Viena rutīniska diena.

Untitled-1

Es parasti rakstu vairāk tādus, kā praktiskus rakstus, bet šodien mani pārņēma vēlme vienkārši uzrakstīt dienu. Vienkārši tādu, kāda tā ir man un dalīties tajā ar jums. Kā sacīt jāsaka – norakstīt nost un uzdāvināt. Tā ir absolūti parasta un ikdienišķa diena. Varētu to saukt par pilnīgi rutīnisku, ja tas vispār būtu īsts vārds. Dažreiz tieši rutīniskās dienas ir manas mīļākās, jo nav steigas, nav nekādu pārpratumu un viss rit savu gaitu. Tas, protams, ir līdz brīdim, kad rutīna apnīk un vajag ieskrieties, uzlidot, paplivināties gaisā un tad atkal nolaisties savā ērtajā lidlaukā, kur katrs kakts šķiet drošs un pazīstams. Bez iemesla, bez mērķa. Vienkārši viena diena.

***

Ir nakts. Esmu jau pieradusi pamosties tieši piecas minūtes pirms to dara mans dēls. Viņš ir iecienījis laiku no trijiem līdz pieciem, kad pieprasīt savu nakts padzērienu un arī šī nakts nav izņēmums. Protams, dažas naktis ir izņēmums un viņš nošņāc visu nakti, bet starp šīm radikāli atšķirīgajām naktīm neesmu pamanījusi likumsakarības, tāpēc arī ceļos, kad viņš to man lūdz un guļu, kad viņš pat aci nepamirkšķinot noguļ visu nakti. Lieki piebilst, ka ceļoties vismaz reizi naktī jau gandrīz desmit mēnešus, es dažkārt mostos arī tajās naktīs, kad viņš guļ. Laikam jau tas ir kaut kāds reflekss. Pamostos, palūru ar vienu aci gultiņas virzienā un guļu tālāk. Vispār miegs man pašai ir labs. Vienmēr tāds bijis. Pat pārāk labs varbūt. Reiz aiz nogurumu aizmigu stāvot kājās trolejbusā. Labi, ka neiztenterēju pa durvīm, trolejbusam bremzējot, kā arī brīnumainā kārtā pat nenogulēju savu pieturu. Spēt aizmigt un gulēt visur laikam ir mana superspēja. Dēls ir paēdis. Kādu laiku viņš vēl mēģina atrast ērtāko pozīciju miegam savā gultā un tad jau, klusiņām ņurdot, arī ir ieslīdējis sapņu pasaulē. Pirms aizmigt pašai, nosmejos pie sevis, ka tas laikam puikam no manis – rušināties segās visādās jokainās pozās, kamēr atrod katru nakti vienu un to pašu miegam visērtāko pozu. Guļam. Šonakt mani pārsteidz kaut kāds jokains sapnis, kaut parasti nesapņoju vispār. Apsveicinos pa miegam ar sen nesatiktiem paziņām, padzīvojos zemapziņas realitātē un mani sāk modināt pirmais vīra modinātājs. Tātad viņam drīz jādodas uz darbu. Pēc trešā modinātāja esam pamodušies mēs visi, bet dēls jau tāpat būtu cēlies. Es gan labprāt vēl turpinātu gulēt un zinu, ka vīrs tāpat, bet katram savi pienākumi liek iztenterēt no gultas. Dēls jau stāv nepacietīgi savā gultā un taisa rīta pietupienus. Vairāk gan tā ir nepacietīga tirināšanās, kas pieprasa izcelšanu no baltās, ierobežojošās vides. Sacīts, darīts: “Nāc nu ārā, Otiņ!” Es tenterēju kafijas kannas virzienā uz virtuvi, ar bērnu padusē, bet vīrs ar miega aizmiglotu skatienu dodas vannasistabas virzienā. Ha, es nodomāju, es vismaz varu šodien izskatīties pēc lubraka, jo man nav jārāda ģīmis cilvēkiem, bet Tev ir jāvelk mugurā bikses, jāķemmējas un jādara visādas tamlīdzīgas lietas, kas mani šodien neuzrunā vispār. Esot mājmammai tā ir milzīga ekstra. Ne jau tas, ka varu nevilkt bikses, bet tas, ka man nav jāpakļaujas dresskodiem, ja vien to pati nevēlos. Šodien nevēlos. Trenuškas un t-krekls būs gana labs komplektiņš. Tāpat visticamāk viens 74 centimetrus garš cilvēciņš kaut kur uz mana modernā autfita uzziedīs labu putras kārtiņu vai iesmērēs man biksēs kādu banānu. Bērna vadīta ēšana vai zinies… un skaistumkopšana, jo tās gurķa daļiņas uz viņa un manas sejas noteikti mūs abus padarīs tikai skaistākus. Vismaz ļaujiet man tā domāt.

Diena ir sākusies. Kamēr cienāju dēlu ar brokastīm, vīrs mūs abus sabučo un dodas strādāt. Pelnīt naudu. Stiept mājās mamutu. Sauciet, kā gribat, bet mēs paliekam divatā, lai varam nodoties savām ļoti svarīgajām dienas nodarbēm. Šodien nedarīšu neko lieku un nogurdinošu, tāpēc vienojos ar sevi, ka došos ārā. Līdz bērna pirmajam dienas miegam man ir aptuveni pusotra stunda, tātad jāpaspēj pabrokastot pašai, ieskriet fiksā dušā, nomainīt savu slinko apģērba kārtu pret kaut ko siltāku un sakarīgāku, pārģērbt bērnu iziešanai, paklausīties viņa diezgan skaļos iebildumus pret cepuri, kombinezonu, biksēm… principā absolūti visu apģērbu, kā tādu, salikt līdzi kādas uzkodas, ja bērns kļūst dusmīgs un izbadējies pa ceļam, ko viņš varētu pavēstīt visiem. Tas jau nekas, ka tas vēstījums noteikti izklausās tā, it kā viņš nebūtu barots vismaz nedēļu. Es visu paspēju un mēs esam ārā pa durvīm. Nepagūstu pat aiznest miskastes maisu līdz konteinerim, kā dēls jau ir ratos aizmidzis. Šodien ir mana veiksmīgā diena! Varēšu staigāt un domāt lielās dzīves domas. Pēc pusstundas jau sāku domāt, par ko es vēl varētu padomāt. Galvas izvēdināšanai šādas pastaigas ir vienkārši perfektas. Aizvēdinās viss liekais. Pa ceļam nolemju ieiet veikalā, iegādāties pārtikas produktus, kurus vakar aizmirsu palūgt nopirkt vīram, kad aizsūtīju viņu uz veikalu. Jā. Prātīga sieva, ko lai saka. Turklāt man laikam vienkārši vakar vēl negribējās to, ko gribas jau šodien. Princesīte, vai ziniet. Nopērku lietas un dodos tālāk. Šādi klīstot attopos pie Āgenskalna tirgus. Došanās caur šo rajonu man asociējas ar bailēm no tirgus kontingenta (nu jūs jau saprotat, ka nevienu negrasos aizvainot un jūs noteikti saprotat, par kādu cilvēku tipu runāju) un nenormālu, savdabīgu interesi par šiem cilvēkiem. Es parasti izdomāju viņiem dzīvesstāstus, piemēram, kāpēc tas onkulis pilnīgā pālī un ar vienu kurpi ir nonācis tur, kur viņš ir nonācis, vai kā korpulentā ziedu pārdevēja prot sev uzskrullēt uz galvas tāaadu frizūru. Tas viss ir šausmīgi interesanti, bet tomēr man ir jāturpina pastaiga. Stāvēt un pētīt galīgi šoreiz nav manās interesēs. Iedomājos apmeklēt kādu no Meža ielas kafejnīcām, lai paņemtu līdzņemamo kafiju. Diemžēl visas šīs kafejnīcas, lai cik feinas arī nebūtu, tomēr nav piemērotas mammām ar ratiem. Protams, ka bērnu es uz ielas vienu ratos neatstāšu, kā arī ārā nevaru celt, jo viņš guļ. Lai gan… arī ratus vienus neatstāšu. Dzīvojam tomēr Latvijā. Man nav nekādas vēlmes un noskaņojuma skriet saviem ratiem pa pus pasauli pakaļ, kad kāds garnadzis tos būs iekārojis ievilkt sev nāsīs. Piedodiet manu neuzticību godprātīgajiem ļaudīm, bet nu tā tas ir. Esmu apņēmības pilna un tomēr, ar vienu roku pieturot durvis, ar otru velkot pa dubulto pakāpienu augšā ratus, tieku iekšā. Jau uzreiz tajā pašā brīdī man ir skaidrs, ka ārā tikšana būs vēl jautrāka, jo tad rokā būs krūzīte ar kafiju. Dzert uz vietas nevaru, jo bērns sasvīdīs. Nekas. Nav jau pirmā reize ar pīpi uz jumta. Paņēmusi savu kafiju, kratos ārā. Man bija taisnība – ārā tikt ir vēl jautrāk. Tā arī acīmredzami šķiet jaunajiem puikām, kuri bariņā universitātes lekciju starplaikā ir iznākuši ārā uzpīpēt. Man prieks, ka jums prieks, es nodomāju, labāk būtu palīdzējuši, mazie, modīgie šaurbiksīši. Bet nekas. Pati sevi izklaidējot ar amizantām domām, esmu tikusi uz ielas un varu doties tālāk savā pastaigā. Esmu tikai nedaudz iesvīdusi, jo laikam ziemas jaku nevajadzēja vairs vilkt, un izskatos gana pinterestīgi ar visu savu smuko kafijas krūzi un gaišajiem ratiem. Nu smuki, nu! Eju pati un priecājos! No mākoņiem ir izlīdusi saule. Labi vien ir, ka tā. Šādi patrulējot pa rajonu, esmu nostaigājusi 8 kilometrus. Protams, ka es to zinu, jo kas gan tā par pastaigu bez Endomondo? Nē! Tās nav īstas pastaigas! 😉 Nolemju, ka šodienai pietiks, turklāt puika jau sāk virināt acis, kas nozīmē vien to, ka man jāpaspēj uz mājām, lai sāktu viņam gatavot pusdienas. Drīz vien jau esam pieripinājušies pie mājas un dodamies iekšā.

***

Cik labi, ka mums visas durtiņas ir aiztaisītas ar mazuļu drošības slēdžiem. Dažreiz man šķiet, ka tie slēdži arī pasargā mani no mājas darbu veikšanas vai vismaz liek tos darīt apdomīgāk. Vai man tiešām vajag to bļodiņu no tā skapīša? Varbūt varu iztikt ar to pašu katliņu, kas man jau stāv uz plīts. Ok. Nevaru. Ķimerēju tos slēdžus vaļā. Tikmēr ar kāju pieturu uzstājīgo bērnu, kuram obligāti jāstāv kājās un jārausta man nost bikses aiz to staras. Fiksi sagriežu visas sastāvdaļas Otomāra pusdienām un lieku sautēties. Tikmēr viņš jau uzstājīgi ir ielauzies koridorī, kur līdz šim viņš netika, jo es taču tik meistarīgi biju norobežojusi eju ar lielo autiņbikšu kasti un smagu, nepabīdāmu šujmašīnas koferi. Aha, aha. Varbūt tas bija šķērslis pirms divām nedēļām, bet nu jau vairs acīmredzot nav. Koridorī atrodas bērnu rati, kuriem ir tik aizraujoši pierāpot un mēģināt iekosties smilšainajās riepās. putekļusūcējs, kas vispār ir superīgākā rotaļlieta, īpaši, ja var no tā izķeksēt kādu putekli un paspēt aprīt, kamēr mamma neredz, nerunāšu arī par maniem un vīra apaviem, kas noteikti ir jāpagaršo. Arvienvārdsakot, koridorī atrodas daudz lietas, ko gribas, bet nevajadzētu pagaršot bēbim. Vispār teikšu, ka nevienam, bet nu tas jau ir cits temats. Tā, kā ir jau pēcpusdiena, tad man vajadzētu arī sākt gatavot vīram vakariņas. Sagaidu, kamēr šmorējas bērna pusdienas, tikmēr fiksi izsūcu grīdu, notraucu putekļu kārtiņu no redzamākajām telpas virsmām, kas uz mani nikni skatījās jau no paša rīta, nomazgāju vakardienas vakariņu traukus, kas aizņēmuši vietu izlietnē un paralēli mēģinu noķert mazo, aktīvo cilvēkbērnu, kurš lien visur tur, kur viņam to vajadzētu darīt vismazāk. Tikmēr dēla pusdienas jau ir gatavas. Atliek tikai viņu ātri pabarot. Jā. Ok. Burkāni piestāv manai grīdai un džemperim, paldies, ka izrāvi pilnu karoti man no rokām un smejoties izsvaidīji biezeni pa visu pasauli. Es arī tā būtu darījusi. Nooot!

***

Ir laiks paspēlēties. Ko Tu gribi spēlēt, dēls? Tu gribi pagaršot salvetes? Nē, lūdzu, nē, mēs jau šo izrunājām…. vismaz piecas reizes šodien. Labi, drīksti šo salveti plēst. Nē, lūdzu, grāmatas gan nedrīkst plēst. Īpaši šo grāmatu. Tā ir Bībele. Labāk noslēpšu. Še, skati šo grāmatiņu. Kaķīts, sunīts. Ņau, ņau. Vau, vau. Smieklīgi? Ak, cik labi, ka mamma Tev šķiet asprātīga. Tev jautri, man auditorija humoram. Vienmēr esmu gribējusi būt aktrise, bet te man pašai sava auditorija un personīgais improvizācijas teātris. Eu, kur Tu aizgāji? Spēlējam paslēpes. Mamma slēpsies zem segas, bet tu meklēsi. Ku kū. Kur mamma? Redz, kur mamma! Kur mamma? Redz, kur mamma! Super smieklīgi, vai ne? Man arī tā šķiet. Kur paskrēja laiks? Atkal jau palidojis pamatīgs strēķis laika.

***

Tu atkal kļūsti miegains. Ok. Ej gulēt. Nu paguli taču! Lūuuudzu! Es redzu, ka Tu gribi stāvēt kājās un staigāt gar dīvāna malu, bet tev nāk miegs un tu tad kļūsti drusku neveikls. Ā tas ir smieklīgi? Tu smejies? Ok. Tagad tu jau raudi. Nu lūdzu paguli. Ok, pasēdēsim abi te un pašūposimies. Aijā žūžū. Aizmigi? Nu burvīgi! Ielikšu tevi gultiņā. Uzmanīgi, uzmanīgi, uzmanīgi… Sasodīts. Tu pamodies. Tagad būsi dusmīgs, ja? Pašūpošu mazliet. Cik labi, tu atkal iemigi. Nu čuči, čuči. Sanāk ielikt puiku gultiņā. Guļ. Spaidermena cienīgā lēcienā izcilpoju no istabas. Klusiņām un nemanāmi. Ninzja gandrīz vai, pantēra, kaķītis, ka es jums saku!

***

Laiks beidzot fiksi pagatavot vakariņas, kaut kad drīz jau vīrs brauks mājās no darba. Cik vispār ir pulkstens un, kurš (es) nav saklājis mūsu gultu? Labi, visu pēc kārtas. Čik čirik sagriezts viss, kas griežams, sakapāts viss, kas jākapā un vakariņas burbuļo uz plīts. Šodien būs vista kokospiena mērcē ar rīsiem. Diez kad vīrs paziņos, ka šis man tik ērtais un fiksi pagatavojamais ēdiens viņam jau sāk apnikt? Dzīvosim redzēsim. Rīt gatavošu ko citu. Vēl nezinu ko tieši. Varbūt vistu kokospiena mērcē? Oh…wait! Un tā vienmēr. Nē, rīt noteikti izdomāšu kaut ko citu. Jāsaklāj gulta. Ak nē. Vēlāk, tur tagad guļ bērns. Jāpiesēž atvilkt elpa. Ir laiks apdomāties. Cik labi, ka es absolūti neko šodien neieplānoju darīt. Kāpēc tāds sagurums? Darbā taču arī bija sagurums, bet ne tāds. Citādāks. Iespējams tas tāpēc, ka darbā no manis nebija atkarīgs vai kāds izaugs par sakarīgu cilvēku, vai ēdot banānu neiebāzīs to rīklē līdz pat mandelēm un neaizrīsies, vai arī neizsitīs savus divus vēl līdz galam neizaugušos zobus, neveikli krītot pēc neveiksmīgiem centieniem nostāties uz savām kājām nekur nepieturoties. Ha! Sasmejos par tādu ideju vien. Iedomājos, kas tas būtu par biroju. Pilns ar pieaugušajiem, kuriem gribās čučēt, ir pilns pampers vai ir jāpapūš uz nobrāzta celīša, jo sanācis nokrist no maza velosipēdiņa. Čau, kolēģi! Kā jums tur iet? 

***

Muļķe. Varēju taču grāmatu pa šo laiku palasīt. Kur tā ir? Laikam paslēpusies zem izmazgāto drēbju kalna, ko neesmu salikusi vēl skapī. Jā, te tu esi! Nāc nu šurpu, palasīšu Tevi. Ak. Dēls tu pamodies, ja? Nu labi. Grāmata, ej atpūties. Puika, nāc dzīvosimies! Drīz jau tētis būs mājās. Vai Tu gribi paēst pirms tēta pārnākšanas? Nomainīsim autiņbikses un tad uzēdīsi putru, ja? Sarunāts. Sacīts, darīts. Garšīga putra, vai ne? Jā, atkal jau tā ir drusku matos. Nu labi. Tas nav daudz. Noslaucīsim ar salvetīti. Apēd, lūdzu, vēl vienu karotīti. Malacis. Forši! Būsi paēdis un redz, kur arī tētis. 

***

Buča man, buča dēlam. Cik labi, kad mājās pārnāk vīrs. Dēls rāpo pretī un sauc:”Tēta, tēta!” Pirmais un pagaidām vienīgais vārds. Tēta. Bet vienmēr priecīgs tas vārds. Tādā sajūsmā, kā viņš saka:”Tēta!” iespējams neviens nesaka neko. Un velti! Priecīgi taču! Vīrs pabarots, dēls pabarots, laiks beidzot to gultu saklāt. Jo drīz jau būs vēls un jāiet būs gulēt. Labi, ka vīrs ir atbildīgs par veļas mazgāšanu un visām ar to saistītajām lietām. Rīt no rīta mums būs svaigas drēbītes, jo tēta, tēta tās tūlīt smuki uzliks samazgāties un sažāvēties. 

***

Pagaidi? Es paēdu vakariņas? Nē! Nu tad nu beidzot! Nomnomnom! Otomār, tu tikko paēdi, kāpēc Tu vēlies izraut man no rokām šķīvi? Lūdzu, še tev ābola šķēlīte. Našķojies. Garšīgs ābols? Jā! Man jau tā šķita. Centies to neiznēsāt pārāk pa māju… ā tu jau iznēsāji? Nu labi. Tas nekas. Mamma satīrīs. 

Laiks vakara vannai bērnam un dušai mammai. Vīrs, nāc pieturi dēlu, viņš tak tajā vannā ceļas kājās un dusmojas, jo neļauju. Bet slīd. Kā, lai Tu bēbim iestāsti, ka slidens un drusku jāpasēž? Nodomāju, ka jānopērk tas neslīdošais paklājiņš. Kaut kad nākotnē. Vīrs tur bērnu. Es fiksi nomazgāju. Dvielī iekšā. Visi izsmējušies. Jā, ūdens var būt traki smieklīgs, ja tiek visur. Tas labi. Mana mazā, smieklīgā ūdenszālīte ir satīts dvielī un tiek lielās, stiprās tēta rokās aiznests saģērbties smukās un smaržīgās naktsdrēbītēs. Laiks mammas dušai. Nezinu, kāpēc ir tāds nogurums. Drusciņ sāp mugura. Rīt noteikti pavingrošu. Ok, vismaz pastaipīšos. Nu labi, iedzeršu vīnu, bet tas taču ir gandrīz tas pats, kas joga vai ne? Nu… joga prātam! Nē? Bet vajadzētu būt! Izlienu, noslaukos dvielī, ragi, nagi un citas procedūras. Viss. Eju ārā. Sagatavoju nakts piena maisījuma sastāvdaļas: termosiņš, auksts vārīts ūdens, termometriņš, maisījums pareizās devās, tīras pudelītes. Viss gatavs. Drīz jau varēs iet gulēt. Ziņas, bez tabu, Ugunsgrēks fonā (ko? kas? kāpēc? Es nezinu, kāpēc jau visu zinu par šo seriālu, bet… ok. Laižam šo gar ausīm, es neko neesmu teikusi). Dēls, klausies, tu atkal kļūsti dusmīgs! Berzē actiņas! Mhm. Es Tevi saprotu. Ļoti labi saprotu. Bija traka diena. Daudz Tavā dzīvē padarīts un piedzīvots, laiks doties pie miera. Iedod buču tētim. Nu labi, kā gribi, vari arī viņam paraustīt bārdu un paurbināt ausi, nezinu kādi jums tie slepenie džeku rokasspiedieni un sveicieni. Viss. Arlabunakti. Mīlu, mīlu. Pudelīte. Gaismas un skaņas nost. Laiks Tavam miedziņam. Tikai paldies par šo dienu. Par šo vienu, parasto, rutīnisko un absolūti laimīgo vienu mammas dienu. Cik labi, ka tu mums esi. Cik labi, ka mēs esam viens otram. Cik labi!

***

Viss. Tu guli. Laiks arī mums pie miera. Vīrs, varbūt paskatāmies kādu filmu? Super! Paskatāmies.

10 minūtes vēlāk.

Vīrs:”Tu jau guli? Nu guli, guli! Dikti mīlu! Arlabunakti.”

Arlabunakti.

Līdzīgi raksti:

4 Comments

  1. Nedaudz tālāk ir Coffee Tower Zinītis, kur kafija ir tik pat garšīga kā Mierā, bet 3x lētāka un arī iekšā varēsi tikt bez bēdu arratiem 😉

Vieta Tavam komentāram: