīgi. Galva sāp tā, ka riebjas viss un visi. Tajās dienās gribas prast skaļi pateikt vairāk par pieciem, sešiem manā vārdu krājumā esošajiem lamuvārdiem, bet cik ir, ar tik jādzīvo. 

Svētdienas rīti man patīk. Īpaši tie, kuros vīrs ar dēlu padusē klusi izlavās no mūsu istabas un ļauj man vienkārši iebāzt degunu dziļāk spilvenos un gulēt tur bez jebkādiem laika limitiem. Protams, ka vienā brīdī mani pamodina zemapziņā mītošā trauksmes poga, kas atgādina, ka šodien taču bijām sarunājuši fizioterapeites viesošanos, kas mūs apciemo jau vairākus mēnešus, lai izvingrinātu dēlu, kā arī izmasētu manas un vīra iestīvinātās muguras. Ceļos augšā. Vispār istabā ir karsts. Pat pārāk. No bezgaisa pamostos ar sausu muti un tādu sajūtu, it kā mutē būtu nomiris kaķis. Lieliska garša. Aiz garšas nāk apziņa par galvassāpēm, kam bezgaiss galīgi nepalīdz. Vīrs gan ir atvēris logu, kas mazliet palīdz ienākt istabā svaigajam pavasara gaisam. Diez kāda sajūta būtu tad, ja tas logs būtu ciet. Nosmejos pie sevis par savām pirmās pasaules problēmām un ceļos augšā. “Sveika, ģimene! Orks ir modies, izlīdis no alas un gatavs dienai. Sveiciet ar cieņu un piesardzību!” Jau pamanu, ka dēls šodien arī nav diez ko mundrs un vīram, šķiet, arī pirmā kāja, izkāpjot no gultas, bijusi vairāk kreisā, nekā labā. Jau jūtams, ka diena nebūs spīdoša, bet ir vērts mēģināt, jo citu variantu nemaz nav. Neviens neļauj tēlot paģirainu mūli, kaut alkohols nav lietots pat ne pilīte, bet kopējā sajūta ir, kā pēc divdiennieka Latgales kāzās.
Atnāk fizioterapeite, kura jau pēc pārdesmit minūtēm secina, ka dēls jau nu vairs nav nekāds masējami vingrināms. Drīzāk viņš ir noskaņots izurbināt aci katram, kurš viņu uzrunā kaut kā nepareizi. Mazliet jau cenšas būt pieklājīgs un ļauj simboliski sev pamasēt kāju, tad otru, tad mazliet muguru, bet ar to arī ballīte beidzas. Viņam acīmredzami ir plāni otrā dzīvokļa istabā un tie vairs nevar gaidīt ne mirkli. Labi. Vīra mugura. Mana mugura. Tas kopējo noskaņojumu uzlabo, bet tikai uz brīdi, jo nu… vienkārši tāda diena.

Braucam labāk pastaigāties? Braucam! Pa ceļam ieskriesim pie vecāsmātes, kura Otomāram noadījusi smuku jaciņu. Sacīts, darīts! Vecmammai dzīvoklī nav uzstādīta poga, ar kuru var ielaist ciemiņus no augšas, tamdēļ pēc parādes durvju magnētiņa man jādodas uz daudzstāvenes mājas aizmuguri un jānoķer pa logu izmestā atslēga. Nebūtu nekas grūts, ja vien pļaviņa aiz mājas nebūtu netīrīgu suņu saimnieku radīts mīnu lauks. Piedodiet, bet tādus suņu saimniekus vajag noslānīt ar slapju dvieli. Cik grūti ir paņemt mazu maisiņu un savākt aiz sava suņa? Pareizi! Necik! Man gan paveicas, jo ar stirnas veiklību apmānu pilnīgi visas izliktās mīnu čupas, atslēga rokās un tipinu augšā pēc jaciņas. Ātri nokārtojušas adījuma darījumu, atvadāmies un es laižu atpakaļ uz mašīnu, kur mani gaida vīrs un aizmidzis dēls. Nolemjam aizbraukt tālākā pastaigā pie draugiem pa mežu, jo ir taču ik superīga saulīte un pavasaris, un putniņi, un visas citas skaistās lietas, bet tikai man saprotamu iemeslu dēļ esmu apģērbusies tā, it kā būtu vismaz 10 grādus siltāks un daudz mazāk vējains. Superīgi, ka es jums saku! Nosalstu apmēram 5 minūtes pēc izkāpšanas no mašīnas. Atkal es un manas pirmās pasaules problēmas. Ok, ejot kļūst siltāks un arī mežā vējš ir mazāks, tas tā kā būtu pozitīvi, bet tā galva sāp, garastāvoklis zem nullītes un nav izbēgams tas, ka vienā brīdī sadusmosies arī puika, jo mums nemanot ir pienācis viņa ēdamlaiks. Otomārs ir diezgan necilvēcīgs, kad ir izsalcis. Tas gan viņam laikam no manis. Es arī neesmu diez ko jauks cilvēks tukšā dūšā. Vēl viņam sejā spīd saule un tas taču vispār ir pēdējais piliens grūtajā bēbju dzīvē. Labi, ka man ir līdzi pāris kukurūzas kraukšķi, ko viņam izsniegt, lai paildzinātu pastaigu. Kukurūza gan nozīmē aplipušu muti, rokas un visu apğērbu, bet tas jau nu gan vairs nevienu nespēj apbēdināt un pārsteigt. Kaut kur pa starpai uzšņācam viens otram ar vīru kādu laipnāku vārdu, jo acīmredzot nekas šodien vienkārši pēc definīcijas un bez iemesla nav labi un dodamies tālāk. Apciemojuši mežu, nonākam pie mašīnas  un saprotam, ka laiks vienkārši braukt mājās.

Pa ceļam mājup atceramies, ka mājās ir tukšs ledusskapis, bet vakariņas ēst vajag. Bez liekām diskusijām nolemjam, ka būsim tie nestilīgie, neveselīgie ļautiņi, kuri šovakar pasūtīs milzīgu picu un to nolopsīs tā, it kā nebūtu rītdienas. Visu atlikušo vakaru praktiski nesarunājamies un izskatās, ka dēls ir vienīgais, kuram uzlabojas oma. Viņš arī ir paēdis savu daudz veselīgāko ēdienu un ir gatavs nodoties vakara rotaļām. Man no izlietnes uzglūn milzīgs netīro trauku kalns un un tā vien šķiet, ka tos tur ir salikusi vesela armija, nevis maza trīs cilvēku ğimene. Teikšu atklāti – trauki tur pagaidīs rītdienu. Gan jau tie nekur neaizbēgs, kas, protams, ir žēl. Bērns rotaļājas, vīrs pēta “iedvesmojošos” īres dzīvokļu piedāvājumus internetā, bet es izguļos pa zemi zvaigznītes pozā un izbaudu to, ka dēls man rāpo pāri, plēš matus, ausis un vienkārši sevi izklaidē. Pēkšņi attopos aizmigusi. Jā! Uz grīdas! Istabas vidū. Bet man ir vienalga. Miegs. Saldais, saldais miegs. Pēc neilga laika dzirdu, ka dēls sāk niķoties. Zinu, ka pienācis vakariņu laiks, ko tad nu arī ceļos viņam sagatavot.

Puika ir paēdis. Laiks sagatavot visu nakts barošanai un drīz jau doties arī gulēt. Garš stāsts īsumā – pēc pāris stundām jau visi esam aizmiguši un zinām, ka rīt būs jauna diena, kas aizslaucīs visu negatīvo un tā arī ir. Puika noguļ visu nakti bez mošanās un tā jau vien ir garantija labai nākamajai dienai bez dusmām, šņākšanas vienam uz otru un vienkārši labā noskaņojumā. 🙂 Jā, trauku kalns izlietnē nekur nav pazudis un šodien saņemšos to nomazgāt, ar vīru esam viens otram atvainojušies par šņākuļošanu un slikto garastāvokli un dēls ir iekāpis savā ierasti priecīgajā noskaņojumā, kurā ceru viņu redzēt visu atlikušo dienu.

Nu redz. Ir labas dienas un ir TĀS dienas. TAJĀS dienās nenotiek nekas specifiski slikts, bet kaut kā tik un tā viss šķiet šķībi, greizi un nepareizi, bet tas nemaina kopējo sajūtu, kas vienkārši ir ļoti, ļoti laba, jo ir iespēja būt dzīvai, veselai, laimīgai un ir iespēja vienkārši BŪT! Dažreiz jau nevajag iemeslu nedz būt laimīgam, nedz sarūgušam, bet kopumā dzīve tāpēc arī ir dzīve, lai to varētu izdzīvot gan priekos, gan bēdās, gan laimē, gan nelaimē. 

Foto: Elīna Smilga
Foto: Elīna Smilga

Līdzīgi raksti:

2 Comments

  1. Hmm.. Šķiet esi aprakstījusi pavisam līdzīgo arī manu svētdienu. Ehh.. TĀS dienas..! Bet pēc ŠĪM dienām labās dienas tiek novērtētas dubultā un tur tā laime arī slēpjas. Tik nepieciešama pavisam vienkārša spēja – saprast vienam otru un saprast, ka tādas dienas vienkārši ir un tā tam būt.

    Paldies Tev par šādu rakstu! 🙂

  2. Tādas dienas ir arī mūsu mājās.Jūs esat iemācījušies smuki tās pārdzīvot. Man (vīram ne) vēl mācīties un mācīties. Tādās dienās bezjēdzīgs šķiet viss, bez maz vai dzīves jēga jāmeklē 😀 Un to visu pasliktina mūžīgā trauku kaudze (dēls sāk runāt un katru reizi,kā iznāku no virtuves saka ” taukus magaa?” , nedod dies` kāda pumpa uz sejas un “nav ko vilkt” stāvoklis.

Vieta Tavam komentāram: