Visām mammām ir bail!

(I am sorry, but this post goes only in Latvian language… at least for now…)

IMG_20150119_210352Vakar iegādājos jauno žurnālu „SHAPE”, kaut arī nekad to nedaru. Nepērku ne jau tāpēc, ka tas būtu slikts, bet gan tāpēc, ka nekad ar to tā arī neesmu atradusi kopīgu valodu, bet šī reize bija izņēmums. Kāpēc, jūs varētu jautāt? Atbilde ir vienkārša – uz brīdi es kļuvu par mazu bērnu konfekšu veikalā un mani ļoti uzrunāja žurnāla vāks. Šomēnes uz vāka ir „Andele Mandele” saimniece Līva Jaunozola ar savu meitiņu Frančesku.  Nav jau arī pat runa par to, ka uz vāka ir kāds konkrēts cilvēks ar konkrētu mazuli, vienkārši fotogrāfija man šķita tik absolūti veiksmīga, ka varētu pat fotogrāfam aplaudēt stāvus. Kā gadījies, kā ne arī intervija man nelika vilties, gluži pretēji, tā nāca tik ļoti īstajā laikā un vietā, ka pilnīgi vai gribas to īsto vietu un laiku aprakstīt šeit savā interpretācijā.

Nemaz neiedziļināšos tajā, ka Līvu personīgi nepazīstu un arī priekšstatus par cilvēkiem, kurus nepazīstu, veidoju vairāk pie sevis, ja vispār to daru, bet dažreiz pateiktie vārdi nespēj atstāt vienaldzīgu. Līva ļoti plaši stāstīja par to, kā viņas Frančeska ir mainījusi viņas dzīvi. Arī es gribētu parunāt nedaudz plašāk par to, kā mana dzīve ir mainījusies tagad, kad vēl gaidu savu mazuli.

Pirms sāku runāt, zinu, ka daudziem cilvēkiem šāda atklātība Latvijā ir uzskatāma par nepiedienīgu un gluži vai neciešamu rīcību, bet te nu es vairāk ieteiktu katram domāt vairāk par to, vai nav vērts biežāk izplatīt laimes sajūtu pasaulē, nevis kritiku par to, ko nu kurš drīkstētu stāstīt vai nedrīkstētu. Turklāt vienmēr ir iespēja nelasīt to, kas nav tīkams. Kā arī es esmu izvēlējusies stāstīt to, ko es esmu izvēlējusies stāstīt, atgādināšu, ka ir lietas, kuras nedz par sevi, nedz savu ģimeni, nedz vispār uzskatiem nekad neatklātu šeit vai kaut kur citur, tomēr vienmēr, kad es dalos ar kādu privātu dzīves detaļu vai uzskatu, es zinu, ka mana pieredze vienmēr sasniedz vismaz vienu dzirdīgu ausu pāri, kurš atrodas līdzīgās sajūtas un tā apziņa, ka tu esi palīdzējis kādam, pat ja svešam cilvēkam, uz brīdi nejusties vienam, ir daudz vērtīgāka par katru komentāru, kuru saņemu par savu izteikšanos plašāk.

Man vienmēr ir patikuši bērni. Atceros, ka vēl esot pamatskolā, mēdzu doties palīgā savai, nu jau tad bijušajai, sākumskolas audzinātājai un mēdzu viņu aizvietot dienās, kad viņai bija jādodas uz semināriem vai kādām apmācībām. Jau toreiz mani sajūsmināja izaicinājums un gandarījums, kādu var sniegt vienīgi komunikācija ar bērniem, tāpēc es nekad nebiju šaubījusies, ka arī man reiz būs bērni. Vēl arī vienmēr esmu uzskatījusi sevi par gana stipru cilvēku un dažreiz tas arī ir licis man citu acīs zaudēt kapeiciņu sievišķības un līdz ar to daudzi cilvēki nekad mani visticamāk nesaistītu ar ļoti mātišķu būtni. Kaut arī ar prātu es apzinājos, ka bērna gaidīšana un radīšana ir sievietes augstākais pilotāžas un misijas punkts, tomēr šī apziņa vienmēr ir bijusi teorētiska… Līdz šim!

Šobrīd jau sāku saprast, ka viss nebūs tik vienkārši. Nē, nepārprotiet, es nekad neesmu uzskatījusi, ka bērna iznēsāšana un īpaši audzināšana būtu kaut kas vienkāršs, bet es šoreiz runāju par komplicētajām sajūtām, kas, manuprāt, pārņem katru sievieti, gaidot mazuli, vai nu viņa to atzīst vai nē. Mēs visas šajos gaidīšanas mēnešos izejam cauri dažādām bailēm, kuras katra apiet un izdzīvo citādāk. Vienai ir bail no dzemdību sāpēm, citai ir bail no pieņemšanās svarā un sava auguma neatgūšanas, vēl kādai ir bail no tā, ko ar mazuli darīt pēc tam, kad viņš jau ir piedzimis un ir vēl kvadriljons citu baiļu un jautājumu, kas pārņem katru no sievietēm, kura gaida mazuli. Es zinu, kādas ir manas bailes, kā arī es zinu, ka mums visām ir viena kopīga baile – mēs visas gribam būt labas mammas un katrai par to ir sava izpratne, bet es vēlos iedrošināt jūs nevis nebaidīties, bet gan baidīties ar mieru sirdī, kā arī atrast uzticības un izpratnes personas, ar ko šīs bailes izrunāt. Es ticu, ka nav tādu neracionālu un nenormālu baiļu, bet noteikti ir bailes un satraukumi, kas traucē gan mums pašām, gan arī gaidāmajam mazulim, tomēr, ja bailes tiek izrunātas un izprastas, tad tās var palaist prom uz neatgriešanos. Nav jāgaida līdz brīdim, kad aiz vientulības un neizpratnes iestājas depresija, ko jau ir daudz grūtāk salabot. Mēs visas varēsim būt labas mammas tikai tad, ja noliksim malā savus ego, tomēr būsim saknē laimīgi un ar sevi apmierināti cilvēki. Gaidot mazuli, ir īstais laiks runāt, stāstīt, dalīties un mācīties pieņemt vērtīgo un atsijāt nevērtīgo. Es iesaku izrunāties primāri ar savu dzīvesbiedru, jo ir jāatceras, ka arī viņam visā šajā sakarā ir savi pārdzīvojumi, bailes un uztraukumi! Te tā runāšana ir sarežģītāka ar to, ka pieņemšanai ir jābūt absolūti abpusējai un runāt par savām sajūtām jāvēlas abiem. Noteikti labs variants ir arī internetā pieejamie mammu forumi, mans iecienītais ir atrodams calis.lv, jo tajā nav latviešu tautai raksturīgās negativitātes, kā arī nav lieku un prātu čakarējošu, neaicinātu ieteikumu, bet ir tikai vieglas sarunas, kā arī nepieciešamais atbalsts ar konkrētā mēneša jaunajām mammām. Ja ir labas attiecības ar savām mammām, tad arī tas ir ļoti labs atbalsta punkts, jo tieši jūsu mamma sapratīs jūs citā sajūtu līmenī, kas nebūs pa spēkam nedz dzīvesbiedram, nedz tēvam, nedz draudzenēm. Tā jau atkal var būt uzticība ģenētiskā līmenī. Protams, vienmēr ir arī draudzenes, kuras arī ir stāvoklī, vai, kurām ir nesen dzimuši bērni, bet te ir, jāuzmanās, jo var rasties pārāk liela iespaidu ietekme, kas atkal rada jaunu baiļu gūzmu un tāds noteikti nav uzticības personu uzdevums/mērķis.

Jebkurā gadījuma atceries, ka Tu – jaunā mamma, esi ļoti skaista tajā procesā un posmā, kurā tu esi. Atceries, ka Tu radi jaunu dzīvību un nekas šobrīd Tev nav svarīgāks par to. Atceries, ka arī mazuļa tētim ir bailes un ir nepieciešams Tavs atbalsts. Atceries, ka Tu šobrīd esi pelnījusi būt tik laimīga, kā nekad, tomēr arī tik ļoti, kā nekad, Tev ir sevī šī laimes sajūta jāmeklē pašai! Gluži, kā ikdienā pirms un arī pēc grūtniecības, laimi neviens uz paplātes nepienesīs, bet gan laimes sajūta gaidīs tepat ap stūri, lai Tu atļautu tai ienākt savā dzīvē. Atceries, ka viss ir kārtībā arī tad, ja citi nemāk uzvesties un komentē Tavu lielo vēderu, un izsaka spriedumus, par to, cik liela/maza Tu esi. Vienkārši atceries, ka Tu būsi mamma un… HOW COOL IS THAT?! 🙂

Līdzīgi raksti:

No Comments

  1. vispār novēroju, ka daļu no bailēm apspriest un vienai otru uzmundrināt palīdz tikšanās grūtnieču vingrošanās. Diezgan pozitīva vide un tur visas tādas ar vienām un tām pašām bailēm 🙂

    1. Es pagaidām vēl darba dēļ vēl vingrošanas neapmeklēju, bet jau pavisam drīz varēšu sākt un es ticu, ka noteikti Tev ir taisnība. Ticu, ka tur ir ļoti pozitīva gaisotne. 🙂

  2. Diemžēl mūsdienu dzīves ritms, paradumi, prioritātes lielā mērā vairo šīs bailes. Es varu teikt vienu – ir jāļaujas bērnu ienākšanai sievietes, vīrieša, ģimenes dzīvē. Viss sākārtojas pats no sevis. Bērni mūs izvēlas par vecākiem, tomēr ar brīdi, kad ģimenē ienāk bērns, mēs tikai sākam mācīties būt par vecākiem. Un šai mācībai jāiet caur sirdi. Un ar katru bērnu mēs apgūstam ko jaunu, iepriekš nepamanītu. To saku no manas personīgās un manas ģimenes pieredzes. Mums ir 3 bērni. Meita un dēli. Katrs atšķirīgs, individuāls. Katrs manī pilnveidoja “mammu”. Un katrs nākamais bērns radīja vēlmi pēc vēl viena. Nekādu baiļu – tikai mīlestība bez robežām.
    Prieks, ka kāda topošā vai jaunā māmiņa dalās ar sajūtām. Es arī dalos- gan kā speciālists, gan kā mamma. Šeit – http://www.zidisana.blogspot.com

  3. Sveika! Es gan negaidu bērniņu, bet rakstu izlasīju un man ĻOTI patika 🙂 Tas lika atcerēties, ka faktiski tā laime ir jārada pašam un tas ir svarīgi ne tikai topošajām vai jaunajām māmiņām, bet visām sievietēm.
    Šī diena nebija izdevusies līdz izlasīju šo rakstu. Paldies Tev un lai Tev un mazajai sirsniņai, kas aug Tevi viss ir skaisti un labi, lai ir veselība un Dievs sargā! 🙂

Vieta Tavam komentāram: